— Droši vien tā arī bija, — piekrita Kristiāns. — Paskaties uz visiem šiem akmeņiem! Kas tie ir — lavas gabali, vai? To te ir papilnam visās malās! Kāds tur brīnums, ka kāds ik pa laikam noripo lejā.
— Niks teica, ka te esot droši, — Linda sacīja. — Ja mums draudētu akmens lavīnas, diez vai viņš tā teiktu.
— Nu, Nika izpratne par to, kas ir droši, iespējams, atšķiras no tā, ko par drošu sauktu cilvēku vairākums, — pavīpsnāja Kristiāns.
— Mums vajadzētu iet atpakaļ, — ieteicās Linda, raudzīdamās visapkārt. — Pusstunda noteikti arī jau ir pagājusi, un Lietuvene būs nikna.
— Nikna viņa būs šā vai tā, — filozofiski piebilda Miks.
Atkal atskanēja dārdoņa, vēl vienam akmenim nogāžoties lejup, bet šoreiz to pavadīja vēl kāda skaņa. Izklausījās, it kā kāds smagi lēkšotu pa kalna nogāzi uz viņu pusi.
— Jūs dzirdat? — Marts satraukti iesaucās. — Kas tas ir?
— Nezinu, bet labi tas neizklausās, — atsaucās Linda un skriešus metās lejup no kalna. — Skrienam! — Un visi nevilcinoties metās viņai pakaļ.
Jozdams pēdējais, Kristiāns ik pa laikam pameta skatienu atpakaļ. Vēl aizvien varēja labi dzirdēt, kā, ik brīdi nogāzdams lejup pa akmenim, aiz viņiem skrien kāds smags radījums. Taču kalnu taka bija tik līkumaina, ka vēl aizvien nekas nebija saskatāms. Kādā mirklī bērni izdzirdēja šo nezin ko neganti nošņācamies, un visi sāka jozt vēl ātrāk, kaut likās, ka ātrāk skriet vairs nav iespējams. Arī Kristiāns vairs neskatījās atpakaļ, lai nezaudētu ātrumu, un jau pavisam drīz kļuva redzams viņu auto.
Par laimi, Reinas tante piknika galdu jau bija novākusi, un izskatījās, ka visi ir gatavi doties ceļā. Niks ar Andri stāvēja pie mašīnas un pļāpāja, bet Reinas tante nekur nebija manāma. Kristiāns no visas sirds cerēja, ka viņa ir jau mašīnā.
Pēc brīža bērni bija lejā un, atrāvuši vaļā mašīnas durvis, saklupa tajā, kliegdami, lai Niks ātrāk sāk braukt. Reinas tante patiešām jau sēdēja mašīnā un tagad izbrīnīta lūkojās uz bērniem, kas izspūruši un pārbijušies aizslēdza mašīnas durvis, tiklīdz Niks ar Andri bija iekāpuši.
Niks iedarbināja motoru, un, bērniem kliedzot: “Ātrāk! Ātrāk! Brauc taču!” — mašīna ar joni metās uz priekšu. Bērni lūkojās atpakaļ, līdz beidzot ieraudzīja, ka pie karstā avota no tās pašas taciņas, pa kuru viņi tikko bija skrējuši, izlec kāds milzīgs, melns radījums. Bija skaidrs, ka tas pārvietojas ar četrām kājām, tātad tam vajadzēja būt dzīvniekam, bet, kas tas bija par dzīvnieku, no šāda attāluma nebija nosakāms.
— Jēziņ, kas tas tāds bija? — noelsās Miks.
Ari Reinas tante bija lūkojusies atpakaļ — un tagad viņa izskatījās vienlaikus nikna un izbijusies.
— Kas tur augšā notika? — viņa stingri vaicāja. — Esiet nu tik laipni un stāstiet visu pēc kārtas, tas ir ļoti svarīgi.
Bērni satrūkās no bargā toņa, tomēr atvieglojums, ka ir izbēguši no melnā briesmoņa, bija daudz lielāks par bailēm no Reinas tantes dusmām.
— Nu, stāsti, Mart! — Kristiāns pavīpsnāja. — Tā taču, galu galā, bija tava ideja.
Marts neticīgi iepleta acis.
— Tu domā, tam ar to ir kāds sakars? — viņš jautāja. — Tas taču nevarētu būt… Nē, nē, es neticu…
— Man vienalga, kam tu tici vai netici. Un tavas domas par to, kam ar ko ir vai nav sakara, šobrīd ir mazsvarīgas, — vēsi noteica
Reinas tante. — Šobrīd ir svarīgi, lai jūs izstāstītu visu, ko tur augšā darījāt.
Marts dziļi ievilka elpu. Viņš jutās vainīgs, kaut arī pats īsti nesaprata, kāpēc.
— Nu, mēs uzkāpām pa to taciņu augšā, — viņš lēni iesāka, — un man radās doma mazliet patrenēties imagošanā…
Zēna balss bija kļuvusi pavisam klusa, jo Reinas tante acīm redzami nepriecājās, to dzirdot.
— Ak tā, — viņa tikpat klusi noteica. — Un ko tad jūs tur imagojāt?
— Nu, — Marts nedroši turpināja, — man radās doma, ka katram jāmēģina imagot kaut kas tāds, kas viņam varētu padoties labāk… Tīna uzbūra savu Elfiņu…
— Neuzbūru, — Tīna atkal aizrādīja. — Es viņu pasaucu, un viņa atnāca.
— Jā, jā, — Marts izklaidīgi attrauca, — tātad Tīna uzbūra Elfiņu, un mēs mēģinājām ko nu kurais…
— Un ko, lūdzu, nozīmē “ko nu kurais”? — jautāja Reinas tante ledusaukstā balsī.
— Nu, es, piemēram, mēģināju ieraudzīt kalnu kazu, — Marts sacīja.
Kristiāns nosvilpās, Linda iesmējās, bet Miks neticīgi uz viņu blenza.
— Kādu kalnu kazu? — Kristiāns jautāja draugam. — Kāpēc?
— Nu, tāpēc ka, raugoties uz kalniem, man tas likās tik iederīgi… Man šķita — varētu būt pavisam viegli iztēloties kalnu kazu lēkājam pa nogāzēm… — Marts skaidroja.
— Nu, kalnu kaza gluži nesanāca, — ieķiķinājās Kristiāns, bet Reinas tante viņu apsauca.
— Un jūs, pārējie? — viņa jautāja. — Ko jūs iztēlojāties?
— Es neiztēlojos neko, — atteica Kristiāns. — Man tas likās diezgan bezjēdzīgs pasākums, bet bija interesanti paskatīties, cik ilgi viņi ņemsies.
— Mik? Linda? — Reinas tante turpināja pratināšanu.
— Sākumā es, godīgi sakot, nedomāju neko, — atzinās Linda.
Kristiāns, to dzirdot, atzinīgi pamāja. “Vismaz viens sakarīgs cilvēks,” viņš nodomāja.
— Bet tad es nolēmu, ka varētu arī pamēģināt. Galu galā, man šķita, kāpēc gan ne? Mēs visi bijām redzējuši, ka Tīna to var. Un, ja jau Tīna to spēja, varbūt arī kāds no mums var.
— Labi, un ko tu iztēlojies? — nepacietīgi vaicāja Reinas tante.
— Vispirms es mēģināju kaut ko līdzīgu Tīnas Elfiņai, — meitene atteica. — Bet tas man sāka likties kaut kā neiederīgi, un pēc tam es centos iztēloties ērgli.
— Ērgli? — Reinas tante pārvaicāja.
— Ērgli, — Linda apstiprināja. — Kalnu ērgli. Lielu, milzīgu… Kaut kā šķita, ka tas varētu iederēties ainavā.
— Skaidrs, ka tas, ko mēs pirms brīža redzējām, nebija ne kalnu kaza, ne kalnu ērglis, — secināja Reinas tante. — Mik, par ko tu domāji?
Miks juta, kā visi pievēršas viņam, un kārtējo reizi nosarka.
— Es domāju… — viņš čukstēja.
— Runā skaļāk! — nokomandēja Reinas tante. — Motors tā rūc, ka es neko nedzirdu.
— Es domāju… — Miks atkārtoja mazliet skaļāk, — es domāju par puķēm.
Marts iespurcās.
— Par kādām puķēm? — viņš jautāja.
Miks kļuva vēl sarkanāks. Kristiāns nojauta, ka draugam nav viegli atzīties, par ko viņš tobrīd domājis.
— Par rozēm, — Miks atkal pusbalsī čukstēja. — Es skatījos uz kalnu nogāzi netālu no mums un iztēlojos, ka tajā uzzied simtiem rožu.
— Sarkanu rožu? — Marts vaicāja, tik tikko valdīdams smieklus.
— Sarkanu rožu, — piekrītoši nočukstēja Miks. Bija skaidrs — ja viņu priekšā šobrīd atvērtos vulkāns, viņš ar prieku tajā paslēptos.
Nupat bija nosarkusi arī Linda.
— Kāda jēga mūs tā pratināt? — meitene dusmīgi iesaucās. — Ir pilnīgi skaidrs, ka mums ar to melno nezvēru nav nekāda sakara! Neviens no mums nevar neko uzimagot, vienīgi Tīna. Un izskatās, ka Tīna te nav pie vainas, vai ne tā?
Reinas tante domīgi šūpoja galvu.
— Domāju, ka tev taisnība — tā nav Tīna. Bet, ja tā nav Tīna, tad — kurš gan?
— Varbūt tas nemaz nebija imago? — ieteicās Kristiāns. — Tas taču varēja būt jebkas cits? Kāds suns vai kas tamlīdzīgs?