Miks domāja līdzīgi kā Marts. Turklāt viņam bija vēl viena slepena motivācija būt par imagotāju — viņam likās, ka tad beidzot ar kaut ko izcelsies un varēs piesaistīt Lindas uzmanību. Šobrīd diemžēl šķita, ka Linda uz viņu paskatās tikai tad, kad viņš kārtējo reizi pasaka kādu aplamību.
Tikmēr taciņa, apmetusi līkumu ap karsto avotu, jau vijās/augšup kalnos. Bērni turpināja pa to solot.
— Kā jūs domājat, — beidzot ierunājās Marts, — kas mums tajos treniņos būs jādara?
— Nav ne jausmas, — Kristiāns, paraustīdams plecus, attrauca.
— Droši vien kaut kas līdzīgs, ko Lietuvene mēģināja darīt, kad gājām pie viņas.
— Nu, diez vai, — apšaubīja Miks. — Viņa taču teica, ka Markuss izstrādājis īpašu programmu, tātad tas nevarētu būt tas pats.
— Ja ne tas pats, tad kaut kas uz to pusi, — neatkāpās Kristiāns.
— Atkal vajadzēs kaut ko uzburt no zila gaisa vai nodzēst sveces, vai ko tamlīdzīgu.
— Tīna to visu jau tagad māk, — ieteicās Marts. — Jautājums — kā viņi atklās, vai vēl kādam no mums ir šādas spējas?
— Neko viņi neatklās, — pārliecināti sacīja Kristiāns. — Ir taču pilnīgi skaidrs, ka vienīgā, kas te kaut ko sastrādā, ir Tīna. Nevienam citam no mums nav izdevies ne tik, cik melnumu aiz naga uzburt, vai ne tā?
— Tā nav nekāda uzburšana, — teica Tīna. — Tu taču dzirdēji, ka tie ir imago!
— Imagošana, nūjā, — Kristiāns nopurpināja. — Tas pats vien ir.
— Vai viņi nav mēģinājuši izmērīt to, nu… ko nu viņi tur mērīja? — Miks ieminējās.
— Imagonus? — Linda precizēja, un Miks nodūra acis. Atkal viņš izskatījās pēc muļķa… — Es neko neesmu manījusi, bet iespējams, tas aparāts ir neliels, un varbūt Reinas tante to staipa apkārt rokassomiņā.
— Jā, kas zina, — Marts piekrita. — Ar Reinas tanti nekad neko nevar zināt.
Kristiāns iesmējās. Ja tā padomā, aukle viņiem patiesi bija pagadījusies varena! Ne katrs var lepoties ar aukli, kas pieder pie kādas slepenas pasaules organizācijas un paklusām brauc slepenās misijās uz Islandi kopā ar saviem uzraugāmajiem bērniem. Viss būtu itin interesanti, ja brīžiem nešķistu mazliet bīstami.
Tā pļāpādami, viņi bija uzkāpuši krietnu gabalu augšā kalnā. Tagad zālainais līdzenums ar kūpošo karsto avotu šķita tālu lejā, bet apkārt pletās raibas kalnu grēdas. Kalni bija vietām sarkani, vietām smilškrāsā, un vietumis varēja manīt tumši zilus un melnus lāsumus. Tas patiesi izskatījās skaisti, bet bērniem prātā bija kas cits.
— Varbūt tagad mazliet patrenējamies? — ierosināja Marts.
— Man reizēm liekas, ka pieaugušie mums tikai traucē. Viņi mums saka, kā pareizi jādara, bet Tīnu taču neviens nav mācījis — viņai viss sanāk tāpat!
— Kas tev prātā? — aizdomīgi vaicāja Kristiāns. Viņš šodien bija redzējis uz varavīksnes dejojam fejas, un viņam šķita, ka ar to dienas trakuma norma ir pilnībā izpildīta.
— Nu, es tikai iedomājos, ka mēs varētu mazliet pamēģināt paimagot, — sacīja Marts.
— Kāpēc gan ne? — Miks steidzās viņu atbalstīt. — Pamēģināsim gan, kamēr Reinas tante mums neblenž pakausī.
Linda iespurdzās un palūkojās uz Kristiānu. Tas pavīpsnāja un paraustīja plecus, acīm redzami vēstīdams savu pilnīgo vienaldzību pret šādu ierosinājumu.
— Ko mēs varētu uzburt? — rosīgi vaicāja Marts.
— Imagot, nevis uzburt, — atkal aizrādīja Tīna. Spoks piekrītoši ievaukšķējās. — Es varu atkal pasaukt Elliņu, — Tīna turpināja. — Un varbūt vēl Elliņas draudzenes, ja vēlaties.
Marts sarauktu pieri domāja.
— Varbūt Tīnai taisnība, — viņš beidzot sacīja. — Varbūt tiešām vajadzētu sākt ar kaut ko, kas mums padodas vislabāk. Tīnai tās ir fejas, lai tad viņa sāk ar tām.
— Paga, paga, kā tu domā? — iejaucās Kristiāns. — Kā — sākt ar to, kas mums padodas vislabāk? Te, izņemot Tīnu, nevienam nekas nepadodas vispār — ne labāk, ne sliktāk! Tātad katrs var sākt, ar ko grib!
— Nu jā, tā jau es arī biju domājis — lai katrs sāk, ar ko g^ib. Nevis kā Reinas tante mūs mācīja — visi mēģina izdarīt vienu un to pašu.
— Es sākšu ar Elfiņu, — teica Tīna, un pēc mirkļa uz akmens pāris metru attālumā no viņiem parādījās mazā, spārnotā būtne. Vizuļodama saulē kā spāres spārni, mazā būtne grieza savas graciozās piruetes uz melnā lavas bluķa, ik pa brīdim, spārniem zibot, paceldamās nedaudz gaisā.
Bērni kā apburti raudzījās Tīnas radītajā fejā, un pat Kristiānām bija jāatzīst, ka būtne izskatās patiešām brīnumaini.
— Mūsu kārta, — sacīja Marts un koncentrēdamies cieši lūkojās uz kalnu kaut kur sev priekšā.
— Kas mums tagad jādomā? — pajautāja Miks, bet Marts viņam tikai uzšņāca.
Kristiāns ar Lindu saskatījās un ar grūtībām apspieda smieklus.
— Kas man jādara? — Miks jautāja jau skaļāk, un Marts saniknojās pa īstam.
— Netraucē mani, es mēģinu koncentrēties! — viņš uzbrēca.
— Es tikai gribēju zināt, kas man jādomā, — Miks apmulsis taisnojās. — Es patiešām nesapratu.
— Ak, domā, ko gribi! — Marts atcirta. — Vienkārši iedomājies kaut ko, ko gribi radīt, un tad iztēlojies, ka tas ir šeit, tev priekšā.
To pateicis, viņš apklusa un apmulsis paraudzījās uz Tīnu.
— Vai tā? — viņš jautāja meitenei.
Tīna apstiprinoši pamāja, bet Kristiāns ar Lindu nu jau atklāti iesmējās.
— Atradies skolotājs! — Kristiāns ķiķināja. — Vēl neesi radījis nevienu imago, bet jau māci citus.
Marts piesarka un iesmējies atmeta ar roku.
— Nu, tādi jau ir lielākā daļa skolotāju, vai ne?
Visi ieķiķinājās, bet Marts atkal kļuva nopietns.
— Tā, tagad pietiks ķiķināt, mēģinām vēlreiz. Mik, izdomā vienalga ko un koncentrējies uz to. Kristiān, Linda, pamēģiniet jūs arī!
Kristiāns kaut ko nopurpināja, bet Linda atmeta ar roku.
— Ko tur, lai iet! Pamēģināšu arī es, tāpat mums rīt tas būs jādara, gribam mēs to vai negribam.
Un visi trīs — Marts, Miks un Linda —, cieši sakoncentrējušies, drūmi blenza kaut kur tukšumā, kamēr Kristiāns vīpsnādams košļāja zāles stiebru. Tīna klusi dungoja un rotaļājās ar Spoku, kamēr viņas mazā feja grieza piruetes uz akmens.
Labu brīdi nekas nenotika. Kristiāns turpināja garlaikoties, kamēr draugi centīgi mēģināja radīt savu pirmo imago. Tīnas feja mirkli vēl pavirpuļoja un tad nozuda. Acīmredzot Tīna, pārāk aizrāvusies ar Spoku, bija piemirsusi savu imago.
Kristiāns domīgi vēroja kalnus visapkārt un prātoja par visu, kas viņus šeit atvedis. Tik daudz kas vēl bija nesaprotams… Kristiānām prātā ienāca nakts, kad abi ar Martu devās uz Egļupi meklēt Reinas tantes noslēpto. Zēns atcerējās arī dīvaino ņurņuku mednieku un to, ka viņš varētu būt bijis no Berija Bandas… Gandrīz ar ilgām zēns iedomājās dienas, pirms Reinas tante bija pavēstījusi viņiem patiesību. Cik labi gan bija toreiz, kad viņš pat nenojauta par imago, toreiz, kad viņa vienīgā vēlme bija uzvarēt fotokonkursā…
Tad pēkšņi atskanēja draudīga skaņa, un kaut kas smags sašķīda pret akmeņiem kaut kur lejā.
Bērni salēcās, un Spoks ierējās.
— Kas tas bija? — iesaucās Linda. — Izklausījās, it kā akmens ripotu lejā no kalna.