Ceļš cauri melnajiem kalniem vijās līču loču, līdz beidzot viņi izbrauca nelielā plato. Šķita, ka ir sasniegta kalna virsotne. Uz melno kalna grēdu fona nebija grūti pamanīt tur novietotu nelielu sarkanu auto, taču šķita, ka tas ir tukšs.
— Ceļš šeit beidzas. Jākāpj ārā, — teica Andris, apstādinājis mašīnu.
Visi izkāpa, un asas vēja brāzmas acumirklī ieklupa viņu jakās un mēģināja nopūst no ceļa.
Kristiāns pirmais ieraudzīja Tīnu, kas, sarāvusies no stiprā vēja, sēdēja gabaliņu tālāk pie kādas klints. Izskatījās, ka viņai nekas nekaiš.
Ieraudzījusi brāli, Tīna pielēca kājās un jau gribēja mesties viņam pretī, bet pēkšņi no aizmugures viņu kāds satvēra.
Tas bija vidēja auguma islandietis, gaiši brūniem matiem un neizteiksmīgu seju. Kristiānām šķita, ka parastos apstākļos šādu seju vajadzētu redzēt daudzas reizes, lai ielāgotu, bet šoreiz Kristiānām tā paliks iekalta atmiņā līdz mūža galam jau no pirmā skatiena.
Islandietis ar žestiem lika visiem palikt uz vietas un norādīja uz Andri.
— Palieciet visi tepat! — nokomandēja Andris un devās pie islandieša, kas bija sagrābis Tīnu.
Kristiānā pirmais instinkts bija mesties pie māsas, bet viņš sevi pārliecināja, ka Andris zina, ko runā, un palika uz vietas.
Andris nostājās blakus Tīnai un islandietim un sāka runāt:
— Jūs būsiet pārsteigti par to, ko tagad dzirdēsiet, bet uzklausiet mani.
Bērni apmulsuši viņā raudzījās. Arī Tīna vairs nerāvās pie brāļa, tikai apjukusi lūkojās uz Andri.
— Jums varbūt šķiet, ka VIMS Akadēmijā ir izcili pasniedzēji un meistari, bet, ticiet man, tā nav, — Andris runāja. — Esmu šeit pavadījis gana daudz laika, lai pārliecinātos par to. Tieši tāpat kā Holgers. — Andris pamāja uz islandieša pusi, kurš vēl aizvien stāvēja, nebilzdams ne vārda.
Izskatījās, ka neviena cita šeit nav.
— Patiesībā Akadēmijas meistari nestāv ne tuvu Berija Bandas meistariem, — Andris turpināja.
Kristiāns un pārējie apmulsuši klausījās, nesaprazdami, ko Andris grib viņiem pateikt.
— Es pats esmu spēcīgs imago meistars, — Andris ar neslēptu lepnumu sacīja. — Es pat gribu teikt — spēcīgāks par lielāko daļu no Akadēmijas tā dēvētajiem meistariem. Šeit es vairs neko neiemācīšos, tas ir pilnīgi skaidrs. Vienīgā iespēja kaut ko sasniegt ir pievienoties Berija Bandai — tieši tur satiekas visi īstie talanti!
Bērni saskatījās, nojauzdami, ka nupat vairs nav labi, bet īsti nesaprazdami, ko Andris cenšas panākt.
— Kāpēc viņi mani nav pamanījuši? — Andris turpināja. — Bet to var labot.
— Tad jau labi, — beidzot iejaucās Kristiāns. — Laid vaļā Tīnu un ej uz Berija Bandu, ja vēlies. Ko tu gribi no mums?
— Tāpat vien Berija Bandā iekļūt nevar, — pēc brīža viņš klusi sacīja. — Ir vajadzīgs kaut kas, kas viņiem šķitīs interesants. Kaut kas, kas liks viņiem novērtēt arī mani un Holgeru.
Islandietis, dzirdot pieminam savu vārdu, pamāja ar galvu.
— Un kaut kas interesants ir šeit starp jums, — Andris teica, cieši uzlūkodams bērnus. — Mēs domājām, ka Tīna ir tā spēcīgā imago meistare, bet pagājušajā naktī pārliecinājāmies, ka tā nav.
— Kā jūs par to pārliecinājāties? — asi jautāja Kristiāns.
— Mums ir īpaša aparatūra, — atbildēja Andris. — Mums nebija vajadzības noņemties ar tām muļķībām, ar ko nodarbojas Akadēmijas meistari. Tīna ir ļoti stipra, jā. Bet ne tik stipra, lai varētu ieinteresēt Berija Bandu. Visstiprākais imago meistars ir viens no jums. Dīvaini, bet neviens nevar pateikt, kurš no jums tas ir. Bet mēs tomēr pacentīsimies. — Un Andra sejā iezagās nejauks smīns. Tas nepavisam nebija klusais, neveiklais students, kādu bērni bija iepazinuši pēdējās dienās.
Kristiāns, visu laiku stāvējis kā sastindzis, beidzot atjēdzās un metās uz priekšu, bet netika līdz Tīnai. Pusceļā viņš atdūrās pret neredzamu sienu un iekliegdamies pakrita.
Marts, Miks un Linda, to redzot, ari metās uz priekšu un metās dauzīt ar dūrēm pa neredzamo šķērsli, bet nespēja tam neko padarīt.
Andris tikmēr stāvēja, rokas sakrustojis uz krūtīm, un viņus vēroja.
— Uz priekšu! Izmantojiet savas spējas, iznīciniet sienu! Citādi Tīna nekad pie jums vairs nenonāks!
Kristiāns sajutās kā jaunā sapnī. Pēkšņi atkārtojās vakar piedzīvotais, taču šoreiz tas nepārprotami bija pa īstam.
Miks niknā izmisumā spārdīja sienu, bet Marts un Linda, saprazdami, ka ar fizisku spēku sienu iznīcināt neizdosies, apstājās un centās iznīcināt šķērsli ar visu savu domu spēku. Arī Kristiāns stāvēja kā sastindzis un cieši vērās uz vietu, kur, pēc viņa domām, vajadzēja atrasties neredzamajam šķērslim.
Tīna, sapratusi, ka, lai gan pie viņas ir Andris, notiek kaut kas ļoti nelāgs, žēli raudāja.
Piepeši atskanēja plīstoša stikla skaņa un līdz šim neredzamā siena, piepeši pārvērtusies par vizmojošu stiklu, sašķīda, pārklādama zemi ar sīkām lauskām. Tās acumirklī pārvērtās par kristāla lodītēm, kas aizripoja uz visām pusēm un izkūpēja gaisā.
Andris iekliedzās, un tajā pašā mirklī viņam blakus nez no kurienes uzradās milzīgs, izspūris pelēkais vilks, kurš atņirdzies nāca uz bērnu pusi.
Visi šausmās sastinga.
Tad piepeši vilkam virs galvas parādījās maza, spārnota feja, tad vēl viena, tad vēl viena, līdz to jau bija vesels bars — tās spindzēdamas riņķoja vilkam gar acīm un gar ausīm, līdz viņš vairs nesaprata, kas notiek. Kratīdams galvu, zvērs izmisīgi mēģināja no tām atbrīvoties, bet tas nekādi neizdevās.
— Malacis Tīna! — uzvaroši iesaucās Kristiāns, un Tīna caur asarām pasmaidīja.
Taču Andris pavicināja rokas, un fejas pazuda, bet vilks atguvies ņurdēdams nāca aizvien tuvāk. Izskatījās, ka viņu interesē Linda, jo viņš tuvojās meitenei, ignorēdams zēnus.
Miks nobālējis nostājās meitenei priekšā, bet vilks tikmēr turpināja tuvoties.
Tīna iekliedzās, ar roku norādīdama uz kaut ko bērniem aiz muguras.
Neizlaizdami vilku no redzesloka, bērni palūkojās atpakaļ, un neviļus visiem paspruka kliedziens.
Kristiānām aiz muguras stāvēja baisākais un pretīgākais zvērs, kādu viņi savā mūžā bija redzējuši. Tas bija melns un milzīgs, divreiz lielāks par vilku, ar izplukušu melnu vilnu, kas kumšķiem vien krita ārā, atklājot pelēkmelnu ādu. Zvēra purns bija kā āmrijas un hiēnas krustojumam, ausis mazas, pieglaustas, bet purns atņirgts, atklājot nevienmērīgu asu zobu rindu. Šauras, apsārtušas acis nenovērzdamās blenza uz vilku.
Bērni šausmās pamira. Arī vilks apmulsa un, beidzis rūkt, klusi blenza uz melno radījumu.
Briesmonis ierēcās, metās virsū vilkam, un zvēri sāka plēsties.
Brīdi vērojis fascinējošo skatu, Kristiāns šausmās piepeši atskārta, ka viņš pa daļai ir šeit, pa daļai — melnajā briesmonī. Pēkšņi viņš sajuta, kā ir, kad melnā briesmoņa z!obi iekožas vilkam skaustā, to purinot. Viņš saprata, ka spēj to kontrolēt, bet tas vēl ne tuvu nebija viss. Pēkšņi sajutis spēju spēku pieplūdumu, Kristiāns iztēlojās, ko viņš labprāt izdarītu ar svešo islandieti un Andri… Un tajā pašā mirklī sacēlās spēcīga, kaucoša vēja brāzma, kas acumirklī nogāza no kājām islandieti un metās vajāt Andri.
Cīnoties ar spēcīgo vēju, Andris zaudēja līdzsvaru un streipuļodams mēģināja noturēties kājās, bet tikmēr viesulis aiztrieca viņu līdz pašai klints malai. Kristiāns fascinēts nolūkojās, kā Andris pēdējiem spēkiem cenšas turēties pretī orkānam, kamēr līdz bezdibenim to šķir teju pāris soļu.