— Tev tas izskatījās pēc suņa? — dzēlīgi vaicāja Reinas tante.
— Nē, neizskatījās… Vienīgais, ko es saku: tas varēja būt suns. Ir taču visādas sugas…
— Varbūt tas bija vilks? Vai lācis? — draugam piebalsoja Marts.
— Mēs taču nevarējām pat lāgā saskatīt no tāda attāluma.
— Jā, jā, tas varēja būt jebkas, — atsaucās Reinas tante. — Kaut vai trollis… — viņa izklaidīgi piebilda un iegrima domās.
Miks, laimīgs, ka beidzot viņam liek mieru, paķēra savu matemātikas burtnīcu un, šķiet, iegrima kādā uzdevumā.
Visu ceļu līdz Reikjavīkai viņi nesarunājās. Laiku pa laikam Reinas tante gan pārmija kādu vārdu ar Niku, bet viņi runāja tik klusu, ka bērni neko nevarēja dzirdēt. Vēl reizi iezvanījās Reinas tantes tālrunis, bet arī pa to viņa runāja pusbalsī, un Kristiānām šķita, ka aukle pārsvarā atbild ar “jā”, “nē” vai “nezinu”.
Reikjavīkā viņi iebrauca vēlu vakarā, kad jau krēsloja, un Reinas tante lika bērniem iet uz savām istabām.
— Vakariņas jums atnesīs mazliet vēlāk, — viņa vēl noteica. — Nekur apkārt neblandieties. Es vēlāk pie jums ieiešu.
Bērni darīja, kā viņa bija vēlējusi. Kristiāns ar Tīnu vēl izveda īsā pastaigā Spoku un tad pievienojās pārējiem.
— Vai Reinas tante vēl kaut ko sacīja, kamēr mēs bijām ārā? — Kristiāns jautāja.
Marts papurināja galvu.
— Itin neko. Pamāja mums ar roku, kad tikām līdz šejienei, un pati aizmetās pa gaiteni tālāk. Ari Niks ar Andri kaut kur pazuda. Mums laikam jāsēž šeit un jāgaida…
Linda spēlējās ar Spoku, bet Tīna šķirstīja kādu no līdzpaņemta jām bilžu grāmatām. Miks atkal blenza savā matemātikas burtnīcā, kas gan bija atšķirta tajā pašā lappusē, kā pirms brauciena.
— Nezinu, vai tam ir kāda nozīme, — lēni sacīja Marts, — bet es jums tomēr izstāstīšu…
— Ko tad? — vaicāja Kristiāns.
— Tas ir par šodienu, — Marts tāpat lēnām turpināja. Šķita, ka zēns nav īsti pārliecināts, vai viņam vajadzētu ko teikt. — Par to brīdi, kad mēģinājām imagot…
Linda pārtrauca spēlēties ar suni un paskatījās uz Martu. Arī Kristiāns iztrūcies palūkojās draugā.
— Jā? Mēs taču Reinas tantei visu izstāstījām, vai tad ne? — viņš vaicāja.
— Ne visu, — Marts atteica. — Tas ir, tobrīd man likās, ka esmu visu pateicis. Taču, braucot atpakaļ uz Reikjavīku, es šo to atcerējos.
— Nu, stāsti, stāsti! — mudināja Kristiāns.
— Atcerieties, es stāstīju, ka iepriekš biju mēģinājis iztēloties trolli? — Marts vaicāja, un bērni pamāja. — Bet man nekas neizdevās. Itin nekas. Tad nu šoreiz es patiešām sākumā mēģināju iztēloties kalnu kazu — kā jau teicu.
— Jā, tā tu teici, — Kristiāns piekrita. — Un kāds tam sakars ar trolli?
— Bet tad vienā brīdī, kad kazas kā nebija, tā nebija, es gluži neviļus sāku atkal domāt par trolli. Iztēlojos, kā viņš zagšus lodā pa kalna nogāzēm…
— Kāpēc tu to neizstāstīji Lietuvenei? — Linda nesaprata.
— Tāpēc, ka tās patiešām bija pāris sekundes, — atbildēja Marts.
— Tik īss mirklis, ka es pēc tam to pat aizmirsu. Bet tas bija tieši, pirms mēs sadzirdējām pirmās skaņas uz kalna.
— Tu domā…? — neticīgi vaicāja Kristiāns, un arī Linda ar Miku šaubu pilni vērās Martā.
— Domā, ka tas varētu būt bijis tavs trollis? — Linda skaļi jautāja to, ko Kristiāns nebija pateicis līdz galam.
Marts apjucis paraustīja plecus.
— Nezinu. Nav ne jausmas! Es tikai atcerējos, ka netiku to izstāstījis Lietuvenei.
Kristiāns, saraucis pieri, domāja.
— Nu, nezinu gan… — viņš beidzot sacīja. — Tas izklausās dīvaini. Visu laiku tev taču nekas nebija sanācis, un te piepeši — pēc pāris sekunžu iedomāšanās — tas ņem un parādās!?
— Tā viņi dara, — pēkšņi sacīja Tīna. — Vienā brīdī ņem un parādās.
— Ko tu teici? — iztrūcies vaicāja Kristiāns.
— Imago, — sacīja Tīna. — Vienā brīdī ņem un parādās. Ar Elfiņu bija tāpat.
— Kā tu to domā? — Linda jautāja.
Tīna izklaidīgi kasīja Spokam aiz auss.
— Nu, tā tas vienkārši ir, — viņa sacīja. — Iesākumā es tikai iztēlojos, ka Elfiņa ir šeit. Un tad viņa vienkārši atnāca. Es nezinu, kāpēc viņa atnāca tieši tad. Varbūt viņa pati tā izvēlējās…
— Varbūt pati izvēlējās… — atkārtoja Kristiāns. — Vai viņi paši izvēlas, kad atnākt?
— Protams, ne! — pārliecināti noteica Linda. — Imago taču nav īsti, tie ir kā attēli! Kā viņi paši var izvēlēties, kad atnākt?
— Tas lielais, melnais nu gan nebija nekāds attēls, — iebilda Miks. — Attēli nevienam pakaļ nedzenas!
— Tieši tā, — Linda piekrita. — Tāpēc man šķiet, ka tam nav nekāda sakara ar imago. Reinas tante kaut ko mums nestāsta līdz galam. Un kas notika tur, pie Johannas? Kas bija ar tām aitām?
Kristiānām it nemaz nepatika atcerēties naktī pie Johannas dzirdēto un redzēto, kad bija izlīdis pa logu izlūkos. Iedomājoties, ka
toreiz, iespējams, gandrīz uzskrējis virsū tam pašam melnajam briesmonim, kas viņus bija vajājis šodien, zēnam uzmetās zosāda.
— Ja nu tu kļūdies, domādams, ka tev nekas neizdevās? — viņš piepeši vaicāja Martam.
— Ko? — Marts nesaprata. — Kas neizdevās?
— Iepriekšējās reizēs, kad tu mēģināji iztēloties trolli, — paskaidroja Kristiāns. — Kāpēc tu domā, ka tev nekas neizdevās?
Marts apjuka.
— Nekas taču nenotika. Es neko neieraudzīju!
— Tu neko neieraudzīji, tas tiesa, — piekrita Kristiāns. — Bet kaut kas taču notika! Kaut kas notika ar Johannas aitām, un ārā kāds pilnīgi noteikti bija! Kāds, kuram tur nebija jābūt.
Marts platām acīm raudzījās uz draugu.
— Tu domā… — viņš neticīgi iesāka, — domā, ka tas varētu būt bijis trollis? Ka tas varētu būt bijis mans imago?
— Es nezinu, — Kristiāns, paraustījis plecus, atteica. — Es vispār nekam no šī visa negribētu ticēt. Bet esmu redzējis Tīnas fejas, tā ka — gribi, negribi — kaut kam jātic vien ir… Vai es ticu, ka tu esi radījis trolli? Nezinu, diez vai… Bet kas to lai zina…
To pateicis, zēns nepazina pats sevi. Vai tiešām viņš, Kristiāns, ir sācis ticēt tādiem atslēgu meklētāja cienīgiem brīnumiem? Zēns noskurinājās gluži kā suns — it ka cenzdamies no sevis nokratīt visas šīs murgainās domas.
— Vai zināt, tajā visā kaut kas tomēr ir, — Linda sacīja. — Kaut arī līdz šim nekas neliecināja par to, ka Marts varētu veidot imago, iespējams, ka šeit, Islandē, tas var notikt. Taču vai imago spēj saplosīt aitas? Tam man kaut kā vēl aizvien negribas ticēt.
— Imago ir vairāk nekā tikai attēls, — domīgi ieteicās Tīna, paceldama acis no savas bilžu grāmatas.
— Kā tā? — iztrūcies vaicāja Kristiāns. Viņš aizvien jutās neomulīgi, kad Tīna runāja par imago. Bija skaidrs, ka viņai tie ir tikpat
reāli kā citiem cilvēkiem saule un mēness, tomēr Kristiāns vēl arvien nespēja to pieņemt.
— Dažreiz pie manis atnāca ūdens gari, vai atceries? — Tīna jautāja brālim, un viņš apstiprinoši pamāja. Jā, kaut kas tāds kādreiz bija.
— Un vai atceries, ka tie mēdza atstāt aiz sevis peļķes?
Kristiāns jutās neomulīgi. Tas tiesa, viņš atcerējās, ka šad un tad