Tikmēr vilks ar melno nezvēru turpināja plosīties, bet vilks bija kļuvis ievērojami vājāks. Acīmredzot, kamēr Andris nepievērsa tam uzmanību, imago strauji zaudēja spēku.
Turpretī Kristiāns sevī rada aizvien jaunus un jaunus spēkus. Ar vēju viņš aiztrieca Andri pie islandieša, kas vēl aizvien vārtījās pa zemi, un acumirklī tos ietina milzu tīkls. Vienā acumirklī tīkls sapiņķerējās tā, ka abi puiši nespēja ne pakustēties.
Tomēr tīkls netraucēja imago veidošanai, un Andris nolēma mainīt stratēģiju.
Vilks izgaisa kā nebijis, savukārt bērnus sāk kapāt krusa.
Milzīgi krusas graudi, asi kā adatas un cieti kā tenisa bumbiņas, bira pār bērnu galvām, un viņi izmisīgi meklēja, kur patverties.
Kristiāns acumirklī atrisināja šo problēmu, izveidodams virs viņiem krusas necaursitamu sienu, līdzīgu tai, kādu pirmīt bija radījis Andris.
Tikmēr melnais nezvērs tuvojās tīklā sapītajiem. Atņirgtajā purnā rēgojās koši sarkanas smaganas, no kurām zemē pilēja staipīgas, dzeltenīgas siekalas. To redzot, Andra imagošanas spēja pazuda kā nebijusi. Savukārt Kristiāns juta, ka viņš briesmoni kontrolē tikai daļēji. Viņš vēl aizvien daļēji izjuta zvēru, izjuta adrenalīnu, kas radās, zvēram tuvojoties sasietajiem puišiem, bet zēns vairs nebija pārliecināts, ka viņam izdosies to atturēt no tālāka uzbrukuma.
Pēkšņi atskanēja mašīnas motora rūkoņa, un pēc mirkļa kalna virsotnē parādījās Nika vadītais pazīstamais autobuss. Bremzēm kaucot, busiņš apstājās, un ārā izlēca Niks, Reinas tante, V1MS Akadēmijas direktors Gardars Edmundsons un vēl kāds svešs vīrietis, kuru bērni nepazina.
— Palīgā! — iebļāvās Linda, bet atbraucējiem tas nemaz nebija jādzird.
Svešais vīrietis un Akadēmijas direktors apstājās kā iemieti un cieši vērās uz melno briesmoni, kurš jau bija sasniedzis tīklā sapītos puišus. Pēc dažām sekundēm briesmonis arī sastinga kā pārakmeņojies, un svešais vīrs jau metās pie puišiem, gribēdams tos atbrīvot.
Tad atjēdzās Kristiāns.
Pieskrējis pie Gardara Edmundsona, viņš to sagrāba aiz rokas, kliegdams:
— Nē, nē!
Gan direktors, gan svešais vīrietis pārsteigti apstājās un paraudzījās uz zēnu.
— Kas te notiek? — vaicāja arī Reinas tante. — Kāpēc Andris un Holgers ir tā sapīti? Un ko te vispār dara Holgers?
— Tūlīt visu izstāstīsim, — strauji teica Kristiāns. Tīna bija pieķērusies brālim pie rokas tik cieši, it kā nekad vairs negribētu viņu atlaist.
— Tikai, Dieva dēļ, neatbrīvojiet tos abus! — uztraukti teica arī Linda. — Viņi nolaupīja Tīnu un gribēja mūs nogalināt!
— Nav taisnība! — Andris protestēja. — Neviens nevienu negribēja nogalināt!
— Jā, tikai nolaupīt un pārdot Berija Bandai, — ironizēja Kristiāns. — Tāds nieks vien…
— Ko?! — iebļāvās Reinas tante. — Kas tie par jociņiem?
— Nekādi jociņi, — apstiprināja arī Marts. — Tieši tā viss bija.
Reinas tante tikmēr islandiešu valodā pārstāstīja sarunu svešajam
vīram. Tas, manāmi šokēts, klausījās.
— Tā, tagad izstāstiet visu pēc kārtas! — Reinas tante nokomandēja. — Tā, lai beidzot kaut kas kļūst skaidrs.
Un Kristiāns izstāstīja.
Visu, sākot no brīža, kad viņš bija konstatējis, ka Tīnas vairs nav istabā, un beidzot ar mirkli, kad bija sajutis sevi melnā zvēra ādā.
— Tu biji Ūdulis?! — piepeši iesaucās Tīna.
Visi pārsteigti pavērās mazajā meitenē.
— Kāds Ūdulis? — nesaprata Kristiāns.
Tīna pamāja uz joprojām sastingušo melno briesmoni.
— Nu, tas… Ūdulis!
Kristiāns, pilnīgi apstulbis, vērās te uz māsu, te uz melno briesmoni.
— Tas ir Ūdulis? Un kas ir Ūdulis?
— Nu, pagares dzīvnieks! Reinas tante man par viņu stāstīja! Atceries, es vēl viņu reiz uzzīmēju!
Kā pa miglu Kristiānām atausa atmiņā Tīnas zīmējums, kur bija attēlots dīvains, melns zvērs. Un tad viņš atcerējās Tīnas stāstu par Ūduli — briesmīgo pagares dzīvnieku, kas dzīvo zem zemes un izlien virspusē pa kurmju alām, pa ceļam aprijot visus kurmjus, bet, izlīdis ārā, ir vēl vairāk izbadējies. Vēl pēc brīža viņam uzausa citas atmiņu ainas: dīvainais plankums kokā vienā no viņa fotogrāfijām; kurmja ādiņa mežā aiz viņu ģimenes vasaras mājas; dīvainais notikums baznīcas tornī, kad viņi bija kāpuši augšā, lai nofotografētu pilsētu no putna lidojuma; atgadījums ar aitām, kad nakšņoja pie Johannas; briesmīgais zvērs, kas viņus vajāja pastaigā pa kalnu taku pie karstajiem avotiem…
— Jēziņ… — Kristiāns izdvesa, beidzot visu sapratis. — Tas taču visu laiku biju es…
Un viņš visu izstāstīja Reinas tantei. Visi, ieskaitot Reinas tanti un veco Gardaru Edmundsonu, stāvēja vaļā mutēm un klausījās, pilnīgi aizmirsuši gan auksto vēju, kas vēl aizvien plosījās kalna galā, gan tīklā sapītos puišus. Tikai svešais vīrs stāvēja, mulsi nolūkodamies zēnā, jo nekā no teiktā nesaprata.
— Sanāk, ka es pats esmu to radījis, — Kristiāns pabeidza savu stāstu. — Kaut kādā veidā, ieraugot Tīnas zīmējumu un dzirdot viņas stāstu, es esmu, pats to neapzinoties, radījis īstu Ūduli. Un viņš visu laiku ir bijis tuvumā. Kā tas vispār ir iespējams?
Reinas tante nogrozīja galvu.
— Jā, tas ir ļoti neparasti. Ļoti, ļoti neparasti. Taču viss šis gadījums ir neparasts. Acīmredzot tu visu laiku esi apzināti mēģinājis kontrolēt sevi, jo visas neparastās lietas tev šķiet nevērtīgas. Tu atzīsti tikai racionālo, to, ko var izskaitļot un izskaidrot. Taču imagošanas spēja tevī ir tik liela, ka agri vai vēlu tai bija jāizpaužas. Un tā izpaudās neapzināti.
— Šā vai tā, — ieteicās Linda, — beidzot mēs zinām, kurš no mums ir meklētais.
— Jā, spēle ir sākusies, — domīgi novilka Reinas tante. — Un nu mums ir ari savs spēles meistars…
Viņa bridi apklusa, tad atjēdzās un sāka rosīties. Vispirms Reinas tante pārtulkoja svešajam, ko viņi tikko bija noskaidrojuši. To dzirdot, vīram iedegās acis un sejā parādījās plats smaids.
Pirmais pie Kristiānā pienāca Akadēmijas direktors Gardars Edmundsons un pastiepa zēnam roku.
— Apsveicu, manu zēn! — viņš sacīja. — Es patiešām lepojos ar
tevi!
Ari otrs virs pienāca klāt.
— Tas ir Markuss, — skaļi nočukstēja Reinas tante, un bērni noelsās vien. Tad tāds izskatījās slavenais Markuss — augumā īsāks par Reinas tanti, bet stingriem vaibstiem, tumši brūnām, zibošām acīm un laipnu seju.
— Welcome! — sacīja Markuss, ar manāmu lepnumu lūkodamies uz Kristiānu. — Now you are one of us!
Kristians nosarka.
— Vai nu es to gribu vai ne, — viņš tikko dzirdami nopurpināja.
Zēnu bija pārņēmušas dīvainas izjūtas. Bija pilnīgi skaidrs, ka
šeit, kalna galā, viņa dzīvē ir noticis pagrieziens. Vēl lielāks par to, kad Reinas tante viņiem pirmo reizi atklāja imago. Tagad bija skaidrs, ka viņa dzīve uz visiem laikiem būs saistīta ar šo neparasto zemi un dīvaino lietu, kas vēl līdz šim viņam nebija saprotama, — ar imago.
Kamēr viņš tā stāvēja, iegrimis domās, Markuss un Gardars Edmundsons bija sākuši rīkoties. Kaut kas acīm redzami notika ar tīklos sapītajiem puišiem. Tīkls, kurā viņi vēl aizvien bija sapinušies, pēkšņi pazuda, bet nez kāpēc puiši nemetās bēgt. Tikai pēc mirkļa bērni pamanīja, ka tagad abiem virvēs ir sapītas kājas un arīdzan rokas uz muguras sasietas ar tādām kā auklām.