— Cik ilgi mums tagad jābrauc? — vaicāja Reinas tante. — Man piemirsies, sen neesmu šajā virzienā braukusi.
— No šejienes līdz Landmanaleigarai ir apmēram divsimt kilometru, — Niks sacīja.
— Tik daudz?! — Reinas tante neticīgi iesaucās. — Tad jau mēs atpakaļ Reikjavīkā būsim tikai vēlu vakarā!
— Tāds jau ari ir plāns! — apmierināti attrauca Niks. — Cik noprotu, mūs tur šodien vēl aizvien neviens negaida.
— Cik zinu, nē, — piekrita Reinas tante. — Labs ir, braucam vien uz to elles nostūri, ja jau mums nav nekā labāka, ko darīt.
Kristiāns ar Martu saskatījās un pavīpsnāja. Reinas tante laikam bija pavisam aizmirsusi, ka viņai pienācās būt par aukli vismaz Tīnai, ja ne Kristiānām. Vismaz valodas ziņā viņa Islandē bija kļuvusi krietni mazāk izvēlīga.
— Katrā ziņā ceļam vajadzētu būt gana labam, — piebilda Niks.
— Runājot par Heklu, — ierunājās Andris. — Cik daudz jūs par to zināt?
Kristiāns ar Martu un Miku paraustīja plecus, jo bija vien dzirdējuši nosaukumu un neko vairāk par vulkānu nezināja. Toties Linda sarosījās.
— Nu, — meitene teica, — tas ir viens no aktīvākajiem Islandes vulkāniem.
— Tieši tā, — Andris atzinīgi pamāja. — Kopš devītā gadsimta beigām tas ir izvirdis vairāk nekā divdesmit reižu. Viduslaikos eiropieši to pat bija iesaukuši par Elles vārtiem.
Tas izklausījās iespaidīgi, un ari zēni uzmanīgāk ieklausījās Andra stāstījumā.
— Jā, runājot par Elles vārtiem, leģenda vēsta, ka Lieldienās tur pulcējas raganas, — manīdams zēnu interesi, nosmīkņāja Andris un tad turpināja: — Patiesībā Hekla nav atsevišķs kalns, bet gan daļa no četrdesmit kilometru garas kalnu grēdas. Viena daļa no šīs grēdas, plaisa aptuveni piecarpus kilometru garumā, ir visaktīvākā — to sauc par Heklugja, un tas arī ir tas, ko mēs saprotam ar vārdu “Hekla”. Šī atvere kalnu grēdā lielo izvirdumu laikā atveras visā garumā.
— Ceru, ka šodien tas neizvirdīs, — noteica Miks un nodrebinājās. Andris piekrītoši pamāja.
— Jā, ar Heklu patiesībā ir ļoti interesanti, — viņš sacīja. — Kad vulkāns ir neaktīvs, to klāj sniegs un daži nelieli ledāji, un tas ir neparasti mierīgs. Seismiskā aktivitāte sākas tikai pusstundu līdz pusotru stundu pirms paša izvirduma, tā ka cerēsim, ka mums šodien paveiksies!
Reinas tante kaut ko nopurpināja, un Kristiānām bija aizdomas, ka šis brauciens neietilpst viņas izpratnē par mierīgu Islandes apskati. Tomēr Andris nekā nemanīja vai1 izlikās nekā nemanām un turpināja:
— Heklas izvirdumi ir ārkārtīgi dažādi un pilnīgi neparedzami. Tie var būt tikai nedēļu ilgi un var ilgt arī daudzus gadus no vietas. Bet ir sakarība starp to, cik ilgi vulkāns ir neaktīvs, un to, kāds ir nākamais izvirdums. Jo ilgāk vulkāns ir klusējis, jo iznīcinošāks ir nākamais izvirdums.
— Pastāsti par kādu no tiem? — lūdza Linda.
— Nu, piemēram, — bridi padomājis, sacīja Andris, — Hekla bija klusējis divsimt piecdesmit gadu, kad piepeši tūkstoš simt ceturtajā gadā sākās briesmīgs izvirdums, kas vairāk nekā pusi visas Islandes noklāja ar vulkānisko pelnu kārtu.
— Ārprāts! — šausminājās Linda, bet Reinas tante turpināja klusām purpināt.
— Cik augsts ir Hekla? — vaicāja Kristiāns.
— Gandrīz pusotra kilometra, — atteica Andris.
— Un kad bija pēdējais izvirdums? — vaicāja Linda.
— Divtūkstošā gada divdesmit sestajā februāri, — atteica Andris.
— Ā, tad jau labi, — attrauca Linda, — tas šķiet samērā nesen, tā ka, ja izvirdums sāksies šodien, tam nevajadzētu būt pārāk briesmīgam, vai ne?
Reinas tante dusmīgi iesprauslājās.
— Nekāds izvirdums šodien nesāksies! Un beidziet par to runāt, citādi vēl pierunāsiet!
Linda palūkojās uz Kristiānu un piemiedza ar aci, bet šoreiz Kristiāns nepamirkšķināja. Pēdējā laikā viņam sāka likties, ka Islandē viss ir iespējams. Ja Tīna var uzburt neesošas mašīnas, Reinas tanti un fejas, kas dejo uz varavīksnes, varbūt arī vulkāna izvirdumu var ietekmēt ar domu spēku…
Kristiāns nodrebinājās un nosprieda, ka jādomā par ko citu. Drošs paliek drošs. Tieši tajā brīdī ierunājās Andris.
— Runājot par Heklu kā Elles vārtiem, — viņš sacīja, — tūkstoš trīs simti ceturtā gada izvirdumā ļaudis teicās redzējuši lielus un mazus putnus lidojam liesmās un nosprieda, ka tie ir nevis putni, bet cilvēku dvēseles.
— Nu jau pietiks! — Reinas tante neizturēja. — Vai mēs varam parunāt par kaut ko mazāk negantu?
Andris apklusa, un Kristiāns domās atbalstīja Reinas tanti.
Tomēr citu sarunas tematu neviens neuzsāka un krietnu brīdi visi brauca klusēdami.
Tad piepeši iezvanījās mobilais tālrunis.
Reinas tante metās rakņāties pa somu un izvilka savu tālruni, kas turpināja skandēt baznīcas zvaniem līdzīgu melodiju.
— Hallo! — viņa sacīja klausulē. Brīdi klausījusies, viņa atbildēja islandiski un beidza sarunu. Tad viņa paskatījās uz bērniem un sacīja:
— Nu tā. Šodien ir jūsu pēdējā atpūtas diena. Rit Markuss būs atpakaļ un jums sāksies treniņi.
No zēnu puses atskanēja neapmierināta ņurdoņa, un Reinas tante iesmējās.
— Vai tad jūs bijāt iedomājušies, ka tagad tikai ceļosiet? Nekā, mīlīši, tūliņ sāksies darbs! Galu galā, — viņa vēl piebilda, — tas ir jūsu pašu interesēs.
Kristiāns drūmi pamāja, nodomādams, ka tur nu viņai laikam ir taisnība.
— Uzmanību, uzmanību! — piepeši iesaucās Niks, vicinādamies ar rokām tā, ka stūre tika palaista vaļā, un, uzbraukusi uz pamatīga akmens gabala, mašīna strauji sasvērās uz kreisajiem sāniem.
— Pats uzmanies! — iebrēcās Reinas tante, ar vienu roku sagrābdama stūri. — Domā, ko dari!
Niks izklaidīgi ar kreiso roku satvēra stūri, bet ar labo turpināja intensīvi žestikulēt.
— Skatieties turp! — viņš sauca. — Lūk, Hekla!
Bērni ziņkārīgi pavērās turp, un patiesi — labu gabalu tālāk, plaša, brūna lavas lauka viņā malā slējāsmelns kalns ar baltu sniega cepuri.
— Islandiešu valodā Hekla nozīmē īsu mēteli ar kapuci, — paskaidroja Niks. — Tas varētu būt saistīts ar to, ka virs kalna virsotnes bieži vien ir mākoņu “cepure”.
Taču šodien tādas nebija. Daži balti mākoņi zilajā debesu klaidā gan bija uzradušies, taču tie bija vienmērīgi izkliedēti pa visu debess jumu, un Islandes nerimstošais vējš tos jautri trenca uz priekšu.
— Izskatās diezgan nemīlīgi, — Linda noteica, vērodama ainavu.
— Tāds melns, melns kalns.
— Jā, kādreiz šajā apgabalā esot bijis mežs, — sacīja Andris.
— Taču vulkāniskā aktivitāte un arī cilvēka darbība ir darījusi savu, un šī vieta ir ļoti pakļauta erozijai. Līdz ar to te faktiski nekā nav, izņemot sūnas, kas pusgadsimta laikā izveido pat divdesmit centimetru biezu slāni.
— Man likās, ka te plāno stādīt kaut kādu mežu, — Nīks, saraucis pieri, domīgi novilka. — Vai arī es kaut ko jaucu?
— Nejauc, nejauc, tieši tā arī ir. Tas ir lielākais apmežošanas projekts šobrīd Eiropā, — Andris sacīja. — Te plānots atjaunot agrākās bērzu un vītolu audzes kalna nogāzēs, lai samazinātu augsnes eroziju. Pēc daudziem gadiem te varētu izskatīties pavisam citādi.
— Ja vien nesāksies kāds grandiozs izvirdums, — piebilda Miks.
— Tieši tā, — piekrita Andris.
Viņi turpināja braukt cauri brūnajam lavas laukam, un drīz ainava sāka mainīties. Lavas lauka brūnumu pārņēma sulīgi zaļi plankumi, kas pletās plašumā. Kalnu kļuva aizvien vairāk, turklāt tie patiešām bija neparasti.