Markuss klusi, bet stingri viņiem kaut ko sacīja, un abi puiši, nokārtu galvu un pat nemēģinādami protestēt, sīkiem soļiem, cik nu virves atļāva, devās uz Andra mašīnu. Markuss viņiem sekoja un tad, pagriezies atpakaļ, kaut ko islandiski noteica.
— Viņš mūs gaidīs Akadēmijā, — paskaidroja Reinas tante. — Mēs ar Gardaru brauksim kopā ar jums Nika mašīnā.
— Interesanti, kāpēc viņi nemēģina pretoties? — brīnījās Linda.
— Viņi saprot, ka tam nav jēgas. Holgeram tikpat kā nav nekādu imagošanas spēju, un viens Andris nemūžam netiktu galā ar tādu pārspēku kā šeit. Un par Kristiānā spējām viņš jau tikko pārliecinājās.
— Kas notiks ar Ūduli? — pēkšņi vaicāja Tīna.
Patiešām, dīvainais briesmonis vēl aizvien sastindzis stāvēja turpat.
— Viņš taču nevar tā šeit palikt, vai ne? — vaicāja ari Kristiāns.
— ja nu šeit nokļūst cilvēki un viņu ierauga?
— Un ja nu viņš atkal atdzīvojas? — iedomājās Miks.
— Par Ūduli varat neuztraukties — pats no sevis viņš neatdzīvosies. Bet, tā kā tas ir paliekošais imago, ar viņu var tikt galā tikai īpaša brigāde. Tiklīdz būsim atpakaļ Akadēmijā, es to noorganizēšu. Pagaidām gan būs viņš jāatstāj tepat — jācer, ka neviens te pēkšņi neuzkulsies.
— Nav jau nu gluži pati gleznainākā pastaigu vieta, — nomurmināja Miks, un Linda iesmējās.
— Tiešām, — viņa piekrita. — Jābūt vai nu trakam, vai imagotājam, lai šeit nonāktu!
— Man šķiet, te viss ir beidzies, — sarosījās Reinas tante. — Braucam mājās!
— Mājās?! — Tīna sajūsmā iesaucās.
— Uz Akadēmiju, — precizēja Reinas tante, un Tīna sabozās.
— Taču nebēdā! — Viņa apskāva meiteni. — Domāju, ka pavisam drīz varēsim doties arī mājās.
— Urā! — Tīna iesaucās, un arī pārējie nopriecājās. Likās, ka visiem piedzīvojumu ir gana. Vien Kristiāns palika nedaudz domīgs.
Nez kāpēc viņam šķita, ka Reinas tantes solījums par došanos mājās uz viņu neattiecas.
— Tikai vienu es nesaprotu, — piepeši sacīja Linda. — Kā jūs mūs atradāt?
— Paveicās, — pavīpsnāja Reinas tante. — No rīta gāju jūs modināt un ieraudzīju, ka neviena nav. Kaut gan… kaut kas tur bija…
— Kas?! — vienā balsī iesaucās Linda un Marts.
— Peļķīte Kristiānā un Tīnas istabas vidū, — Reinas tante ironiski noteica.
— Vai dieniņ, Spoks! — iesaucās Kristiāns. — Mēs viņu pavisam aizmirsām!
— Ar viņu viss ir kārtībā, — teica Reinas tante. — Tepiķis, protams, nedaudz sabojāts, bet tas tā… Vārdu sakot, bija pilnīgi skaidrs, ka kaut kas nav labi, jo Markuss nebija iecerējis ar jums nodarboties, iekams nebūsiet paēduši.
— Es vienalga nesaprotu. Kā jūs zinājāt, kur mūs meklēt? — Linda atkal jautāja.
— Mobilais, — Reinas tante attraucsļ. — Mums visiem par laimi, tu biji paķērusi līdzi to pašu mugursomu, kas tev bija līdzi vakar, kad staigājāt pa pilsētu. Atceraties, es jums vakar iedevu līdzi mobilo tālruni?
Bērni pamāja.
— Nu, lūk, šim telefonam ir iestatīta GPS lokalizēšanas sistēma, kas sasaistīta ar manu tālruni. Respektīvi, es varēju apskatīties, kur tas atrodas. Mums visiem patiešām ļoti paveicās, ka tev tas bija līdzi!
Linda mulsi pagrozīja rokās mugursomu. Viņa pat neatcerējās, kurā brīdī bija iedomājusies to paķert līdzi, — tas bija noticis gluži automātiski. Par laimi viņiem visiem…
Reinas tante jau skubināja visus uz mašīnu.
— Ātrāk, ātrāk! — viņa sacīja. — Niks jau kādas piecas minūtes darbina motoru pa tukšo.
Visi sakāpa auto un ar Nikam raksturīgo straujo uzrāvienu uzsāka braucienu lejup no kalna, lai dotos atpakaļ uz Reikjavīku.
Akadēmijā Reinas tante tūliņ aizmetās organizēt brigādi, kas likvidētu Kristiānā radīto Ūduli, bet bērni tikmēr sapulcējās Kristiānā un Tīnas istabā.
— Interesanti, kas notiks tālāk, — domīgi ierunājās Marts. Spoka sačurātais tepiķītis bija aizvākts, bet istabā vēl aizvien jocīgi oda.
— Domāju, ka mēs drīz vien dosimies mājās, — atteica Linda.
— Kā jau Reinas tante teica.
— Un kas notiks ar Kristiānu? — atkal ieteicās Marts un norūpējies palūkojās uz draugu. Visu atpakaļceļu Kristiāns nebija izrunājis ne vārda un arī tagad šķita iegrimis dziļās domās.
— Droši vien arī Kristiāns brauks mājās, — sacīja Linda, bet tas neizklausījās diez cik pārliecinoši. — Reinas tante taču agrāk stāstīja, ka galvenais ir noteikt, kurš no mums ir spēcīgais imago meistars tikai tādēļ, lai varētu viņu pasargāt.
— Viņi pat Tīnu nespēja pasargāt! — Kristiāns nikni iesaucās.
— Atradušies sargātāji! Viņu pašu deguna galā no pašas Akadēmijas nolaupa mazu meiteni, un neviens neko pat nenojauš!
— Neviens mani nenolaupīja, — Tīna iepīkstējās, nesaprazdama, par ko ir šis tracis. — Vienkārši Andris mani pamodināja un teica, ka ir kaut kas interesants, ko man parādīt, un ka man jāiet līdzi.
— Un tu arī gāji! — tikpat nikni iesaucās Kristiāns.
— Tas taču bija Andris, — Tīna protestēja. — Tas nebija nekāds svešinieks!
— Kā izrādījās, bija gan, — noteica Kristiāns.
— Tīna taču to nevarēja zināt, — Linda aizstāvēja mazo. — Bet tev, protams, taisnība — Akadēmijas cilvēkiem vajadzēja būt gudrākiem.
— Es ar viņiem vispār vairs negribu būt nekādās attiecībās! — Kristiāns paziņoja. — Man tas viss riebjas! Visi viņi ir jukuši —
paskatieties kaut vai uz Andri! Un mēs domājām, ka viņš ir mūsu draugs!
— Tas ir tikai viens cilvēks, — klusi iebilda Linda.
— Jā? Un kā tad ar to islandieti, kā viņu tur sauca…?
— Holgers, — teica Marts.
— Jā. Un vēl tā Berija Banda! Pilns ar trakajiem!
Bērni klusēja un izbijušies raudzījās Kristiānā. Tik dusmīgu viņi draugu vēl nebija redzējuši. Aiz niknuma viņam pat vaigi bija piesārtuši un acis draudīgi zibsnīja.
— Varbūt vispirms paklausīsimies, ko saka Lietuvene un pārējie, — piesardzīgi ierosināja Marts. — Kas zina, varbūt viņiem būs kādas jēdzīgas domas.
— Līdz šim nav bijušas, — pavīpsnāja Kristiāns. — Kurš, galu galā, atklāja, ka man ir tās dīvainās spējas, — ne jau viņi! To atklāja Andris un tas otrs! Varbūt patiešām Andrim taisnība un visi spēcīgākie meistari ir Berija Bandā, bet Akadēmijā ir tikai tādi nīkuļi!
— Kas to būtu domājis, ka tu esi tas, ko viņi meklēja, — neslēptā apbrīnā sacīja Miks. — Tagad tu droši vien varēsi pārcelties uz Islandi un mācīties Akadēmijā.
Kristiāns nošņācās, bet Linda nemanāmi iespēra Mikam pa potīti.
Miks viņas mājienu vai nu nesaprata, vai negribēja saprast.
— Tu tiešām pat nenojauti, ka tas varētu būt tu? — viņš tincināja Kristiānu.
Kristiāns noliedzoši papurināja galvu.
— Cik tas ir interesanti! — Miks turpināja sajūsmināties. — Tad jau varbūt jebkurš no mums var būt imago meistars, pašam to neapzinoties.
— Diezin vai, — Linda apšaubīja. — Atceries, viņi jau zināja, ka vienam no mums šī spēja piemīt, un tā arī bija. Neviens neteica, ka jebkurš no mums var būt imago meistars.