— Nu, par to, kas notika šodien, viņa pilnīgi noteikti neko nezināja, — sacīja Kristiāns, piebāzis pilnu muti ar gardo smalkmaizīti.
— Viņa to nekad nebūtu pieļāvusi, tāpēc arī tas tika turēts no viņas noslēpumā.
Andris šķita domīgs.
— Nevar zināt, — viņš sacīja. — Man šķiet, ka Akadēmijā Reinas tantei nemaz nav tik liela teikšana. Visu nosaka direktors… nu, un arī Markuss.
— Cerams, viņiem pietiks sajēgas neatkārtot to, ko viņi mēģināja šodien, — sacīja Marts. — Beigu beigās izskatījās, ka tas nemaz nenostrādāja.
— Jā, beigās atklājās tas pats, ko visi jau tāpat zināja, — piekrita Kristiāns. — Vienīgais no mums, kurš spēj imagot, ir Tīna. Tāpēc jau nebija mūs jāved uz Islandi.
— Nē… — novilka Andris, un bērni gaidīja, ka viņš teiks vēl kaut ko, bet viņš neko vairs neteica un turpināja dzert kakao.
Kad visi bija padzēruši, paēduši un, galvenais, sasildījušies, Andris ierosināja izmest vēl vienu likumu pa pilsētas centru. Un, kad tas bija darīts, viņi, atkal sasaluši ragā, bija gatavi atgriezties Akadēmijā.
13 . nodaļa spĒles MEISTARS
Kristiāns pamodās, kā viņam pašam šķita, nakts vidū un, neko neredzēdams, jo istabā valdīja pilnīga tumsa, taustījās pēc pulksteņa. Izrādījās, ir jau septiņi no rīta. Tā kā iepriekšējā vakarā bija agri aiziets gulēt, Kristiāns jutās pilnīgi izgulējies. Sataustījis naktslampiņas slēdzi, viņš to nospieda un paraudzījās apkārt pēc Spoka.
Suns mierīgi gulēja istabas vidū uz tepiķlša.
Kristiāns brīdi palika guļam, izbaudīdams silto gultu un klusumu visapkārt. Taču klusums kļuva aizdomīgs.
— Tīna, tu guli? — Kristiāns klusi vaicāja un, paslējies gultā uz elkoņiem, palūkojās uz māsas gultu.
Tīnas tur nebija.
Sega bija izvandīta, it kā Tīna būtu steigā cēlusies augšā. Bija pilnīgi skaidrs, ka gultā ir gulēts, taču meitenes nebija.
Kristiāns izkāpa no gultas un aizgāja līdz vannas istabai.
Taču arī tur neviena nebija.
— Hm, — noteica Kristiāns un, iekāpis iešļūcenēs, izgāja gaitenī. Spoks pamodināts smilkstēja un lēkāja zēnam apkārt. Kristiāns aizgāja līdz Lindas istabas durvīm un pieklauvēja. Aiz durvīm valdīja klusums, un Kristiāns pieklauvēja vēlreiz — skaļāk.
Pēc brīža aiz durvīm bija dzirdamas dažas klusinātas skaņas un drīz samiegojusies balss jautāja:
— Kas tur ir?
— Es, Kristiāns, — zēns atteica. — Atver, lūdzu, durvis!
Samiegojusies un izbužināta, Linda atvēra durvis un izbrīnīta
vērās zēnā, kurš arī vēl aizvien bija pidžamā.
— Kas noticis? — viņa vaicāja.
— Tīna pazudusi, — Kristiāns atteica, bet vēl nebija īsti uztraucies. — Domāju, varbūt viņa ir pie tevis.
— Nav gan. Es gulēju. Varbūt viņa ir ar Reinas tanti? — meitene bilda.
— Nav ne jausmas. Ieiesim pie pārējiem. — Un viņš devās piedauzīt pie Mika un Marta istabas durvīm.
Marts atvēra durvis acumirklī. Izskatījās, ka viņš ir augšā jau labu brīdi.
— Kas noticis? Kāpēc jūs abi esat pidžamā? — viņš apmulsa.
— Tīna pazudusi, — sacīja Kristiāns. — Viņa taču nav pie jums, vai ne?
— Nē, protams, ne, — atteica Marts. — Kā tas ir — pazudusi? Kur pazudusi?
— Nezinu. Es tikko pamodos, bet viņas istabā nebija. Arī vannas istabā ne. Domāju, varbūt viņa ir pie jums.
— Dīvaini, — noteica Marts. — Te taču īsti nav, kur iet. Varbūt Lietuvene viņu savākusi?
— Es arī tā domāju, — piebalsoja Linda.
Kristiānām iešāvās prātā šaušalīga doma.
— Jēziņ, es ceru, ka tas nav kāds no viņu kārtējiem eksperimentiem! — viņš iesaucās. — Ja tā, es prasīšu, lai mūs tūliņ ved mājās! Tas jau vairs nav normāli!
— Paga, nomierinies, — teica Linda. — Vispirms sameklēsim Reinas tanti.
Kristiāns pamāja, un tieši tad atskanēja skrienošu soļu dipoņa.
Visi palūkojās turp — šurp pa gaiteni skrēja Andris. Taču viņu bija grūti pazīt. Kautrīgais, nedaudz lempīgā izskata puisis tagad, piesārtis un izspūrušiem matiem, aulekšiem vien skrēja uz bērnu pusi,
rokā turēdams papīra lapu. Kristiānām vēderā kaut kas sagriezās, un viņu pārņēma nelabas priekšnojautas. Ir noticis kaut kas slikts. Citādi nevarēja būt.
— Kas noticis ar Tīnu? — Kristiāns izdvesa, tik tikko pazīdams pats savu balsi. Tā skanēja svešādi.
Andris pakratīja papīra lapu, kas viņam bija rokā. Tajā kaut kas bija rakstīts.
— Mums jābrauc, — viņš beidzot izdvesa. — Žigli ģērbieties, es gaidīšu tepat! Tūlīt!
Bērni pārbijušies blenza uz viņu.
— Kas noticis? — kļuvusi pavisam bāla, pavaicāja Linda.
— Tīna, — Andris teica.
Kristiānām sametās nelabi. Viņam sagriezās galva, un viņš pēdējā brīdī pieķērās pie stenderes, lai noturētos kājās.
— Viss būs labi, bet mums jābrauc, — Andris izspēra. — Vēstulē teikts, ka mums deviņos jābūt uz vietas!
— Kādā vēstulē? Kur mums jābūt? Kas noticis ar Tīnu? — vienā elpas vilcienā izdvesa Kristiāns.
— Berija Banda, — klusi sacīja Andris. — Nekas cits tas nevar būt. Viņi ir nolaupījuši Tīnu, un, ja mēs gribot meiteni atgūt, mums visiem jāierodas uz tikšanos ar viņiem. Mēs nedrīkstam nevienam neko teikt, citādi būšot vēl ļaunāk. Man esot jūs jāaizved.
— Vai ar viņu viss ir kārtībā? — Kristiāns nočukstēja.
Andris pamāja.
— Domāju, ka jā. Bet mums jādara tā, kā viņi liek. Nebūtu labi viņus izaicināt.
Kristiāns, joprojām bāls kā nāve, arī pamāja un kā pa sapņiem devās uz istabu saģērbties. Arī Linda skriešus aizmetās uz savu istabu, bet Marts gāja modināt Miku, kas vēl gulēja.
Drīz visi bija salēkuši Andra mašīnā — par laimi, tā stāvēja netālu no Akadēmijas — un brauca ārā no pilsētas.
•t
\
— Uz kurieni mēs dodamies? — jautāja Marts, kas, šķiet, vienīgais vēl spēja parunāt.
— Uz kādu vietu kalnos, — Andris atbildēja. — Vēstulei bija pievienota karte, un tajā tā vieta ir atzīmēta. Es zinu, kur tas ir.
— Kad tu to vēstuli dabūji? — Marts taujāja.
— Šorīt, kad pamodos. Tā mētājās uz grīdas pie durvīm — acīmredzot kāds to naktī iebāzis pa durvju spraugu.
— Tas nozīmē, ka šis kāds ir ticis iekšā Akadēmijā, nolaupījis Tīnu un iebāzis tavā istabā vēstuli… — murmināja Marts. — Nemaz nezināju, ka Akadēmijas telpās ir tik viegli iekļūt.
— Nav jau ari, — teica Andris. — Taču, ja mums patiešām ir darīšana ar Berija Bandu, tad par to nebūtu jābrīnās. Reizēm man šķiet, ka viņi ir daudz spējīgāki par mūsu Akadēmijas meistariem.
Kristiānām nelabā dūša nebija pārgājusi. Domās viņš nolādēja to dienu, kad viņi bija piekrituši doties Reinas tantei līdzi uz Islandi.
Izbraukuši no Reikjavīkas, viņi devās uz priekšu pa vientuļiem ceļiem, kas veda cauri lavas laukiem tieši iekšā kalnos. Kaut arī kalni izskatījās kā ar roku aizsniedzami, viņi brauca veselu stundu, līdz beidzot nokļuva mežonīgā, kalnainā apvidū. Visapkārt nebija nevienas pašas mājas, nevienas dzīvas dvēseles.
Andris pēkšņi nospieda bremzi, un mašīna strauji apstājās.
— Kas notika? — jautāja Kristiāns.
— Jāpaskatās kartē, — sacīja Andris, pētīdams nelielo, vēstulei pievienoto kalnu apgabala karti. — Izskatās, ka mums jābrauc kalnā augšā. — Un viņš atkal iedarbināja motoru.