— Nieki! — attrauca Niks, no saspringuma izbāzis mēles galiņu un atkal pārliecies pāri stūrei, it kā tā varētu labāk saskatīt ceļu. — Viens divi, un augšā būsim.
Tajā pašā mirklī busiņš ierūcās un sāka zaudēt ātrumu. Niks ieslēdza zemāku pārnesumu un iespieda gāzes pedāli grīdā. Iekaukdamies busiņš metās uz priekšu, un salonā atkal varēja sajust sviluma smaku.
Reinas tante ievaidējās un palūkojās uz aizmugurē sēdošajiem.
— Vai visi ir piesprādzējušies? — viņa vaicāja, un bērni pamāja.
Kristiānām, kas šajā brīdī atradās ārmalā un tagad bija spiests
noraudzīties, kā viņi ceļas aizvien augstāk un augstāk, gan šķita: ja Niks zaudētu kontroli pār busiņu, no piesprādzēšanās būtu maz labuma.
— Kā kaut kas tāds vispār var ienākt prātā? — Reinas tante turpināja protestēt.
— Mēs taču teicām, ka dosimies pabraukāties ar sniega močiem, — taisnojās Niks. — Un to var darīt tikai augšā.
— Biju iedomājusies, ka augšā brauksim ar kādu no Larsa džipiem, nevis ar šo cirka furgonu! — iesaucās Reinas tante.
Un tomēr, par spīti Reinas tantes neticībai busiņa spējām pārvarēt kalnu, viņi lēni, bet neatlaidīgi rāpās aizvien augstāk un augstāk. Kristiāns, Marts, Linda un Tīna sajūsmināti vēroja mežonīgo ainavu, kas pletās zem viņiem. Tas bija milzīgs lavas lauks, noaudzis ar kumšķaino Islandes zāli, ar izklaidus guļošiem melniem lavas bluķiem. Attālāk varēja redzēt okeānu, un tas viss kopā radīja neparastu izjūtu, it kā viņi atrastos pašā zemes malā.
Reinas tante šķita samierinājusies ar likteni un vairāk neko neiebilda — un tas jau arī būtu bijis bezjēdzīgi, jo tagad viņi varēja doties tikai uz priekšu. Ar busiņu apgriezties uz šaurā ceļa nekādi nebūtu bijis iespējams.
— Larss ar sniega močiem mūs gaidīs augšā, — ieteicās Andris.
— Es teicu, lai viņš paķer bērniem arī kādas siltākas drēbes, jo viņiem jau diez vai kas tāds būs bijis līdzi.
Reinas tante tikai klusējot pamāja ar galvu, nenovērsdama skatienu no ceļa. Šķita, ka viņa ar visu gribasspēku cenšas busiņu noturēt uz
tā. Tomēr Niks patiesi bija sava uzdevuma augstumos, un pēc kāda brīža viņi bija uzbraukuši līdz vietai, kur sākās ledājs. Visapkārt pletās sniega klajums, un bērni sajūsmināti vēroja iebraukšanu no vasaras ziemā.
— Ahā, un redz, kur arī Larss! — apmierināti noteica Niks, nedaudz atslābinādams stūres tvērienu un pamādams uz priekšu.
Gabaliņu tālāk stāvēja džips ar neparasti lieliem riteņiem, un šķita, ka korpuss tam pacelts nedaudz augstāk kā parasti. Džipam bija piekabe, kurā acīmredzot tikuši atvesti sniega motocikli. Tagad tie bija izkrauti un sarindoti džipam līdzās.
— Veseli pieci, oho! — sajūsmināts iesaucās Marts.
— Nu, jūsu jau ari ir vesels bars, — noņurdēja Reinas tante. Viņa acīm redzami nebija sajūsmā par puišu sarūpēto izklaidi.
— Mēs visi kopā esam vesels bars, — izlaboja Niks. — Mēs visi brauksim.
— Es nu gan nebraukšu, — stingri noteica Reinas tante, bet Niks tikai atmeta ar roku.
— Brauksi, brauksi, — viņš labvēlīgi attrauca, tā ka Kristiāns nenoturējās un iespurdzās. — Tev tas noteikti vismaz vienreiz jāpamēģina — varbūt tad sapratīsi, kāpēc es katru reizi šeit nozudu.
— Šaubos gan, — skeptiski noteica Reinas tante, taču vairs neiebilda. Acīmredzot viņa bija nospriedusi, ka laist bērnus vienus pašus būtu ļaunāk nekā viņas vecumā ļauties šādai avantūrai.
Kad viņi bija apstājušies blakus džipam, no tā izlēca milzīga auguma jauns vīrietis un, uzsmaidījis atbraucējiem, pamāja ar dūrainī tērptu roku. Viņš bija ģērbies kā ziemā — sarkanā, polsterētā jakā, slēpošanas biksēs un biezu, adītu cepuri galvā. Seja viņam bija tumsnēji sarkanīga, kā vēja aprauta, bet no cepures līda ārā pāris blondu matu cirtu.
— Izskatās pēc īsta vikinga, — Linda, neslēpjot sajūsmu, nočukstēja, un Andris, to sadzirdējis, iesmējās.
— Tā jau arī ir. Ja vispār mūsdienās vēl kādu var saukt par vikingu tiešo pēcteci, tad Larss tāds visnotaļ ir. Un lai tikai kāds pamēģina to apšaubīt, Larss tūliņ to atspēkos ar sava ciltskoka izklāstu līdz sazin kurai paaudzei.
Kristiāns caur automašīnas logu vēroja, kā vējš ik pa laikam uzrauj augšup kādu sniega vērpeti un tad nikni triec to pāri sniegotajam klajumam. Automašīnas stikli iekrakšķējās vien, kad tajos ietriecās kārtējā vēja brāzma, un Kristiāns nopriecājās, ka Larss ir paņēmis viņiem papildu apģērbu. Bija skaidrs, ka tajā apģērbā, kas mugurā pašlaik, ar sniega motocikliem braukt nevarēs.
Larss atvēra džipa bagāžnieku un, izvilcis no tā palielu somu, nesa to uz busiņu. Andris atvēra mašīnas durvis, un tūliņ salonā iemetās ledaina, kaucoša vēja brāzma. Tīna pat iekliedzās, bet Spoks, sabozis spalvu, īsi ierējās. Larss kaut ko teica islandiski, un Andris viņam atbildēja. Tad Andris paņēma no Larsa lielo somu un atkal aizvēra mašīnas durvis. Visi atviegloti uzelpoja, un Reinas tante iesmējās.
— Nu, vai neesat pārdomājuši? Vēl joprojām gribat vizināties ar sniega motocikliem?
— Gribam gan, — puikas apstiprināja vienbalsīgi, tikai Tīna ar Lindu klusēja.
— Būs forši, ticiet man, — iesmējās Niks. — Arī meitenēm noteikti patiks, — viņš piebilda, saprazdams, ka sajūsma nav visiem bērniem vienāda. — Galvenais ir pareizi sadalīties pa pāriem. Tā, tūliņ padomāsim… — Pavērsis skatienu atpakaļ, viņš kā ziņkārīgs kovārnis izstiepa kaklu un blenza uz bērniem, itin kā redzētu tos pirmo reizi. Spokam tas likās ļoti aizdomīgi, un viņš ieņurdējās.
— Tā, tā, tā, — Niks murmulēja. — Mums ir trīs puikas un divas meitenes, turklāt viena pavisam maziņa.
— Un Spoks, — piebilda Tīna.
— Un Spoks, — izklaidīgi piekrita Niks. — Spoks?! — viņš piepeši iesaucās. — Vai Spoks arī brauks?
— Spoks var braukt ar mani, — sacīja Kristiāns. — Iebāzīšu viņu jakā, gan viņš nekur nespruks.
— Izklausās gana labi, — piekrita Niks. — Tad nu tā. Mēs esam četri pieaugušie un pieci bērni. Tikai jāizdomā, kā labāk sadalīties.
— Mēs ar Kristiānu varētu braukt kopā, — ieminējās Marts. — Es laukos esmu braucis ar tēta mopēdu, tā ka tas man nav nekas jauns.
— Ak tā… — novilka Niks. — Nu, tas patiešām nav nekas sarežģīts, domāju, tu tiksi galā.
— Un mēs ar Lindu varētu braukt kopā, — strauji ieminējās Miks, sajuzdams, ka nosarkst. Cerēdams, ka neviens to nepamanīs, viņš šķietami vienaldzīgi pavērās laukā pa logu.
Linda, to dzirdēdama, pārsteigta paraudzījās uz zēnu. Tad viņa paraustīja plecus.
— Manis pēc, varam braukt kopā. ja tikai tu neliksi man stūrēt, — viņa piebilda.
— Protams, ne, — Miks priecīgs apliecināja.
Kristiāns ar Martu dziļdomīgi saskatījās, un Kristiāns tik tikko valdīja smīnu. Kas to būtu domājis, ka Mikam patīk Linda… Līdz šim nevienam par to nebija bijis ne jausmas, bet bez iemesla neviens šādi nesarkst. Linda, kas vai nu nebija nekā manījusi, vai arī izlikās, ka nemana, palīdzēja Andrim izkrāmēt Larsa atnesto somu.
Tā bija pilna ar apģērbu — ziemas jakām, cepurēm un cimdiem —, un Andris ar Lindu tagad vilka apģērbus citu pēc cita no somas laukā un pēc acumēra izdalīja pārējiem.
— Izskatās, ka jūs jau esat sadalījušies pa pāriem, — apmulsis noteica Niks. — Tādā gadījumā es ņemšu pie sevis Tīnu, bet Andris lai brauc ar Reinas tanti. Larss brauks visiem pa priekšu un rādīs ceļu.