Drīz viņi bija jau atkal ārā no pilsētas un, uzgriezuši jūrai muguru, brauca cauri zāles apaugušam lavas laukam aizvien dziļāk salas iekšienē. Linda pirmā pamanīja Islandes zirdziņu ganāmpulku — tie bija mīlīgi, mazi, drukni, cits gaišāk, cits tumšāk brūns ar gaišām, gandrīz baltām krēpēm. Dzīvnieki mierīgi ganījās, nesteidzīgi plūkdami skumšķaino zāli, un bērni varēja tos pēc sirds patikas aplūkot.
— Smuki zirdziņi, — priecājās Tīna, sajūsmā sizdama plaukstas, un pārējiem atlika viņai tikai piekrist. Zirdziņi patiešām bija jauki — tik jauki, ka pat īsti nesaderējās ar mežonīgo savvaļas ainavu visapkārt, kā nosprieda Kristiāns.
— Izskatās pēc ponijiem, — ieteicās Marts.
— Tev ir diezgan liela taisnība, — sacīja Niks. — Šie zirdziņi patiešām ir cēlušies no ponijiem, kurus šeit ieveda skandināvu ieceļotāji devītajā un desmitajā gadsimtā.
— Un, starp citu, šī ir ļoti tīra zirgu šķirne, — piebilda Andris, atkal demonstrēdams savas enciklopēdiskās zināšanas. — Deviņi simti astoņdesmit otrajā gadā Islandes parlaments jeb Altings izdeva likumu, kas aizliedza Islandē ievest zirgus no citām zemēm. Līdz ar to šī zirgu šķirne ir absolūti tīra jau vairāk nekā tūkstoš gadu.
— Pastāsti par to vulkāna izvirdumu! — skubināja Niks. — Es nekad nevaru atcerēties, kad tas īsti notika.
— Tūkstoš septiņi simti astoņdesmit trešajā gadā, — nevilcinoties sacīja Andris. — Jā, toreiz izvirda Lakagigara vulkāns, un izvirdums ilga veselus astoņus mēnešus, noklādams ar lavu vairākus tūkstošus kvadrātkilometru lielu platību.
Bērni noelsās vien, iztēlojoties vareno skatu.
— Toreiz aizgāja bojā aptuveni septiņdesmit procenti Islandes zirdziņu, — Andris sacīja.
— Kāpēc? Vai viņus apraka lava? — gribēja zināt Miks.
— Ak, iemesli bija dažādi. Daļa saindējās ar vulkāna izvirstajiem pelniem, daļa nomira badā, — paskaidroja Andris.
— Bet tagad zirdziņi atkal ir visā Islandē, jā? — jautāja Kristiāns.
— Jā, — attrauca Andris. — Šobrīd to ir aptuveni astoņdesmit tūkstoši. Tikai četras reizes mazāk nekā iedzīvotāju.
Tā runādamies, viņi bija atstājuši Islandes zirdziņu ganāmpulku tālu sev aiz muguras, un tagad viņu priekšā atkal slējās kārtējā kalnu grēda.
Niks strauji nogriezās pa kreisi, un busiņš grabēdams kratījās pa šauru zemesceļu neliela ēku pudura virzienā.
— Paskat, mājiņas ar pļavu uz jumta! — iesaucās Tīna, un patiešām — visas ēkas šķita kā tikko izlīdušas no velēnām, to jumtus klāja tā pati zāle, kas pletās visapkārt, un pat māju sienas bija tik tikko atšķiramas no apkārtējās ainavas.
Tuvāk piebraukuši, bērni saskaitīja trīs galvenās ēkas un vēl dažas koka būves, kas stāvēja atstatu. Tur acīmredzot bija staļļi un kūtis, bet velēnām klātās ēkas bija dzīvojamā māja un saimniecības piebūves.
— īsta raganas mītne, — Kristiāns nočukstēja tā, lai tikai Marts viņu dzirdētu. — Tīna būs sajūsmā.
Visas ēkas bija patvērušās milzīgā kalna pakājē, kā slēpdamās no niknā vēja, kas brāzās pāri garajai zālei, plandīdams to gan tā, gan šitā. Gabalu attālāk zaļajā laukā šķita izsvaidīti balti pelēki, pūkaini pikuči, un, kad tie sakustējās, bērni saprata, ka tās ir aitas.
Tuvojās vakars, un debesis virs viņiem bija ieguvušas dziļu, tumši zilpelēku toni, bet virs kalna šķita savelkamies tumšāki mākoņi.
— Būs negaiss, — Niks pavēstīja, sarauktu pieri raudzīdamies debesīs. — Labi, ka paspējām atbraukt. Negaiss Islandē noteikti nav labākais laiks, ko pārlaist mašīnā uz ceļa.
Pa aizaugušo piebraucamo ceļu viņi aizkratījās līdz mājām.
— Klāt esam, — paziņoja Niks un izslēdza motoru. — Nu varēsim atpūsties.
Bērni atviegloti uzelpoja. Lai cik interesanta būtu bijusi diena, viņi bija ļoti noguruši un ilgojās beidzot tikt ārā no mašīnas un izstaipīt kājas.
Tiklīdz viņi bija izkāpuši, vējš uzreiz ieklupa viņiem jakās un metās tās pluinīt. Bērni sarāvās un lūkojās te uz Niku, te Andri, te Reinas tanti, gaidīdami uzaicinājumu, ko darīt tālāk.
Taču vienā no baltajām, ar velēnu apaugušajām ēkām iečīkstēdamās atvērās durvis, un ārā iznāca sieviete ar spaini rokās. Ieraudzījusi
atbraucējus, viņa nosvieda spaini zemē un, plati smaidīdama, nāca viņiem klāt.
Kristiāns vērīgi nopētīja sievieti. Viņam šķita interesanti, kāda izskatās pensionējusies imago skolas, kā viņš domās dēvēja VIMS Akadēmiju, pasniedzēja. Pēc mirkļa viņš konstatēja, ka Johanna Sigurdsdotira izskatās tieši tā, kā vajadzētu izskatīties.
Johanna bija vidēja auguma diezgan kalsna, paveca sieviete, un viņas sejas vaibstos ar augstajiem vaigu kauliem un tumšajām acīm jautās dziļa inteliģence. Viņai bija ļoti īsi, iesirmi mati, un iedama viņa turējās stalti, itin kā vēl aizvien lasīdama lekciju milzīgai auditorijai. Viņas kustības atšķirībā no Nika saraustītajiem žestiem bija nosvērtas un atturīgas, un, sasveicinoties svinīgi paspiedusi roku Nikam un Andrim, viņa pagriezās pret Reinas tanti.
Un šeit ari atturība pagaisa.
Izplūdusi platā smaidā, viņa apskāva Reinas tanti, un brīdi abas tā stāvēja, sizdamas viena otrai pa plecu un kaut ko sajūsmināti murminādamas islandiešu valodā. Tad Johanna pievērsās bērniem.
— Pasakiet, kā jūs katru sauc! — dīdīdamies no vienas kājas uz otru, mudināja Niks, un bērni tā arī darīja.
Johanna smaidīdama kaut ko sacīja islandiešu valodā un tad paspieda roku arī katram no viņiem. Tīna bija sajūsmā un nogrābusi Spoku, sniedza Johannai pretī arī suņa ķepu. Sieviete to paspieda tikpat nopietni kā rokas.
Ar šo žestu Johanna pilnībā bija ieguvusi Tīnas uzticību, tas nu Kristiānām bija skaidrs.
Tad ar rokas mājienu Johanna aicināja visus iekšā un pati devās pa priekšu, pa ceļam paceldama nomesto spaini un nolikdama to attālāk.
Cauri čīkstošajām ārdurvīm viņi nokļuva mazmazītiņā priekšnamā, kur gar sienu stāvēja vairāki pāri apavu, bet kaktā bija atsliets milzīgs, melns lietussargs. Arī bērni novilka apavus, pakāra jakas un devās tālāk. Tūliņ aiz priekšnama atradās virtuve, kas bija lielāka,
nekā varētu domāt, raugoties uz māju no ārpuses. Uz plīts kaut kas burbuļoja, un arī no cepeškrāsns plūda burvīga ceptas gaļas smarža, un, lai gan nesen ēduši, bērni atkal sajuta izsalkumu.
Virtuve izskatījās kā daždien parasta lauku mājas virtuve — ar koka galdu, koka krēsliem un bez jebkādas liekas greznības. Gar sienu virs plīts uz āķiem rindojās pavārnīcas un citi virtuves piederumi, bet pie vienīgā loga bija vienkārši, balti kokvilnas aizkariņi.
Johanna piegāja pie katla, apmaisīja to un tad uzmeta raižpilnu skatienu cepeškrāsnij, bet, šķiet, tur viss bija kārtībā, jo viņa atkal pievērsās Reinas tantei.
Abas sarunājās islandiešu valodā, un pēc mirkļa sarunā iesaistījās arī Niks un Andris, un bērniem kļuva garlaicīgi. Apsēdušies ap galdu, viņi palūkojās ārā pa logu, no kurienes pavērās skats tieši uz milzīgo kalnu grēdu.
Kristiānu kārtējo reizi pārņēma nerealitātes sajūta — ik pa laikam, sevišķi ieraugot ko tādu kā šie grandiozie kalni, zēnam šķita, ka viņš sapņo un ka drīz vien pamodīsies mājās savā gultā.
Pārējiem gan tā acīmredzot nešķita. Miks ar Martu dzīvi strīdējās par to, vai galds ir no priedes vai ozola, savukārt Linda kaut ko bija pamanījusi istabas tālākajā kaktā un rādīja to Tīnai. Arī Spoks bija šo “kaut ko” pamanījis un, sabozis spalvu, draudīgi ņurdēja.