— Un kas notiks pēc tam? Viņi savāks Tīnu uz Akadēmiju, vai?
— Nu, ne jau tagad, — teica Linda. — Tu taču redzēji, tas nav nekāds bērnudārzs. Tur ir tikai jaunieši, nevis mazi bērni.
— Tad kāpēc viņi ar mums tā ņemas jau tagad? — neatlaidās Kristiāns.
— Viņi taču teica — tāpēc, ka nav skaidrs, kurš no mums ir lielākais imago meistars. Un lielākais imago meistars ir jāsargā no tiem bandītiem.
— Par to es vispār negribu pat domāt, — Kristiāns nodrebinājās.
— Ko tad, ja tie bandīti sāks vajāt Tīnu?
— Tāpēc jau mēs šeit esam, — sacīja Marts. — Tikai es sapratu, ka tā var arī nebūt Tīna. Tas var būt jebkurš no mums, — zēns piebilda ar ilgām balsī. Ikvienam bija skaidrs, ka Marts vēlas, lai tas izrādītos tieši viņš.
— Nu, tā noteikti neesmu es, — sacīja Linda un gari nožāvājās.
— Diez kas jau nav, tur nu es tev piekrītu, — viņa sacīja Kristiānām,
— bet vismaz kaut kas, Niks un pārējie, nekā dzīvot mājās un neko par to pat nenojaust.
— Pareizi, vienmēr ir labāk tikt ar visu skaidrībā, — piekrita Marts, pagriezdamies uz otriem sāniem. — Viss, es tagad guļu. Vairs nav spēka parunāt.
Miks, pastiepis roku, izslēdza naktslampiņu, un istaba iegrima tumsā. Pēc īsa brīža no visām gultām atskanēja vienmērīga šņākuļošana, vienīgi Kristiāns vēl prātoja par visu, līdz beidzot miegs pārņēma arī viņu.
Kristiāns pamodās no drausmīga trokšņa un labu brīdi nesaprata, kur atrodas. Visapkārt valdīja akla tumsa, kaut kur bija dzirdami tādi kā kliedzieni, kā sasaukšanās, kaut kur aizcirtās durvis. Tikai izdzirdējis Lindas un Marta balsi, Kristiāns atcerējās, ka viņi ir johannas mājā.
— Kāds ieslēdziet lampu! — tumsā sauca Linda, gramstīdamās gar sienām, bet nekur nevarēja sataustīt gaismas slēdzi. — Mik, tu esi pamodies? Ieslēdz gaismu, tev bija vistuvāk!
Spoks rēja, kaut kur atskanēja skrejošu soļu dipoņa, un atkal noklaudzēja durvis.
— Kas te notiek? — miegaini jautāja Miks un beidzot ieslēdza lampiņu.
Istabā kļuva gaišāks, un Kristiāns ieraudzīja draugus, kas bija uztrūkušies gultās sēdus.
— Kas tas par ļembastu? Cik ir pulkstenis? — vaicāja Marts, pasniegdamies pēc sava rokas pulksteņa. — Pustrīs. Jēziņ, kas te notiek?
— Jāiet noskaidrot, — sacīja Linda un izkāpa no gultas. Meitenei mugurā bija kokvilnas pidžama ar lācīšiem, un Kristiānām viņa piepeši šķita pavisam sīciņa, gandrīz kā Tīna.
— Pagaidi, neej viena, es iešu tev līdzi! — viņš iesaucās un arī izlēca no gultas.
— Kāpēc tieši tu? — Miks apvainojās. — Es ari varu iet!
Marts nosprauslājās, un Linda nosarka, priecādamās, ka istabas pustumsā to neviens neredz.
— Te nav nekādas sacensības, kurš drosmīgāks, — viņa dusmīgi noteica. — Vienkārši jāuzzina, kas notiek, un viss.
Tagad troksnis bija dzirdams jau ari ārā. Marts piegāja pie vienīgā loga un, atrāvis to, palūkojās ārā. Bet tur valdīja piķa melna tumsa, un viņš nekā neredzēja. Kliedzieni šķita atskanam no pagalma pretējās puses.
Tieši tajā brīdī, kad Kristiāns, Miks un Linda jau grasījās vērt vaļā durvis, tās pašas atsprāga vaļā un tajās parādījās Reinas tante.
— Marš atpakaļ gultās! — viņa iesaucās. — Kas tā par vazāšanos apkārt nakts vidū!
— Bet mēs…
— Mēs tikai gribējām uzzināt…
— Nekā te nav, ko uzzināt! — Reinas tante stingri noteica un aizvēra aiz sevis durvis. — Aitas pasprukušas, tas ari viss. Johanna aizgāja sadzīt tās atpakaļ kūtī.
— Ak tā, — noteica Linda, iedama atpakaļ uz savu gultu. — Izklausījās gan trakāk.
— Un vai tu domā, ka nakts laikā pasprukušas aitas — tas nav pietiekami traki?! — Reinas tante izsaucās. — Ej un sadzen tām visām tagad pēdas tādā elles tumsā! Labi, ka mēs te visi esam, Niks ar Andri aizgāja palīgā, citādi Johanna viena galā netiktu.
Kad bērni bija atpakaļ gultās, Reinas tante atkal aizgāja.
— Kas Spokam vainas? — pēkšņi jautāja Marts.
H
Tikai tagad Kristiāns pamanīja, ka Spoks vairs negul uz paklājiņa pie Tīnas gultas, bet ir palīdis zem tās un no turienes skan klusi ņurdieni.
— Ej, Spok, kur tad tu esi paslēpies? Nāc ārā! — sauca Kristiāns un noliecās, lai paskatītos uz suni.
Spokam spalva bija sabozta, un viņš nikni ņurdēja.
— Kas tad tev, sunīt, jocigs esi, vai? — Kristiāns smējās. — Nāc ārā, pietiks pagultē putekļus slaucīt, nāc nu, — pastiepis roku, viņš labināja, bet Spoks ieņurdējās skaļāk un pašļūca vēl dziļāk pagultē.
— Hmm, — domīgi noteica Linda. — Aitas pasprukušas, jā?
— Njā, vai nu Spokam ir ārkārtīgi bail no aitām vai ari tas tomēr ir kas cits, — ierunājās Marts.
— Kas cits? — iesaucās Miks. — Kas cits tas varētu būt?
— Nu, spriežot pēc visa, tas varētu būt jebkas, — ironiski noteica Linda. — Sākot ar troļļiem vai kalnu gariem, kas negaisa nakti izdomājuši izlīst no kalna paālēties, un beidzot ar pilnīgi reālu vulkāna izvirdumu, — viņa jautri sacīja. — Jebkas, ko vien var iedomāties!
“Jebkas, ko vien var iedomāties,” atkārtoja Kristiāns. Viņam šķita, ka Lindas pēdējais teikums visprecīzāk atspoguļoja to, kas varēja notikt šeit, Islandē. “Jebkas, ko vien var iedomāties…”
Varēja dzirdēt, kā pa māju joprojām staigā Reinas tante, šoreiz vērdama durvis klusāk, droši vien lai netraucētu bērnus. Tomēr ārā joprojām bija dzirdama kņada.
Kristiāns piegāja pie loga. Tas bija neliels, tomēr lielāks nekā virtuvē. Kristiāns uzmanīgi atvēra logu. Troksnis ārā kļuva skaļāks. Joprojām bija dzirdami sasaukšanās kliedzieni, un Kristiāns pazina Nika un Andra balsis, kam pa vidu jaucās aitu blējieni.
— Šķiet, tur patiešām ir pasprukušas aitas, — zēns sacīja, atkal aizvērdams logu. — Liekas, Niks ar Andri tagad trenkā tās.
— Nu labi. Iespējams, — negribīgi piekrita Linda. — Tas tomēr neizskaidro Spoka uzvedību.
— Neizskaidro gan, — piekrita ari Marts.
— Labi, iešu paskatīties, — Kristiāns noteica un atkal atvēra logu.
— Šķiet, ka līst mazāk, — viņš konstatēja, pabāzis ārā galvu. — Tas labi.
— Es ari gribu iet! — iesaucās Miks un jau pielēca kājās, bet Linda viņu apstādināja.
— Paliec tepat! Jebkurā brīdi var atkal ienākt Reinas tante, un tad labāk, ka mēs pārējie esam šeit. Ja viņa pamanīs, ka Kristiānā nav, teiksim, ka viņš aizgāja uz tualeti.
— Nu labi, — negribīgi novilka Miks, tomēr paklausīja meitenei.
Kristiāns žigli uzvilka kājās sporta kurpes, uzmeta mugurā vējjaku un izliecās laukā pa logu. Ārā valdīja pilnīga tumsa. Zēns pat neredzēja, kas ir lejā zem loga — tajā vietā, kur viņam būtu jālec. Pabāzis galvu atpakaļ istabā, viņš apvaicājās:
— Vai kādam ir kabatas lukturītis? Tur neko nevar redzēt.
— Man vajadzētu būt, — atsaucās Linda un, parakņājusies savā somā, patiešām izvilka dzeltenu kabatas lukturīti.
— Paldies! — Kristiāns paņēma lukturīti un atkal izliecās pa logu.
Paspīdinājis lejup gaismas staru, viņš ieraudzīja, ka var droši lēkt. Tur bija tikai izmirkusi zeme un nekas cits. Zēns piezemējās ar slapju plakšķi, juzdams, kā dubļi pašķīst uz visām pusēm.
Joprojām līņāja, un attālāk bija dzirdams troksnis — tur sasaucās Niks ar Andri, un viņu saucieniem pa vidu skanēja satraukta blēšana.