— Rīts gudrāks par vakaru, — sacīja Marts un palīda zem segas.
— Izskatās, ka mēs te vairs neko nevaram uzzināt. Redzēsim, ko šie teiks rīt no rīta.
1 1. nodaļa STROKURS, GUDLFOSS UN HEKLA
Kad bērni nākamajā rītā ienāca virtuvē, pieaugušie jau sēdēja pie galda. Viņiem visiem bija drūma seja, un izskatījās, ka viņi notur tādu kā apspriedi. Pilnīgi noteikti brokastis viņi neēda, jo galds bija tukšs.
— Labrīt! — Kristiāns sveicināja, cerēdams, ka neviens neievēros viņa mitros, saburzītos bikšu galus. Kaut arī dubļus viņš bija izskalojis, bikses nebija paspējušas pavisam izžūt. Arī sporta kurpju iekšpuse vēl aizvien bija mitra, bet tur nekā nevarēja darīt, jo citu apavu Kristiānām nebija.
— Labrīt, labrīt! — atņēma Reinas tante, tā dīvaini uz viņu palūkodamās, un pietraucās kājās. — Tūlīt uzlikšu ūdeni tējai vai kafijai, vai ko nu kurš vēlas. — Un viņa aizmetās pie plīts.
— Kā tad aitas vakardien? — pavisam nevainīgi vaicāja Linda.
— Kas ar aitām? — izbijusies atvaicāja Reinas tante.
— Kā, bija taču pasprukušas, vai tad ne? — naivi attrauca Linda.
— Ak jā, bija gan, bija, — atsaucās Reinas tante. — Bet tagad visas ir atpakaļ vietā.
— Ne nu visas, bet kāda daļa noteikti, — klusi piebilda Niks, un Reinas tante nikni viņam uzšņāca.
— Ej tu, ko tu tur muldies, labāk uzliec maizi uz galda vai ko nu mēs te ēdīsim brokastīs! — viņa uzsauca.
— Lietuvene šodien tāda nervoza, — Linda nočukstēja Kristiānām, un zēns piekrītoši pamāja.
Brokastis aizritēja diezgan nomācošā klusumā, jo pieaugušie nerunāja, un bērni īsti nezināja, kā no viņiem kaut ko izvilināt.
Kārnā kaķene sēdēja netālu no plīts un nekustīgi blenza taisni uz priekšu. Kristiāns uz viņu palūkojās, un viņam kaut kas ienāca prātā.
— Paklau, Reinas tant, vai Johannai ir suns? — viņš vaicāja.
— Nav gan, — Reinas tante nevilcinoties atbildēja un tūliņ aizdomīgi palūkojās uz zēnu. — Kāpēc tu jautā?
Kristiāns aptvēra, ka nu gan steidzami kaut kas jāizdomā, bet, tā kā nekas ģeniāls prātā nenāca, viņš nolēma palikt pie puspatiesības.
— Es vakar ārā dzirdēju tādu kā ņurdienu, — viņš paskaidroja.
Reinas tante izbijās.
— Kur ārā? Tu vakar biji ārā?
Arī Andris un Niks iztrūkušies uz viņu lūkojās, un Kristiāns nobijās.
— Nē, mums vienkārši bija atvērts lGgs, — viņš meloja.
— Atvērts logs? — Niks brīnījās. — Vakars taču nebija tik silts, turklāt vēl lija.
— Mēs istabā bijām pieci, — skaidroja Linda, — un mums sāka aptrūkties gaisa, tāpēc nolēmām nedaudz pavēdināt.
Kristiāns atzinīgi palūkojās uz meiteni. Kas to būtu domājis, ka viņa prot tik veikli melot.
— Skaidrs… — novilka Reinas tante un apklusa. Saruna nepārprotami bija pabeigta.
Kad visi bija pabrokastojuši, Johanna novāca traukus, un Niks sāka skraidīt iekšā ārā, nesdams uz mašīnu somas. Bija skaidrs, ka viesošanās ir beigusies. Arī Johanna, kas iepriekšējā vakarā tik priecīga bija viņus uzņēmusi, šorīt likās klusa un domās iegrimusi. Kristiānām pat šķita, ka viņa priecājas par viesu aizbraukšanu.
Kad visi bija sakāpuši mašīnā, Niks ar parasto uzrāvienu sāka braukt. Kādu brīdi valdīja klusums un dzirdama bija tikai mikroautobusa motora rūkoņa.
Beidzot ierunājās Linda.
— Kāds mums šodienai plāniņš? Vai brauksim atpakaļ uz Reikjavīku?
— Gandrīz, — attrauca Andris. — Bet, tā kā Markusa vēl aizvien nav, šodien mēs varētu aizbraukt apskatīties geizerus un ūdenskritumus, kā jums šķiet?
— Urā! — visi iesaucās vienbalsīgi. Nevienam negribējās vēl atgriezties VIMS Akadēmijā un nodarboties nezin ar ko. Bija pilnīgi skaidrs, ka Islandē viņi ļoti daudz ko vēl nav redzējuši.
— Līdz Reikjavīkai mums jābrauc apmēram divarpus stundas, — skaidroja Andris. — Šoreiz brauksim pa taisno, tāpēc tas būs ātrāk. Un tad nogriezīsimies iekšzemē un aizbrauksim līdz slavenajam geizeram Strokuram, pēc tam apskatīsim vienu no varenākajiem Islandes ūdenskritumiem.
— Gudlfosu? — vaicāja Linda, un Andris piekrītoši pamāja un piemiedza meitenei ar aci.
— Izskatās, ka tu esi labi sagatavojusies, — viņš noteica, un meitene pat piesarka no uzslavas.
Bija pelēka diena. Vakardienas negaisa mākoņi bija izklīduši, bet debesis aizvien klāja vienmērīgs, asfalta krāsas mākoņu klaids. Šķita, ka arī vējš nekur nav pazudis, jo, braucot pāri lavas lauku plašumiem, bija dzirdama asa skaņa, vējam triecoties pret automašīnas sāniem.
Automašīnā valdīja klusums. Kristiānām šķita, ka salīdzinājumā ar vakardienu Niks brauc diezgan ātri. Ceļš bija tukšs, un pagāja aptuveni stunda, līdz viņi beidzot pamanīja pirmo auto sev priekšā. Viens divi, Niks to apdzina, un viņi turpināja ceļu. Reinas tante, kas sēdēja Nikam blakus, arīdzan klusēja un nekustīgi lūkojās uz priekšu. Kristiāns gudroja, kā varētu piedabūt kādu no pieaugušajiem izstāstīt, kas vakarnakt bija atgadījies, bet nekas prātīgs galvā nenāca. Bija skaidrs, ka neviens pats no sevis par to runāt nesāks.
Pat Niks, parasti tik jautrs un dzīvespriecīgs, nebija izdvesis ne zilbes, kopš viņi bija uzsākuši braucienu, un tas Kristiānām likās ļoti dīvaini.
— Tad kur mēs tagad braucam? — beidzot ierunājās Miks. Kristiānām šķita, ka šis ir pirmais teikums pēc vairāku stundu brauciena klusējot.
Niks pie stūres sarosījās. Likās, viņš jūtas atvieglots, ka kāds beidzot ir pārtraucis nospiedošo klusumu.
— Uz geizeru Strokuru, — Niks atsaucās. — Tu taču zini, kas ir geizers, vai ne?
— Kaut kas līdzīgs strūklakai, jā? — Miks attrauca un tūliņ nosarka, jo Linda, to dzirdot, nosprauslājās.
— Geizers, — teica Linda, — patiesībā ir avots, kas ik pa laikam izšļācas no zemes augstu gaisā.
— Kā strūklaka, — uzstāja Miks, un Linda bija spiesta piekrist.
— Patiesībā jā. Kāpēc īsti tā notiek? — viņa vaicāja.
— Ā, tas ir saistīts ar vulkānisko aktivitāti, — paskaidroja Niks.
— lūs noteikti zināt, ka geizeri nav īpaši bieži sastopami, vai ne?
Bērni pamāja.
— Tie atrodas tikai vietās ar augstu vulkānisko aktivitāti, vietās, kur zemes dzīlēs sastopama karsta magma. Ūdens no zemes virspuses iesūcas aizvien dziļāk zemē, līdz aptuveni divu kilometru dziļumā tas sastop magmas uzkarsēto iežu slāni. Tas savukārt uzkarsē ūdeni, un ūdens paceļas uz augšu un izlaužas no zemes kā ūdens strūkla un karsts tvaiks.
— Man likās, ka geizers ir vieta kaut kur šeit, Islandē, — piebilda Marts.
— Tā arī ir, — piekrita Niks. — Vārds “geizers” cēlies no islandiešu geysir, kas ir karstais avots netālu no Strokura. Savukārt geysa nozīmē ‘šļākties’.
— Kāpēc tad mēs braucam uz Strokuru, nevis uz to geizeru, no kura cēlies pats nosaukums? — gribēja zināt Kristiāns.
— Tāpēc, ka Strokurs ik pēc četrām līdz astoņām minūtēm izšļāc gaisā uzkarsētā ūdens strūklu aptuveni divdesmit metru, dažreiz pat četrdesmit metru augstumā. Tā ka tur ir, ko redzēt, ticiet man!
— Bet geizers, no kura radies nosaukums? — jautāja Kristiāns.