Kristiāns palūkojās Lindas norādītajā virzienā un tikai tagad ieraudzīja raibu, kārnu kaķeni, kas, uzmetusi kūkumu, šņāca uz Spoku.
— Ššš, Heja! — Johanna nobāra kaķeni un klusi kaut ko piebilda islandiešu valodā. Kaķene ieņaudējās un diezgan negribīgi aizvilkās uz blakusistabu. Spoks nomierinājās un pārstāja ņurdēt.
Kristiāns atkal pavērās laukā pa logu. Šķila, ka virtuvē ir kļuvis tumšāks, un zēns saprata, kāpēc. Melnie mākoņi, kas pirmīt bija parādījušies virs kalna, tagad sedza jau gandrīz visas debesis, tā ka piepeši bija satumsis gluži kā vēlā vakarā. Arī vējš gaudoja, ik pa laikam iemezdamies mājas pakšos un brakšķinādamies tur uz nebēdu.
Johanna kaut ko sacīja Reinas tantei un tad, uzmetusi mugurā garu vilnas jaku, izgāja ārā. Vējš izrāva viņai durvis no rokām un aizcirta ar tādu blīkšķi, ka Spoks, kas bija apgūlies zem Tīnas krēsla, satrūkās un pielēca kājās.
— Būs negaiss, — ieteicās Reinas tante. — Johanna aizgāja sadzīt aitas kūtī.
Visi bija saguruši pēc garās dienas. Reinas tante klusēdama stāvēja pie plīts un pieskatīja katlu ar ēdienu, bet Andris ar Niku sēdēja virtuves viņā galā uz koka ķebļiem un arī vairs nepļāpāja. Tīna berzēja acis, bet Miks ar Martu garlaikoti vērās laukā pa logu. Vienīgi Linda izskatījās tikpat žirgta kā no rīta.
— Paskat, kas par melnumu! — viņa sajūsminājās, lūkodamās tumšajās debesīs, kas nu bija saplūdušas kopā ar kalnu, tā ka tik tikko varēja saskatīt tā aprises. — Labi gan, ka mēs vairs neesam mašīnā!
— Tas nu ir fakts, — piekrita Niks. — Man ļoti patīk Islande, tikai ne negaisa laikā. Tad vienīgā vieta, kur vēlos atrasties, ir tāda silta virtuve kā šī. — Un viņš alkaini palūkojās uz krāsns pusi.
— Gandrīz jau gatavs, — gluži kā uzminējusi viņa domas, sacīja Reinas tante, pagaršodama ēdienu no lielā katla, kas burbuļoja uz plīts. — Cerams, Johanna drīz būs atpakaļ… Kā gan viņa var tur, ārā, tādā tumsā kaut ko redzēt!?
Arī Kristiāns par to bija iedomājies, jo nupat laukā jau šķita tumšs kā naktī. Tajā brīdī noplaiksnīja zibens, un visi gaidīja, ka teju, teju nograndīs pērkons, bet tas nez kur kavējās. Tikai pēc laba laika atskanēja attāla dārdoņa, un bija skaidrs, ka negaisa centrs atrodas diezgan tālu no viņiem.
Taču tajā mirklī sāka gāzt kā ar spaiņiem, un vējš ar troksni trieca mazajā virtuves lodziņā ūdens straumes.
Ārdurvis atsprāga vaļā, un iekšā iemetās Johanna, kas nepavisam neatgādināja pirmītējo smalko, atturīgo kundzi. Viņa bija izmirkusi cauri slapja, un no biezās, izmirkušās jakas uz grīdas tecēja ūdens tērcītes.
Atbrīvojusies no slapjās jakas un garajiem zābakiem, Johanna devās taisni pie plīts un pastiepa rokas pret uguni, kaut ko purpinādama.
— Ellīgs laiks ārā, — Niks iztulkoja viņas sacīto. — Aitas jau bijušas satrakojušās negaisa dēļ, tā ka bijis ko noņemties, iekams tās visas dabūtas pie vietas.
Nedaudz sasildījusies, Johanna piegāja pie plauktiem un paņēma šķīvjus. Salikusi tos uz galda, viņa sadabūja nažus un dakšiņas un tad devās nocelt no plīts lielo katlu.
— Mmm, — reizē izdvesa Kristiāns un Marts, kad Johanna bija nolikusi katlu uz galda un nocēlusi tam vāku. Arī Linda juta, kā siekalas saskrien mutē no gardās smaržas, un pieliecās katlam tuvāk, lai palūkotos, kas gan tur tik gardi smaržo.
— Jērgaļas sautējums ar dārzeņiem, — paskaidroja Reinas tante.
— Un krāsnī vēl ir sivēna cepetis ar melnajām plūmēm. Dievs vien zina, kāpēc mēs tā tiekam baroti, — viņa nomurmināja, bet tad apmierināti noķiķināja: — Taču labi vien ir.
Arī pārējiem tas šķita gana labi, un viņi sasēdās ap galdu, nepacietīgi gaidīdami Johannu, kas šobrīd elsdama pūzdama vilka ārā no krāsns cepeti.
Spoks, sajutis gaļas smaržu, nemierīgi iesmilkstējās, un Kristiāns nosmējās vien.
— Nebaidies, gan jau mēs visu neaprīsim un tu arī kaut ko dabūsi!
Kad cepetis bija galdā un Johanna bija sagriezusi to pabiezās šķēlēs, Reinas tante salika šķīvjos sautējumu, un visi nepacietīgi ķērās klāt. Arī Spoks dabūja pamatīgu gabalu gaļas, un labu brīdi neviens nesarunājās, jo visi bija aizņemti, baudot Johannas gardos ēdienus.
Tikmēr negaiss tuvojās, un laika sprīži starp zibeni un pērkonu kļuva aizvien īsāki.
Kad visi bija paēduši un Johanna piecēlās, lai novāktu no galda sautējuma katlu, atskanēja dārdoņa, logā noplaiksnīja zibens un tajā
pašā mirklī atskanēja neganta pērkona dārdoņa. Spoks iesmilkstējies pamuka zem galda, bet Tīna sarāvās un pieķērās Kristiānām pie rokas.
Johanna nolika katlu atpakaļ uz galda un, pavērusi aizkarus, palūkojās ārā. Taču tur atkal valdīja tumsa, un tikai lietus šļācās logā.
johanna kaut ko noteica un, beidzot nocēlusi katlu no galda, aiznesa to atpakaļ uz plīti.
— Kas tas bija? — vaicāja Linda. Meitene izskatījās stipri iztrūkusies.
— Johanna saka: kaut kur tuvumā iespēris zibens, — sacīja Reinas tante.
— Cerams, ne mājā, — bilda Niks.
— Nē, mājā ne, — sacīja Reinas tante. — Te ir zibens novedējs. Bet Johanna domā, ka tas ir nedaudz tālāk. No rīta redzēsim, tagad tāpat ārā nedrīkst iet.
Novākušas traukus, Johanna un Reinas tante devās uz tālākajām istabām, lai sakārtotu guļvietas. Negaiss bija sācis atkāpties, un šķita, ka ari lietus pierimst. Vismaz bungošana pa logu vairs nešķita tik skaļa kā pirmīt.
Kristiāns bija gatavs likties uz auss. Šī bija bijusi gara diena. Ik pa laikam viņam prātā ienāca Tīnas ieraudzītā neīstā Reinas tante, kā arī atgadījums ar sniega motociklu. Viņam joprojām bija grūti aptvert, ka iedomāti tēli var izskatīties tik īsti, bet šeit, Islandē, viņš jau gandrīz bija ar mieru tam noticēt. Šeit viss bija tik neparasts, ka imago iederējās daudz vairāk nekā mājās.
Drīz virtuvē atkal parādījās Johanna un Reinas tante un aicināja bērnus līdzi. Johanna parādīja, kur atrodas vannas istaba, un Reinas tante aizveda viņus uz guļamtelpu. Visiem bērniem bija iekārtotas guļvietas vienā istabā, Niks ar Andri tika citā, Reinas tante — vēl citā.
Spoks, ieskrējis bērnu istabā, uzreiz iekārtojās uz paldājiņa pie vienas no gultām — un bija skaidrs, ka tur gulēs Tīna. Drīz vien visi
bija zem segas, un istaba grima pustumsā, atstāta degam bija vienīgi maza, dzeltena naktslampiņa pie Mika gultas. Notikumiem bagātā diena un sātīgās vakariņas bija darījušas savu, un bērni žāvājās.
Vienīgi Kristiānām pa galvu vēl aizvien jaucās dažnedažādas domas.
— Kā jums šķiet, kā tas viss beigsies? — viņš beidzot neizturēja. Bridi neviens viņam neatbildēja. Bija dzirdama klusa šņākuļo-
šana — šķita, Miks jau bija iemidzis.
— Kā tu to domā? — nesaprata Marts. — Kas kā beigsies?
— Nu, šis Islandes brauciens, — paskaidroja Kristiāns. — Mēs te mazliet pabraukāsim apkārt, bet agri vai vēlu atgriezīsies tas virs, kurš tagad aizbraucis uz kurieni tur…
— Uz Bostonu, — atgādināja Linda.
— Jā. Un tad mēs atkal trenēsimies imagot. Jautājums tikai — cik ilgi?
— Kamēr būs skaidrs, — atteica Marts.
— Kas būs skaidrs? — pēkšņi uztrūcies no miega, nesaprata Miks.
— Kamēr būs skaidrs, kurš no mums ir īstais imago meistars, — sacīja Marts.
— Tas jau tāpat ir skaidrs. Tā ir Tīna, — nomurmināja Kristiāns, palūkodamies uz māsas gultu. Taču Tīna jau gulēja saldā miegā.