Tīna jau viņu gaidīja. Raudādama viņa apskāva sunīti, saukdama to visos mīļvārdiņos, kādus vien zināja, un bez apstājas glaudīja izmirkušo kažociņu. Spoks luncināja asti un laizīja meitenei seju, nepārprotami pārlaimīgs, ka viņam zem kājām atkal ir ciets pamats. Viņš pilnīgi noteikti nelauzīja galvu par to, no kurienes pēkšņi radās dēlis, kas viņu izglāba.
Un tad viss pazuda. Pazuda pļava, debesis un upe, un piepeši Tīna ar Spoku bija palielas, tukšas telpas pašā vidū. Tajā vietā, kur bija plūdusi upe, stāvēja liela bļoda ar ūdeni.
Tīnai aiz muguras atvērās durvis, un ienāca tā pati sieviete, kas viņu pirmīt bijā ielaidusi pa durvīm. Viņa pasniedza Tīnai dvieli. Meitene samulsusi paņēma to un sāka susināt Spoka pilošo kažociņu, bet
piepeši viņa visu aptvēra. Nolikusi Spoku uz grīdas, Tīna metās pie sievietes un, kliegdama nelabā balsi, dauzīja viņu ar savām mazajām dūrītēm. Dusmu asaras Tīnai šķīda uz visām pusēm, un sieviete tik tikko spēja viņu savaldīt. Cieši apskāvusi mazo, trakojošo meiteni, sieviete klusi kaut ko teica. Tīna nesaprata ne vārda, jo sieviete runāja islandiski, tomēr drīz vien meitene nomierinājās. Palīdzēja arī Spoks, kas, ticis vaļā no dvieļa, jautri lēkāja abām gar kājām, luncinādams asti. Bija pilnīgi skaidrs, ka viņam nekāds ļaunums nav ticis nodarīts.
Beidzot sieviete palaida Tīnu vaļā un aicināja doties projām. Uzmetusi vēl pēdējo skatienu dīvainajai istabai un pārliecinājusies, ka Spoks viņai seko, Tīna izgāja no telpas.
Kad Marta priekšā atvērās tās pašas durvis, pa kurām pirms brīža bija iegājusi Tīna, viņa acīm pavērās pavisam cita aina. No pļavas un upes nebija ne vēsts. Telpa, kurā viņš tagad stāvēja, bija pilnīgi balta — izņemot pretējo sienu, kas, šķiet, bija no stikla. Aiz sienas, pagriezis Martam muguru, stāvēja kāds zēns, un Marts pazina Kristiānu. Citādi istaba bija absolūti tukša, un Marts nodomāja, ka viņš vēl nekad nav bijis tik dīvainā telpā. Gan grīdas, gan sienas, gan griesti bija pilnīgi balti un kaili.
Martam sareiba galva no absolūtā baltuma un tukšuma, bet tad Kristiāns pagriezās un, ieraudzījis Martu, kaut ko sauca un māja ar rokām. Taču stikla siena, šķiet, uzsūca sevī jebkuru skaņu, jo Martu joprojām apņēma pilnīgs klusums — tik pilnīgs, ka zēnam sāka sīkt ausīs.
Kristiāns pieskrēja pie stikla sienas un ņēmās dauzīt pa to ar dūrēm. Skaņas nebija. Marts pielika delnas pie ausīm un papurināja^ galvu, mēģinādams draugam paskaidrot, ka viņš neko nedzird.
Un šajā brīdī tajā istabas daļā, kurā atradās Kristiāns, kaut kas mainījās.
laipu pāri ūdenskritumam. Brīžiem zēnam šķita, ka viņš sapņo, kaut ari viss bija pat pārāk reāls. Pienācis ūdenskritumam vēl tuvāk, viņš šausmās konstatēja, ka meitene, kas iet pa laipu, ir Linda.
— Kas, pie velna, te notiek?! — Miks iesaucās, bet nedzirdēja pat pats sevi, jo ūdenskrituma dārdoņa nomāca jebkuru citu skaņu.
Tikmēr Linda bija tikusi jau līdz laipas vidum. Miks nenovērsa no viņas ne acu un, sajutis mutē asiņu garšu, saprata, ka ir sakodis apakšlūpu asinis.
Te piepeši kaut kas notika. Šķita, ka laipa ir sākusi zvāroties. Linda bija apstājusies, un bija pilnīgi skaidrs, ka viņa tik tikko spēj noturēties
Šausmu pārņemts, Miks izmisīgi domāja, kā lai meitenei palīdz, bet šķita, ka absurdā situācija ir pilnīgi paralizējusi viņa prātu. Mirkli uzmetis skatienu laipas galam, kas balstījās šaipus aizai, Miks saprata, ka tieši tur laipa ir izslīdējusi. Vēl mazliet, un tā iegāzīsies aizā…
Vairs nedomādams par mitrajiem akmeņiem un to, ka varētu paslīdēt, zēns metās skriet uz aizas pusi. Taču, kā par spīti, nekādi nespēja nokļūt tai tuvāk. Zēns skrēja, cik ātri vien spēja, bet šķita, ka aiza tikai vēl vairāk attālinās.
Likās, ka laipa vairs nezvārojas, un Linda bija atsākusi lēnām virzīties uz priekšu. Sapratis, ka skrienot laipai tuvāk netiks, Miks apstājās un, cieši lūkodamies uz tievo laipiņu, mēģināja to iztēloties par platu un drošu tiltu. Taču viņš nespēja koncentrēties — ik pa laikam skatiens un domas atkal pievērsās Lindai.
Kad zēns beidzot novērsās no Lindas un atkal pievērsa skatienu laipai, viņš ar šausmām secināja, ka laipa atkal ir sākusi slīdēt. Un jau pēc dažām sekundēm tā iegāzās aizā.
Meitene pazuda bezdibenī kopā ar laipu.
Kaut arī tajā pašā mirklī viss izgaisa un Miks piepeši atradās tukšā, parastā istabā, šausmu aina bija radījusi uz viņu neizdzēšamu iespaidu. Zēns bija šokā saļimis uz grīdas un nespēja neko atbildēt
istabā ienākušajai sievietei. Kaut arī ar prātu viņš acumirklī saprata, ka viss, ko tikko bija redzējis, ir imago tēli, tas šķita daudz reālāks par jebkuru reālāko sapni.
Pagāja pusstunda, līdz zēns atguvās, un šausminošā aina, meitenei pazūdot aizā, beidzot sāka vairāk atgādināt sapni nekā īstenību.
Lindai pat prātā nevarēja ienākt, ka Miks tikko bija redzējis viņu ieveļamies aizā. Kad pienāca viņas kārta, Linda negribīgi devās līdzi savai pasniedzējai — tai pašai, kas bija pavadījusi Martu.
— Kāds stulbums! — Linda purpināja. — Ar ko mēs te nodarbojamies? Nu, neesmu es nekāds imago meistars, kā viņi to nesaprot?!
Tomēr nekas cits neatlika kā sekot sievietei, jo Lindai nebija ne jausmas, kā nokļūt atpakaļ savā istabiņā. Un vienai pašai maldīties pa pazemes gaiteņiem nebija ne mazākās vēlēšanās.
— Ok, we are here, you can go in, — sacīja pasniedzēja, kad viņas bija klāt.
Linda aizdomīgi paraudzījās uz pasniedzēju.
— Alone? — viņa vaicāja.
— Yes. But I will guide you, — pasniedzēja teica un atvēra durvis.
Linda palūkojās iekšā, bet nekā neredzēja. Telpā bija pilnīgi
tumšs.
— Just go inside, it’s ok, — pasniedzēja sacīja, un Linda nedroši paspēra pāris soļu iekšā tumšajā istabā. Durvis aizvērās, un viņa bija palikusi viena. Tajā pašā mirklī tumsa sāka zust, un Linda sagrīļojās — viņa stāvēja uz šauras laipiņas, kas pārmesta pāri aizai. Iekšā aizā gāzās milzīgs ūdenskritums. Viss bija tieši tā, kā Miks tikko bija redzējis.
Linda šausmās nosvīda, un viņas sirds dauzījās tā, ka draudēja teju, teju izlēkt pa muti laukā.
Piepeši kaut kur viņai virs galvas cauri ūdenskrituma dārdoņai atskanēja balss.
Atkal kaut kas noklabēja, likās, it kā zemē nokrīt neliels priekšmets.
Pēkšņi atskanēja kliedziens.
Kristiāns salēcās un juta, ka sirds sākusi dauzīties.
— Tīna! — viņš iekliedzās, pazinis māsas balsi. — Tīna, kur tu esi?
— Kristiān! — atskanēja izbiedēta Tīnas balss. Šķita, it kā meitene stāvētu tukšā telpā, jo viņas balss skanēja no visām pusēm.
Kristiāns paspēra nedrošu soli balss virzienā, bet, tā kā vēl aizvien valdīja absolūta tumsa, atkal apstājās.
— Tīna, kur tu esi? Kas te notiek?
— Es esmu te, tālāk. Kristiān, palīdzi man! — atkal atskanēja žēlabaina balss.
— Tīna, Dieva dēļ, saki, kas noticis! — Kristiāns iesaucās, atkal pasperdams dažus soļus uz priekšu. — Vai tev viss kārtībā?
— Nezinu, — atskanēja nedroša balss. Tad atkal iestājās klusums.
— Tīna, turpini runāt, lai varu tevi atrast! — Kristiāns pavēlēja, sirdij joprojām neprātīgi dauzoties. Nedroši taustīdamies uz visām pusēm, viņš lēnām virzījās uz priekšu cauri tumsai.