Reinas tante domīgi cilāja Andra pasniegto apģērba gabalu — tumšzilu dūnu jaku, varbūt mēteli. Izskatījās, ka Reinas tantei tas varētu būt stipri par šauru. Acīmredzot arī Reinas tante tā domāja, jo sniedza to atpakaļ Andrim.
— Kas tur vēl ir? — viņa vaicāja. — Jābūt taču vēl kaut kam. Šis varbūt der Nikam, bet ne jau man. Ja nu vienīgi pirms gadiem trīsdesmit, — viņa piebilda.
— Vairāk nekā diemžēl nav, — sacīja Andris, rādīdams tukšo somu. — Būs vien jāiztiek ar to pašu.
Reinas tante, neapmierināti bubinādama, mēģināja iespraukties jakā, un, kad bija to izdarījusi, Niks nenocietās un iespurdzās.
— Tu tikai neapvainojies, — viņš teica irgodamies, — bet izskatās, it kā tu būtu nočiepusi jaku kādam bērnam.
Iesmējās arī pārējie. Reinas tante bubināja vēl niknāk, tomēr jaku atstāja mugurā, jo nekas cits viņai neatlika.
Pārējiem jakas derēja kā uzlietas, izņemot Tīnu, kurai tā bija nedaudz par lielu. Bet Linda atrotīja piedurknes, un tad jau izskatījās pavisam labi.
Kolīdz viņi izkāpa no mašīnas, ledainais vējš acumirklī iecirtās Kristiānām sejā, tā ka no acīm izsprāga asaras. Toties jaka acīmredzot bija vēja necaurlaidīga, jo, kaut arī vējš mēģināja izpurināt no tās visu siltumu, tas neizdevās, un Kristiāns ar nepacietību gaidīja, kad varēs sēsties uz sniega motocikla.
Larss atkal kaut ko meklēja džipa bagāžniekā un pēc brīža devās pie atbraucējiem ar vēl vienu somu.
— Brilles un uzpurņi, — Niks skali auroja cauri vēja kaukoņai.
— Bez tiem nekur.
— Ko viņš teica? — Marts kliedza Kristiānām ausī. — Kādi uzpurņi?
Bet Larss jau vilka ārā no somas tādas kā slaloma brilles un izdalīja tās bērniem, kā arī Nikam, Andrim un Reinas tantei.
— Pieregulējiet gumijas tā, lai tās labi pieguļ! — bļāva Niks.
— Citādi jums būs sniega pilnas acis!
Bērni laikoja brilles, un Kristiāns, pieregulējis savējās, palīdzēja arī Tīnai. Savukārt Larss tikmēr sniedza visiem kakla sildītājus, kādus lieto slēpotāji.
— Šie jums būs jāuzmauc uz sejas! — sauca Niks un tūlīt nodemonstrēja, kā tas darāms, uzvilkdams pāri galvai kakla sildītāju tā, ka tas aizsedza visu seju, izņemot acis, kurām priekšā bija brilles. — Pielāgojiet, lai visa seja būtu kārtīgi apsegta, citādi var dabūt nelāgus apsaldējumus!
Visi ņēmās ar brillēm un “uzpurņiem”, bet Larss tikmēr apspriedās ar Niku, visticamāk, par motociklu sadali.
— Vai visi ir gatavi apmācībai? — Niks sauca, kad viņi ar Larsu bija beiguši runāt. Bērni pamāja, un visi devās pie motocikliem.
— Iesim pie Larsa moča, — Niks aicināja. — Viņš visu parādīs, savukārt es tulkošu.
Un viņi devās pie pirmā moča rindā. Tas bija koši sarkans un ievērojami lielāks par pārējiem — bija pilnīgi skaidrs, ka ar to brauc Larss. Ņemot vērā milzīgo augumu, viņš nemaz nespētu ielocīties ne uz viena no pārējiem motocikliem.
Larss uzsēdās uz motocikla, nospieda sarkanu pogu, un motocikls ierūcās. Sekoja īsa instruktāža ar demonstrāciju par to, kā motociklu vadīt, kā palielināt ātrumu un kā bremzēt… Un pavisam drīz bērni bija gatavi paši sēsties uz motocikla.
Miks ar Lindu izvēlējās zaļu motociklu un pēc brīža jau meta slaidu loku pa sniegoto lauku. Kristiāns, aizbāzis aiz jakas Spoku, kopā ar Martu apsēdās uz zila motocikla, un kādu brīdi Marts, kas sēdēja priekšā, pētīja motocikla vadības pogas un kloķus, atcerēdamies, ko bija stāstījis Niks. Un, tā kā tas patiesi nebija nekas sarežģīts, drīz vien arī viņi riņķoja pa lauku, gaidīdami pārējos. Kad arī Niks ar Tīnu un Andris ar Reinas tanti bija ieņēmuši savas vietas, Larss pabrauca nedaudz uz priekšu un, mādams ar roku, aicināja visus pie sevis. Kad visi bija piebraukuši līdzās un apstājušies, Larss kaut ko uzsauca islandiešu valodā.
— Larss saka, ka viņš brauks pirmais, — tulkoja Niks. — Un mums visiem jāturas nopakaļ. Tikai nevajag braukt tieši citam aiz cita, lai, pēkšņi bremzējot, neuzskrietu otram virsū. Sākumā pamēģināsim
nelielā ātrumā. Viņš deva zīmi Larsam, un tas sāka braukt. Viņam sekoja Miks ar Lindu, tad Marts ar Kristiānu, aiz viņiem brauca Niks ar Tīnu ar dzeltenu motociklu, un braucienu noslēdza Andris ar Reinas tanti ar melnu motociklu. Kad bija skaidrs, ka visi ar saviem motocikliem tiek galā labi un māk gan palielināt ātrumu, gan bremzēt, Larss sāka braukt ātrāk.
— Juhū! — sajūsmā kliedza Marts, kopā ar Kristiānu šaudamies pakaļ Mika un Lindas zaļajam motociklam, kas tik tikko bija redzams cauri saceltajām sniega vērpetēm. Vējš un sniegs sitās sejā, bet brilles un “uzpurnis” bija gana labi aizsargi — tikai tagad Marts pa īstam saprata, ka bez tiem nekāda braukšana nebūtu bijusi iespējama. Karstā elpa “uzpurņa” iekšpusē pārvērtās tvaikos un pēc neilga brīža sasala, līdz “uzpurnis” no mīkstas lupatiņas pārtapa cietā, sasalušā klucī un patiešām sāka līdzināties uzpurnim.
Pieci sniega motocikli, tinušies sniega vērpetēs, šāvās pāri baltajam klajumam kā torpēdas, un ik pa laikam atskanēja skaļi sajūsmas saucieni. Larss, braukdams pirmais, meta lielus lokus tā, lai viņi neaizbrauktu pārāk tālu no džipa un tomēr varētu izbaudīt samērā ātru braucienu.
Sākumā motocikli pārvietojās diezgan tuvu cits citam, bet pamazām atstatums starp tiem pieauga. Miks ar Lindu gan vēl aizvien turējās cieši Larsam pa pēdām, taču Marts ar Kristiānu sāka atpalikt, jo Martam bija nošļucis “uzpurnis”, un priekšējā motocilda saceltās sniega vērpetes kapāja seju kā ar tūkstošiem asu adatu. Ar vienu rdku stūrēdams, zēns ar otru mēģināja pavilkt uz augšu “uzpurni”, bet tas bija sasalis un negribēja turēties vietā.
Priekšā braucošie attālinājās aizvien vairāk un vairāk, bet Marts, joprojām noņemdamies ar savu sejas aizsegu, to pat nemanīja. Kristiāns kaut ko kliedza draugam ausi, bet cauri vēja auriem un motocikla rūkoņai Marts neko nesaprata.
Pēc brīža Marts beidzot bija sakārtojis savu “uzpurni”, un, nevarēdams saprast, ko Kristiāns viņam sauc, samazināja ātrumu. Tikmēr
Kristiāns jau bija sācis raustīt Martu aiz piedurknes un māja kaut kur uz priekšu, ar otru roku joprojām apķēries draugam ap vidukli. Tomēr Marts joprojām nekā nesaprata un, bridi vilcinājies, beidzot apturēja motociklu pavisam. Drīz viņiem blakus piebrauca ari Niks ar Tīnu un Andris ar Reinas tanti.
— Kas noticis? Ko tu tā bļauj? — beidzot vaicāja Marts, pagriezies pret draugu.
Niks ar Andri, nokāpuši no saviem motocikliem, nāca šurp. Cauri brillēm un sejas maskām Kristiāns nevarēja redzēt viņu sejas izteiksmi, taču, spriežot pēc tā, kā viņi vicinājās ar rokām un kaut ko klaigāja, abi bija krietni satraukti, tieši tāpat kā Kristiāns.
— Kur, ellē, tu brauc?! — kliedza Kristiāns, un beidzot Marts viņu sadzirdēja.
Apjucis viņš pavilka nost no mutes sasalušo sejas masku.
— Kā — kur? — zēns nesaprata. — Uz priekšu…
— Uz priekšu?! — brēca Kristiāns. — Uz kādu priekšu? Tev taču bija jāseko Larsam un Mikam ar Lindu!
Beidzot Marts aptvēra, kas noticis. Pēdējās pāris minūtes, noņemdamies ar sejas masku, viņš bija izlaidis no acīm priekšā braucošos motociklus. Izbijies viņš pavērās apkārt, bet nebija jau nekā, ko redzēt. Visapkārt pletās plašs, vienmuļš sniega lauks, un nekur nebija ne miņas ne no motocikliem, ne Larsa džipa. Tikai vējš auroja un trenkāja sniega vērpetes šurpu turpu pa klajo lauku.