— Kas noticis? — Niks satrūcies vaicāja. — Kur ir Larss ar Miku un Lindu?
— Piedodiet… — murmināja Marts. Nu viņš bija ne pa jokam nobijies.
— Martam nošļuka sejas maska, un, kamēr viņš to iegrozīja atpakaļ vietā, mēs viņus pazaudējām, — paskaidroja Kristiāns, mazliet pavilkdams vaļā jakas rāvējslēdzēju. Tūlīt no turienes parādījās Spoka galva. Kad vējš nekavējoties ieklupa suņukam degunā, tas samiedza acis un nošķaudījās.
— Ak, nolādēts! — nolamājās Niks, bet Andris stāvēja, apjukušu sejas izteiksmi blenzdams uz zēniem.
Šurp nāca arī Reinas tante un Tīna.
— Kas noticis? — vaicāja Reinas tante, un Kristiāns atkārtoja savu sakāmo.
Reinas tante nomurmināja kaut ko, kas izklausījās pēc “velns ar »» ara!.
— Ko tagad darīsim? — tikko dzirdami vaicāja Marts.
— Jāpadomā, — tikpat klusi atteica Niks, raudzīdamies uz visām pusēm, bet šķita, ka redzētais viņam neko neizsaka, gluži tāpat kā Kristiānām. Bija skaidrs, ka nevienam nav ne mazākās nojausmas, uz kuru pusi meklēt ceļu.
— Cik liels ir šis lauks? — beidzot ierunājās Andris, un Niks satrūkās, pamozdamies no savām domām.
— Diezgan liels, — viņš negribīgi atzina. — Bet labā ziņa ir tā, ka tas nav bezgalīgs. Braucot taisni uz priekšu, mēs agri vai vēlu kaut kur nonāksim. Nelaime vien, — viņš negribīgi atzina, — ka ir diezgan grūti braukt taisni uz priekšu, jo te nav neviena marķiera, pēc kā vadīties. Agri vai vēlu sanāk braukt pa loku, un tieši to nevajadzētu darīt.
Reinas tante nikni kaut ko bubināja, un Kristiānām bija pilnīgi skaidrs, ka šobrīd viņa no sirds nolād nabaga Niku, kuram bija ienākusi prātā doma pavizināt bērnus ar sniega motocikliem.
— Varbūt mēs varam orientēties pēc saules? — nedroši ierosināja Marts, bet pēc Kristiānā skatiena tūlīt saprata, cik viņa ierosinājums ir bezjēdzīgs.
Debesis klāja vienmērīgi pelēka mākoņu sega, kas šķita saplūstam ar balto lauku un vēja saceltajām sniega vērpetēm, tā ka pie labākās gribas nebija iespējams noteikt, kur atrodas saule.
Niks bija apklusis, un bija skaidrs, ka viņš intensīvi domā. Beidzot viņš atmeta ar roku.
— Neko darīt, — Nīks sacīja. — Vienkārši jābrauc. Es pa šo lauku esmu braukājis daudzus gadus, tad nu cerēsim, ka tas mums šoreiz palīdzēs. Es ar Tīnu braukšu pa priekšu, Marts ar Kristiānu lai brauc man pakaļ, un Andris ar Reinas tanti lai brauc pēdējie. Tikai piesargieties, — viņš nopietni paskatījās uz abiem zēniem, — lai šoreiz nekas tamlīdzīgs neatkārtotos.
— Tāpēc šoreiz stūrēšu es, — apņēmīgi noteica Kristiāns, un Martam bija pilnīgi skaidrs, ka nekādi iebildumi no viņa puses nelīdzēs.
Visi atkal sēdās uz motocikliem. Tā kā Niks ar Tīnu brauca krietni lēnāk, nekā pirmīt bija braucis Larss un Miks ar Lindu, Kristiānām nebija nekādu grūtību viņiem sekot.
Drīz vien Kristiāns dabūja just to, ko pirmīt bija jutis Marts. Lai gan tagad ātrums bija mazāks, vējš un sniegs vienalga triecās viņam sejā ar apbrīnojamu sparu, un Kristiāns ar nepatiku sajuta, kā sejas maska pamazām sasalst un pārvēršas par cietu, ledainu lupatu.
Vēl pēc brīža Kristiānām sāka likties, ka viņš tālu priekšā redz kaut ko pelēku. Izskatījās, ka Niks virzās tieši tajā virzienā, un, gabalu braukuši, viņi sasniedza tumšu klinšu sienu. Niks bija tur apstājies, un arī Kristiāns nobremzēja blakus. Pēc brīža klāt bija arī Andris ar Reinas tanti.
Niks, nolēcis no motocikla, nāca pie zēniem, rādīdams uz klinšu sienu. Viņš pavilka nost sasalušo sejas masku, un zēni redzēja, ka viņš smaida.
— Man šķiet, ka es nemaldos, ja teikšu, ka zinu, kur mēs esam, — Niks sacīja, un visi atviegloti uzelpoja. Tikai Reinas tante joprojām izskatījās skeptiski noskaņota.
— Nu, un kur tad mēs esam? — viņa jautāja. — Kaut kādā sniega elles viducī, tur mēs esam!
Niks iespurdzās.
— Nē, patiešām, es šo vietu pazīstu. Esmu te daudzas reizes braucis garām. Un vienu reizi gandrīz te ietriecies… — viņš klusām
piebilda, bet Reinas tante to sadzirdēja, un tagad bija viņas kārta iesprauslāties.
— Tam es ticu gan! — viņa iesaucās, un šķita, ka Niks viņu ir pārliecinājis.
— Kur mums tagad jābrauc? — vaicāja Andris, mulsi raudzīdamies apkārt.
Ari Kristiānām šķita, ka šī vieta neko daudz neatšķiras no iepriekšējās, ja neņem vērā klinšu sienu. Bet Niks gan tā nedomāja.
— Tagad viss ir pilnīgi skaidrs. Mums jābrauc gar šo sienu šajā virzienā, — viņš izklaidīgi pamāja uz priekšu, — līdz sasniegsim ceļu. Un tad jābrauc gar ceļu uz leju, līdz piebrauksim tieši pie mūsu mašīnām.
— Lai nu tā būtu, — noteica Reinas tante un devās atpakaļ uz savu motociklu. Arī pārējie ieņēma savas vietas, un atkal Niks ar Tīnu brauca pa priekšu, rādīdams visiem ceļu.
Viņi nebija braukuši ne piecas minūtes, kad Niks atkal nobremzēja, tā ka Kristiāns gandrīz ietriecās viņa braucamajā. Un, tikai apturējis motociklu, zēns ieraudzīja ceļu, kas bija tā aizputināts, ka neko daudz neatšķīrās no pārējā sniegotā lauka. Bija pilnīgi skaidrs, ka, nepazīstot šīs vietas un lielā ātrumā braucot, zēni būtu mierīgi varējuši pārbraukt tam pāri, to pat nepamanot.
— Nu, ko es teicu! — uzvaroši sauca Niks. — Vēl pāris minūšu, un būsim klāt! — Atkal iedarbinājis motociklu, viņš devās lejup gar ceļu, zēniem un Andrim ar Reinas tanti braucot viņam pa pēdām. k
Drīz Kristiāns tālumā kaut ko pamanīja. Bija grūti precīzi pateikt, kas tas ir, bet, zinot, ka kaut kur tuvumā jābūt Larsa džipam un viņu autobusam, zēns pieņēma, ka tas arī ir tas, ko viņš redz. Arī Niks uz priekšā braucošā motocikla bija tos pamanījis un uzvaroši pavicināja gaisā roku. Vēloties pēc iespējas ātrāk nokļūt pie mašīnām, viņi sāka braukt ātrāk, un Kristiānām šķita, ka nu jau kuru katru brīdi viņi būs Idāt.
Taču dīvaini — kaut ari mašīnu aprises kļuva skaidrākas, šķita, ka tuvāk viņi tā arī netiek.
Un tad vienā brīdī tumšie objekti priekšā ņēma un izgaisa.
Niks tā apstulba, ka atkal strauji nobremzēja, un Kristiāns ar Martu un Andris ar Reinas tanti nobremzēja viņam blakus.
— Kas tie par jociņiem? — Niks sauca, apstulbis vicinādams rokas uz visām pusēm. — Es taču redzēju mašīnas! Un ceļš arī aizvien ir tepat, tā ka apmaldījušies neesam.
— Tu arī redzēji mašīnas? — jautāja Marts. Sēdēdams Kristiānām aiz muguras, viņš uz priekšu nebija skatījies.
— Nūja, — apliecināja Kristiāns. — Sākumā es nevarēju saprast, kas tas ir, bet vēlāk kļuva skaidrs, ka tās ir abas mūsu mašīnas.
— Kāds stulbums! — Niks sodījās. — Es patiešām nesaprotu…
Brīdi viņš stāvēja, apjukumā kodīdams sava sejas aizsega malu,
tad uzlēca atpakaļ motociklā.
— Neko darīt, braucam tālāk! Es neko labāku izdomāt nevaru. — Un, tā kā visi pārējie klusēja, acīmredzot arī nespēdami piedāvāt ko citu, Niks iedarbināja motociklu un sāka lēnām braukt. Pārējie viņam sekoja.
Kristiāns blenza baltajā tālumā, mēģinādams kaut ko saskatīt, bet tur nebija nekā, ko redzēt. Tomēr pēc laika viņš atkal pamanīja tālu priekšā tādu kā tumšumu. Noteikti ari Niks to redzēja, bet šoreiz viņš vairs roku gaisā nevicināja.
Arī Kristiāns samērā neticīgi lūkojās tumšajā plankumā, kas auga aizvien lielāks, gaidīdams, ka tas kuru katru mirkli izgaisīs. Taču šoreiz tas neizgaisa. Gluži otrādi — drīz vien zēns varēja pavisam skaidri saskatīt abas mašīnas, un vēl pēc brīža viņi bija klāt.