mājās bija manījis slapjumu uz grīdas un Tīna taisnojās, aizbildinādamās ar ūdens gariem.
— Un atceries to reizi, kad pie mums bija Edvards? — Tīna atgādināja.
Kristiāns iepleta acis. Toreiz viņš nebija varējis saprast, kā Tīna varēja radīt mājās tādu haosu. Tagad kļuva skaidrs, ka tā patiešām nebija Tīna. Vismaz ne tiešā veidā.
— Tad jau patiešām sanāk, ka imago nav tikai attēli? — Miks tiecās piekrist Tīnai.
Tikmēr Marts bija iedziļinājies pats savā problēmā.
— Kā jūs domājat, vai man vajadzētu to pastāstīt Lietuvenei? — viņš beidzot vaicāja. — Par trolli?
— Domāju, ka ne, — Kristiāns, brīdi padomājis, sacīja. — Pirmkārt, maz ticams, ka tam radījumam varētu būt bijis sakars ar tevi. Lai vai kā imago mēdz uzrasties, es tomēr neticu, ka tas būtu bijis tu. Un, otrkārt, Lietuvene no mums kaut ko slēpj. Lai viņa vispirms atklāj savas kārtis, tad mēs atklāsim savējās.
Tieši tajā brīdī atvērās durvis un ienāca Reinas tante, nesdama lielu paplāti ar maizītēm.
— Sveicieni no virtuves! — viņa sacīja, novietodama paplāti uz galda. — Tūlīt būs klāt arī Niks ar tēju. Šoreiz mēs uz ēdamzāli neiesim, jo tur vakariņo pasniedzēji, un vienlaikus viņiem ir apspriede.
— Kāda apspriede? — jautāja Kristiāns.
— Nezinu. Kaut kāda… — izvairīgi atteica Reinas tante. Patiesi, likās, ka Reinas tante viņiem neuztic pilnīgi visu.
— Vai Markuss patiešām ir atgriezies? — jautāja Linda.
— Tieši tā, — apstiprināja Reinas tante. — Tieši tāpēc jau viņi apspriežas.
— Par to, ko darīt ar mums? — aizdomīgi jautāja Niks.
— Nē taču, — Reinas tante nosprauslājās. — Ne jau visam ir sakars ar jums. Markusam ir arī citas lietas darāmas.
Kristiāns ar Martu atkal zīmīgi saskatījās. Kādas gan vēl lietas varētu būt darāmas skolā vasaras brīvlaikā?
Pie durvīm kāds pagrabinājās, un Miks steidzās tās atvērt. Tur stāvēja Niks ar milzīgu, kūpošu tējas kannu rokā.
— Fū, man jau likās, ka ilgi es to vairs nenoturēšu! — Niks noelsās un steidza nolikt smago tējkannu uz galda. — Šodien mēs vakariņās neesam ielūgti, — viņš nosprauslājās.
— Tā mēs jau sapratām, — pavīpsnāja arī Kristiāns.
— Bet tas nekas! — Niks iesaucās un pagrāba vienu maizīti. — Mēs varam vakariņot arī tepat, nav ne vainas!
— Šovakar vajadzētu laikus iet gulēt, — sacīja Reinas tante, saliedama visiem tasītēs tēju. — Jo rīt jums visiem jau astoņos jābūt ēdamzālē brokastīs. Savukārt drīz pēc tam sāksies mācības.
— Jau no paša rīta? — brīnījās Miks.
— Protams! Nav ko vilkt garumā — jau tā esam daudz laika zaudējuši! — Reinas tante iesaucās.
Viņi ātri notiesāja maizītes un izdzēra tēju, un Marts ne ar pušplēstu vārdu neieminējās par trolli. Kristiānām šķita, ka tā nudien ir labāk.
Kad visi bija paēduši, Reinas tante novēlēja labu nakti un kopā ar Niku aizgāja. Arī bērni devās pie miera, lai kārtīgi izgulētos. Bija skaidrs, ka nākamā diena nebūs gluži parasta, kaut gan pēdējā laikā par parastu nevarēja nosaukt nevienu dienu.
1 2. nodaļa SPĒLE SĀKAS
Kad bērni no rīta pirms došanās brokastis sapulcējās Kristiānā istabā, Miks paziņoja:
— Man nav apetītes! Un vispār man ir mazliet nelabi…
— Kā tā? — brīnījās Marts. — Vai esi slims?
— Nē, nedomāju vis, — Miks pakratīja galvu. — Man šķiet, tas ir no uztraukuma.
— Par ko tad tu uztraucies? — iesmējās Marts. — Tas taču nebūs nekāds eksāmens!
— Tu domā? — Miks attrauca, bet Kristiānām nez kāpēc šķita, ka draugam varētu būt taisnība. Ka tas, kas viņus šodien gaidīja, patiešām būs vairāk eksāmens nekā parastas mācības.
— Jau tas, ka viņiem vajadzēja gaidīt, līdz atgriezīsies tas Markuss, kaut ko nozīmē, — sacīja Miks. — To, ka tas nav nekas parasts, ko var paveikt jebkurš pasniedzējs.
— Tā patiešām varētu būt, — sacīja Linda, un Miks atkal piesarka, tikai šoreiz no prieka. — Tas būs kaut kas tāds, ko var izdarīt tikai Markuss, tātad tas būs kaut kas ļoti īpašs.
— Beidziet mani baidīt, — iesmējās Marts. — Pietiek jau ar to vakardienas monstru. Man vairāk negribas tādus piedzīvojumus!
Kristiāns papurināja galvu.
— Nu, nezinu… No vienas puses, Miks un Linda runā loģiski. No otras puses, šeit taču ir Lietuvene. Nedomāju, ka viņa atļautu
Markusam darīt nezin ko… Kaut ko, kas varētu būt bīstami. Atcerieties, kā viņa niknojās par sniega močiem!
— Nav jau teikts, ka tam jābūt kaut kam bīstamam, — iebilda Linda. — Es tikai domāju, ka tas būs kaut kas ļoti īpašs. Kaut kas tāds, kas citiem pasniedzējiem nav pa spēkam.
Istabā ienāca lleinas tante.
— Ak tad te jūs visi esat! — viņa iesaucās, izskatīdamās ļoti atvieglota. — Un es domāju, kur visi palikuši! Tagad žigli uz ēdamzāli brokastis! Kad būsiet paēduši, jums atnāks pakaļ.
— Kas atnāks? Kur atnāks? — jautāja Kristiāns.
— Pasniedzēji, — atteica Reinas tante. — Turpat uz ēdamzāli. Paēdiet brokastis un palieciet turpat.
— Skaidrs, — novilka Kristiāns un, paņēmis aiz rokas Tīnu, domīgi devās Reinas tantei nopakaļ. Viņa jau sparīgi rikšoja pa gaiteni uz ēdamzāles pusi.
Ēdamzālē bērnus apņēma gardu smaržu mākonis.
— Mmm, — noteica Linda, kāri vilkdama gaisu nāsis. — Es pēkšņi esmu izbadējusies!
Kristiāns jutās tāpat. Visapkārt smaržoja pēc svaigi ceptām maizītēm, grauzdēta bekona un vēl visa kā…
Zāle bija tukša, un tikai viens no galdiem bija klāts sešām personām.
— Tas jums, — Reinas tante noteica, pamādama uz galda pusi.
— Sēdieties, tūliņ būs klāt ari ēdiens.
Bērni apsēdās, un pēc mirkļa no virtuves parādījās daži jauni puiši, nesdami šķīvjus ar kruasāniem, paplātes ar omleti un bekonu un vēl dažnedažādus labumus. Kāds atnesa ari krūku ar apelsīnu sulu un tējas kanniņu, un bērni kāri metās virsū ēdienam.
Arī Reinas tante ēda kopā ar viņiem, bet Spokam uz grīdas bija nolikta bļodiņa ar viņa maltīti.
Viņi ēda klusēdami, līdz bija apēsts viss līdz beidzamajam krikumiņam. Tikai tad Kristiāns pajautāja:
— Kas īsti šodien notiks?
Reinas tante malkoja karsto tēju un bridi neatbildēja.
— Mācības, — viņa beidzot atteica vienā vārdā.
— Nu, to mēs zinām, bet kas tās īsti būs par mācībām? — jautāja Marts.
— Mums jānoskaidro, kuram nojums piemīt tas spēcīgais imago meistara potenciāls, ko pirms kāda laika uzrādīja imagometrs, — Reinas tante sacīja.
Kristiāns sēdēja, pieri saraucis. Visu to viņi jau sen zināja.
— Kas tieši mums būs jādara? — viņš skaidri un gaiši noprasīja.
— To es nezinu, — Reinas tante atzinās, un bērni noelsās.
— Kā — nezināt? — Linda vaicāja. — Es domāju, jūs visi darbojaties kopā?
— Zināmā mērā, jā, — atteica Reinas tante. — Taču, kas attiecas uz Markusa programmu, viņš to izstrādāja viens un vēlējās nepubliskot.
— Kāpēc tā? — bērni vienā balsī izsaucās.
— Nu, droši vien tādēļ, lai mācības būtu efektīvākas, — izvairīgi noteica Reinas tante.
Kristiānām tas nepavisam nepatika. Lai cik dīvaini reizēm uzvedās Reinas tante, zēns tomēr bija pārliecināts, ka viņa bērnus aizstāv un neļaus nodarīt viņiem pāri. Taču, ja viņa par paredzamajām mācībām pat nav informēta, tas vairs tik labi neizskatījās.