No pārējiem nebija ne miņas, bet Niks, nolēcis no motocikla, rādīja uz kaut ko sniegā.
— Viņi mūs ir meklējuši! — viņš iesaucās. — Šīs sliedes ir pavisam svaigas, vējš tās nav vēl aizputinājis. — Viņš izrāva no jakas iekškabatas mobilo tālruni un nolamājās.
— Nu protams! Zonas nav! Vajadzēja paņemt rācijas, es taču Larsam teicu…
— Vai kādam ir mašīnas atslēga? — vaicāja Reinas tante, nākdama pie Nika. Izskatījās, ka no sēdēšanas uz sniega motocikla viņa ir kļuvusi pavisam stīva.
— Protams, — atsaucās Niks un, atslēdzis autobusu, tūlīt to iedarbināja.
Bērni sametās iekšā busiņā un norāva miklās un daļēji sasalušās sejas maskas un ar sasalušām sniega pikām pārklātās cepures.
Niks noregulēja mašīnas gaisa sildītāju maksimālajā karstumā un pats izkāpa ārā pie Reinas tantes, kas vēl aizvien stāvēja kā sastingusi, lūkodamās pāri sniega klajumam.
Kristiāns atbrīvoja Spoku no jakas gūsta, un suns noskurinājās, uzlēkdams zēnam blakus uz sēdekļa. Bērni novilka mitros cimdus un pūta sev uz pirkstiem siltu elpu — pirksti bija gluži sarkani.
Kristiāns nevarēja beigt domāt par izgaisušajām mašīnām.
— Tiešām nesaprotu, kā tas varēja notikt, — viņš beidzot noteica. — Nevar būt, ka mēs pēkšņi būtu pagriezušies un braukuši no tām prom. Es taču tās ne uz mirkli neizlaidu no acīm.
— Domā, tās patiešām bija mūsu mašīnas? — vaicāja Marts.
— Kas tad? Es taču diezgan skaidri tās redzēju.
— Skaidrs, ka tev izskatījās, ka tu redzi mašīnas, — attrauca Marts. — Bet vai tas nevarēja būt imago?
— Kas — mašīnas? — nesaprata Kristiāns.
— Nūja, — atteica Marts. — Mēs taču gribējām ieraudzīt mašīnas, tad nu Tīna tās arī uztaisīja.
— Es netaisīju nekādas mašīnas, — Tīna protestēja, glāstot Spoku, kas līksmi luncināja asti.
— Gan jau taisīji gan, — Marts teica.
— Netaisīju gan, — Tīna strīdējās pretī. — Tā nemaz nevar netīšām kaut ko uztaisīt!
Marts zīmīgi piemiedza ar aci Kristiānām, atcerēdamies, kā viņiem bija parādījusies Reinas tante. Arī Kristiāns domāja par to pašu, un šķita, ka mašīnu pazušanas mīlda ir atminēta.
— Ei, redz, kur viņi brauc! — pēkšņi iesaucās Tīna, bakstīdama ar pirkstu logā.
Un patiešām — atstādami aiz sevis baltas sniega vērpetes, viņiem tuvojās Larss ar savu lielo, sarkano motociklu, un viņam cieši pa pēdām sekoja zaļais motocikls ar Miku un Lindu. Drīz viņi bija klāt, un Larss palika ārpusē, runādamies ar Niku, Andri un Reinas tanti, bet Miks ar Lindu iemetās busiņā pie pārējiem bērniem.
— Kā mēs pārbijāmies! — sauca Linda, noraudama sejas masku un cepuri. Viņas seja kvēloja koši sarkana no vēja. — Kur jūs pazudāt?
— Negadījums, — Marts nokaunējies izdabūja, un Kristiāns pavīpsnāja.
— Jā, vienā brīdī izlaidām jūs no acīm, un tad jau bija par vēlu, — viņš piebilda.
— Mēs riņķojām šurpu turpu pa visu apkārtni, jūs meklēdami, bet nekā, — Miks stāstīja. — Larss mēģināja zvanīt Nikam, bet te jau nav zonas.
— Mums arī bija jautri, — teica Marts un izstāstīja par mašīnu imago.
— Tas nu gan ir vareni! — iesaucās Miks. — Imago katru dienu! Tīna, tu gan esi malacis, — viņš ar zināmu skaudību piebilda.
— Es neesmu nekāds malacis, — Tīna dusmīgi protestēja. — Un tās mašīnas nebija nekādi imago!
— Kas tad tās bija? — jautāja Kristiāns.
— Kā es varu zināt?! — atcirta Tīna. — Kur tu esi redzējis nedzīvus imago?
Kristiāns apjuka. Patiešām, ja tā padomā, viņš nevarēja atcerēties nevienu imago, kas būtu priekšmets. Varbūt Tīnai taisnība, un tas patiešām šoreiz nebija imago.
— Bet kā tad ar sveci? — piepeši ieteicās Linda.
— Kādu vēl sveci? — nesaprata Kristiāns.
— Nu, atceries, pašā sākumā, kad Reinas tante mēģināja mūs apmācīt? Tur bija degoša svece, ko vajadzēja nodzēst tikai ar domu spēku. Tas taču arī sanāk imago, vai ne?
Kristiāns kļuva domīgs. Jādomā, Lindai ir taisnība, un imago nav tikai dzīvas būtnes vien, tādas kā Tīnas elfiņa. Jādomā, viņi par imago zina daudz mazāk, nekā paši ir iedomājušies.
Piepeši mašīnā iebrāzās auksta gaisa brāzma, un iekšā iemetās Niks. Iekāpa arī Andris un Reinas tante, kas šoreiz atkal apsēdās otrajā solu rindā pie Lindas un Tīnas. Kristiāns un pārējie bērni pa logu vēroja, kā Larss krāmē sniega motociklus atpakaļ džipa piekabē.
— Nu, varbūt šodienai pietiks piedzīvojumu, ko? — ironizēja Reinas tante, un Niks nervozi noraustījās.
— Nekas slikts taču nenotika! — viņš taisnodamies izsaucās.
— Un mēs tomēr smuki pavizinājāmies, — viņš vēl piebilda, tādējādi izraisot Reinas tantē patiesu sašutumu.
— Pavizinājāmies gan, neko teikt! — viņa iesaucās. — Gandrīz aizvizinājāmies līdz mūsu pēdējai stundiņai!
— Nu jau, nu jau… — samierinoši noteica Niks. — Viss tačuļ>eidzās labi. Es, galu galā, pazīstu to nogāzi, ne jau pirmo reizi tur braukājos, — viņš vēl paklusām piebilda, bet Reinas tante nebija tik viegli nomierināma.
— Un ko tad, ja tevis tur nebūtu bijis? Ja bērni būtu apmaldījušies vieni, un nebūtu, kas viņus izved atpakaļ uz ceļa? Vai par to tu biji iedomājies?!
Niks piesarcis kaut ko klusi murmināja, bet neviens nesaprata, ko viņš saka.
— Es esmu atbildīga par to, lai bērniem nekas slikts nenotiktu, — stingri paziņoja Reinas tante. — Tāpēc no šī brīža nebūs vairs nekādu bīstamu izlēcienu, tādu kā braucieni ar motocikliem vai lēkšana no klintīm vai kas tamlīdzīgs!
— Neesmu paredzējis lēkšanu no klintīm, — murmulēja Niks.
— Nedomāju, ka kas tāds te ir iespējams, kaut gan, kas zina… Vajadzēs pajautāt Larsam… — viņš vēl klusāk piebilda.
Linda, sēdēdama viņam vistuvāk, to dzirdēja un iespurdzās.
— Nebūs nekādas lēkšanas no klintīm! — iesaucās Reinas tante.
— Ko vēl neizdomāsi! Viss! Kopš šā brīža tikai mierīgas ekskursijas un interesantāko vietu apskate. Un tas ir mans pēdējais vārds!
— Starp citu, — ierunājās Andris, kas šā strīda laikā bija cietis klusu. — Vai jūs zinājāt, ka Snaivedlsjegidla krāteri ir aprakstījis arī Žils Verns?
— Ha, vai tas būtu “Ceļojumā uz Zemes centru”? — ieinteresēti vaicāja Marts, paliecies uz priekšu, lai labāk dzirdētu, ko Andris saka.
— Tieši tā, — Andris apstiprināja. — Zila Verna grāmatā ceļš uz Zemes centru sākās tieši caur to. Turklāt šī vieta tiek uzskatīta arī par vienu no septiņiem Zemes enerģijas centriem.
— Hmm, interesanti, — noteica arī Linda un pavērās ārā pa logu.
— Tomēr nekā neparasta es šeit nejutu.
Kristiāns ar Martu saskatījās un acīmredzot nodomāja vienu un to pašu — meitene noteikti runātu citādi, ja pati savām acīm būtu redzējusi, kā mašīnas izgaist gluži kā mirāža tuksnesī, kas šajā gadījumā tās arī bija, tikai nevis tuksnesī, bet sniega klajumā.
— Viena lieta mums gan šodien būtu vēl jāizdara, — teica Andris, un Reinas tante drūmi ieurbās viņam pakausī.
— Kas tad vēl? — viņa aizdomīgi jautāja. — Es taču teicu, ka piedzīvojumu gana.
— Nē, nē, tas nebūs nekas tāds, — mierināja Andris. — Būtu interesanti apskatīt Djūpalonsanduru — melno smilšu piekrasti. Diez vai bērni ko tādu ir redzējuši.