Spārnotās būtnes tikmēr dejoja augšup pa varavīksni, līdz vietā, kur tā kļuva blāvāka un saplūda ar zilajām debesīm, ari brīnumainās būtnes kļuva aizvien blāvākas un blāvākas, līdz izzuda pavisam.
Un tikai tad, kad pēdējā garmatainā, spārnotā būtne bija izgaisusi skatienam, tās vērojošie cilvēki atgriezās realitātē. Miks plātījās ar rokām un kaut ko vaicāja, bet ūdenskrituma dārdoņas dēļ nekā nevarēja dzirdēt. Kristiāns redzēja, ka Reinas tante dodas atpakaļ uz mašīnu un māj bērniem, lai viņi seko.
Kad viņi bija pagājuši labu gabalu prom no upes, Kristiāns beidzot sadzirdēja Mika jautājumu.
— Kas, ellē, tas bija? — zēns, pilnīgi apstulbis, jautāja. — Vai man rādījās, vai tās patiešām bija Islandes fejas?
Kristiāns pasmīkņāja un paraudzījās uz Tīnu. Viņa smaidīja un šķita iegrimusi domās.
— Fejas tās laikam bija gan, — Kristiāns beidzot sacīja. — Tikai nevis Islandes, bet mūsu pašu…
Miks vēl aizvien izskatījās pagalam apmulsis, un Linda nenocietās.
— Tīna, ja? — viņa vaicāja Kristiānām. — Tas atkal ir Tīnas darbs?
— Tīna, tā taču biji tu, vai ne? — Kristiāns jautāja. Viņam nebija šaubu, ka tas ir māsas garadarbs, tomēr viņš nolēma par to pārliecināties, jo līdz šim Tīna visu bija tik centīgi noliegusi.
Taču šoreiz meitene nemaz necentās kaut ko noliegt un piekrītoši pamāja ar galvu.
— Skaisti taču iznāca, vai ne? — viņa diezgan lepni vaicāja. — Tā varavīksne bija tik smuka, ka man likās — manām fejiņām varētu tur patikt!
— Apbrīnojami! Un kā tu to dari? — Marts ar acīmredzamu skaudības pieskaņu balsi vaicāja.
— Nu, vienkārši iztēlojos, ka viņas tur ir, tas ari viss, — Tīna atteica un paraustīja plecus. — Es tiešām nedaru neko īpašu, turklāt šeit tas ir pavisam vienkārši.
— Kur — šeit? — vaicāja Marts.
— Šeit, Islandē, — attrauca Tīna. — Man pietika tikai iedomāties savas fejiņas, kad tās jau bija klāt. Mājās nekad nebija tik vienkārši.
— Nu, tu redzi, — Kristiāns pusčukstus sacīja Martam. — Viņa pati teic, ka pieticis tikai par to iedomāties. Tur arī radās visas tās iepriekšējās lietas ar elfu Lietuvenes izskatā un mašīnām uz kalna.
Marts pamāja. Jā, acīmredzot Islande patiešām bija īpaša. Zēns no visas sirds vēlējās, kaut arī viņš būtu īpašs un spētu radīt ko līdzīgu, bet, šķiet, viņš bija pavisam parasts zēns. Marts nopūtās, un Kristiāns aizdomīgi viņā pavērās.
— Kas tad tev, ko tā pūt? Tu arī esi iemīlējies, vai? — viņš vaicāja, iepriekš pārliecinājies, ka Miks ar Lindu viņu nedzird.
— Ko? — Marts sašutis atsaucās. —■ Kur tu to rāvi? Nē taču, es tikai iedomājos, cik forši būtu arī spēt radīt ko tādu…
Kristiāns nosvilpās.
— Negvelz niekus! Un ko tu ar to pasāktu? Gribi mācīties VIMS Akadēmijā, vai?
— Kāpēc gan ne? Vismaz ēdiens tur pilnīgi noteikti ir garšīgs! — Marts attrauca.
— Nu, varbūt tev vēl paveiksies, — Kristiāns noteica. — Neskatoties uz šo visu, šķiet, ka Lietuvene vēl aizvien nav pārliecināta, ka Tīna ir tā, kas viņus interesē. Tā ka tev ir visas iespējas…
— Tu domā? — Marts neticīgi atvaicāja. — Līdz šim gan nekas par to neliecina. Tu tiešām domā, ka tas varētu būt kāds no mums, piemēram, es?
— Tā domā Lietuvene, — paraustījis plecus, atteica Kristiāns.
— Un, kaut ari nespēju tam noticēt, tomēr ceru, ka viņai ir taisnība.
— Kā tā? Es domāju, ka tevi tas neinteresē, — brīnījās Marts.
— Neinteresē ari. Taču, iedomājoties, ka Tīna varētu būt tā, kuru mēģina nomedīt Berija Banda, man paliek nelabi. Un, kaut arī es to nenovēlu nevienam no mums, savu mazo māsu es patiešām gribu no kā tāda pasargāt.
Marts pamāja ar galvu.
— Saprotu, — viņš noteica. — Izskatās draņķīgi, vienalga, no kura gala skaties…
Tālāk viņi gāja klusēdami. Reinas tante ar Niku un Andri jau gaidīja bērnus pie auto, pasteigušies atnākt pirmie.
— Tas bija skaisti, — sacīja Reinas tante, viegli smaidīdama, kad bērni bija pienākuši. — Tīnas meistarstiķis, tas nu ir skaidrs!
Tīna arī pasmaidīja un pat nedaudz piesarka no uzslavas.
— Un kā ir? — Reinas tante vaicāja meitenei. — Ir taču citādi nekā mājās, vai ne?
— Jā, daudz vieglāk, — Tīna piekrita. — Tikpat kā nav jāpiepūlas.
— Tā ir, — Reinas tante pamāja ar galvu. — Un kā pārējiem? Vai nav ne mazākās vēlmes kaut ko radīt? Neesat pat pamēģinājuši?
Visi noliedzoši papurināja galvu, bet šoreiz piesarka Marts. Kristiāns to pamanīja un iegrūda draugam dunku sānos.
— Kas tas bija? — viņš čukstus vaicāja. — Tu esi mēģinājis?
Ari Reinas tante, šķiet, bija pamanījusi Marta sarkšanu un tagad pievērsās viņam.
— Mart, klāj vaļā! Tu zini, ka drīz atgriezīsies Markuss un jums sāksies treniņi, bet būtu labi zināt jau iepriekš, uz ko varam gatavoties.
Marts, nosarcis vēl vairāk, kaut ko purpināja, un Reinas tante aizrādīja, lai runā tā, ka visi var dzirdēt.
— Es vienreiz pamēģināju… Nu, dažas reizes… — zēns izstostīja.
Kristiāns iespurdzās, bet Reinas tante viņam uzšņāca:
— Kuš, Kristiān! Mart, stāsti tālāk!
— Nūjā, es pamēģināju dažas reizes…
— Kad tas bija? — Reinas tante viņu pārtrauca. — Un ko tu mēģināji radīt?
— Pirmā reize bija VIMS Akadēmijā, pirmajā vakarā, kad bijām savās istabās. Es mēģināju iztēloties trolli, — zēns nomurmināja un apklusa, jo tagad iespurdzās Linda.
— Vai jūs beigsiet zviegt? — Reinas tante dusmīgi viņu apsauca.
— Tie nav nekādi joki, un vismaz kāds no jums cenšas mums palīdzēt!
— Jā, bet man nekas nesanāca, — Marts sacīja. — Itin nekas. Otru reizi es mēģināju pagājušajā vakarā, kad nakšņojām pie Johannas. Bet ari tad man nekas neizdevās. Nebija ne jocīgas sajūtas, nekā…
— Skaidrs, — noteica Reinas tante, izskatīdamās nedaudz vīlusies. — Un pārējie? Neesat mēģinājuši ko līdzīgu?
Visi sparīgi papurināja galvu, un Kristiāns vēl piebilda, ka pietiek jau ar vienu imagotāju, kas jāuzrauga, tādējādi atkal izpelnīdamies Reinas tantes bargo skatienu.
Niks sarosījās, tik garas sarunas nogurdināts, un pagrabināja mašīnas atslēgas.
— Nu, mīlīši! Ūdenskritumu redzējuši esam, fejas arī, — viņš ķiķināja. — Varam laist tālāk! Brauksim uz Landmanaleigaru.
— Un kas tas ir? — jautāja Miks.
— Nu, tā ir tāda populāra vieta, ko tūristi bieži apmeklē, — sarunā iesaistījās Andris. — Tur ir daudzas tūristu takas, kur var iet pārgājienos, turklāt tur ir ļoti interesanti kalni.
— Kādā ziņā interesanti? — jautāja Linda.
— Krāsu ziņā, — attrauca Andris. — Tajos var redzēt visas iespējamās krāsas — rozā, baltu, dzeltenu, brūnu, zaļu, zilu, violetu… Cilvēkiem tas šķiet skaisti, un viņi brauc tos aplūkot.
— Un pa ceļam redzēsim slaveno vulkānu Heklu, — piebilda Niks.
— Jādomā, jūs par to esat kaut ko dzirdējuši?
Bērni pamāja. Patiešām, šo vulkānu, šķiet, zināja visi.