— Var būt, ka tā, bet var būt ari, ka ne, — dziļdomīgi noteica Miks, neatkāpdamies no saviem uzskatiem.
Atvērās durvis, un tajās parādījās Reinas tante.
— Kristiān, vai tu varētu iznākt uz brītiņu? — viņa vaicāja. Kristiāns šķita nedaudz nomierinājies, kaut vēl aizvien izskatījās
diezgan saīdzis.
— Kas tad nu atkal? — viņš sapīcis jautāja. — Vēl kaut kādi eksperimenti?
— Vairs nekādu eksperimentu, — Reinas tante stingri noteica.
— Bet Gardars un Markuss grib ar tevi aprunāties.
— Skaidrs, — Kristiāns novilka un piecēlās no krēsla. — Laikam jau jāiet būs. Ceru, ka tā aprunāšanās nebūs ilga.
Reinas tante neatbildējusi palaida Kristiānu sev garām.
— Drīz tiksimies pusdienās, — viņa teica pārējiem bērniem.
— Mēģiniet vairāk nekur nepazust!
Viņa aizvēra durvis, un bija dzirdams, kā viņi abi ar Kristiānu aizsoļo prom pa gaiteni.
— Domāju, ka tas patiešām nebūs ilgi, — sacīja Reinas tante, kad viņi bija nonākuši līdz kāpnēm, kas veda uz zemākajiem stāviem.
— Cik zemu jākāpj?
— Līdz pašai lejai, — attrauca Reinas tante.
Tas bija neliels kabinets ar tepiķi uz grīdas un grāmatu plauktiem gar sienām. Kabineta vienā malā bija masīvs rakstāmgalds, bet vidū atradās galds ar sešiem krēsliem ap to. Pie galda sēdēja Gardars Edmundsons un Markuss.
— Nāciet tik iekšā, — Gardars pieceldamies sacīja klusi, draudzīgi. — Kristiān, paldies, ka atnāci! Mēs vēlamies tev kaut ko parādīt.
Kristiāns neko neatbildēja. Viņš juta atkal sevī augam dusmas. “Tagad viņi tēlo pieklājīgos,” viņš pie sevis domāja. “Bet patiesībā nedod par mums ne pliku grasi…”
— Vispirms mums tev jāatvainojas, — Gardars sacīja, un viņa balsī izskanēja patiesa nožēla. — Mums abiem ar Markusu. Mēs pilnīgi izgāzāmies, un mēs to apzināmies.
Kristiāns pārsteigts klausījās. Lai nu ko, bet atvainošanos viņš nebija gaidījis.
— Mēs ne tikai nepaveicām to, kā dēļ jūs šeit ieradāties, mūsu metodes bija daudz par rupju un, galu galā nedeva nekādus rezultātus. Mēs izgāzāmies vēl daudz vairāk — nenojauzdami, kāds Andris ir patiesībā, un nenosargādami Tīnu. Mums ir patiesi žēl, un mēs lūdzam piedošanu, — klusi sacīja Gardars.
Kristiāns nokremšļojās. Tas izklausījās absolūti patiesi. Varbūt patiešām viss nemaz nebija tik slikti, galu galā katram gadās kļūdīties.
— Nu labi, — zēns beidzot izspieda. — Atvainošanās pieņemta.
Pēkšņi viņam šķita, ka elpot kļuvis vieglāk. Ka dusmas, kas viņu
bija pārņēmušas kopš sadursmes ar Andri, beidzot ir pazudušas. Zēns pat nedaudz pasmaidīja.
To redzot, arī Gardars izplūda smaidā, un arī Markuss viņam pievienojās.
— Mēs esam tev paskaidrojumu parādā, — sacīja Gardars un devās pāri kabinetam uz durvīm, kuras Kristiāns pamanīja tikai tagad. — Patiesībā mums vajadzēja ar to sākt, varbūt tad viss būtu atrisinājies pavisam citādi, — Akadēmijas direktors piebilda un atvēra durvis. — Laipni lūdzam mūsu laboratorijās! — viņš teica.
Telpa, kurā viņi iegāja, bija daudz lielāka par kabinetu. Tajā nebija gandrīz nekā, ja neskaita daudzus ekrānus, kas bija izvietoti visriņķī pie pilnīgi visām sienām. Zem ekrāniem bija tādas kā pultis. Pie dažām sēdēja cilvēki — vīrieši un sievietes —, un šie ekrāni bija ieslēgti. Izskatījās, ka tiek raidītas dokumentālās filmas no dažādām pasaules malām, — vismaz Kristiānām tā šķita.
— Mēs gribam tev paskaidrot, ar ko šeit nodarbojamies, — sacīja Gardars, pamādams uz ekrāniem visapkārt. — Un ar vārdu “šeit”
es nedomāju šo telpu vai Akadēmijas telpas vispār. Ar to es domāju mūs, VIMS imago meistarus, visā pasaulē. Nāc! — Un viņš pieveda Kristiānu pie viena ekrāna.
Izskatījās, ka tur tiek rādīts kāds Āfrikas ciems. Starp brūnām kleķa būdiņām ar salmu jumtiem rosījās puskaili melni cilvēki un bērni, kā arī pa kādam kaulainam sunim. Šur tur auga pa kādai palmai un zāles pudurim, bet pārsvarā visu klāja sarkanbrūnas smiltis.
Kristiāns nesaprata, kāpēc Gardars viņam to rāda. Tad viņš ievēroja ko savādu — likās, ka cilvēki pārsvarā dodas uz vienu būdiņu, savukārt, nākot ārā, nes rokās kādu saini.
— Tā ir Libērija, — sacīja Gardars, arīdzan raudzīdamies ekrānā, — viena no nabadzīgākajām Āfrikas valstīm. Līdzīgu ainu tu redzētu arī Kongo, Zimbabvē un vēl daudz kur citur.
— Ko viņi tur dara? — vaicāja Kristiāns, joprojām vērodams, kā cilvēki cits pēc cita dodas iekšā vienā kleķa būdiņā un nāk ārā ar kaut ko rokās.
— Tajā būdā sēž viens no mūsējiem, — paskaidroja Gardars. — Jo, lai kādu humāno palīdzību piedāvātu lielās pasaules valstis, cilvēki Āfrikā daudzviet mirst badā. Mēs palīdzam pašām nabadzīgākajām valstīm ar paliekošajiem imago — ēdiena veidā. Tas, protams, neatrisina visas problēmas, bet ir labākais, ko šobrīd varam darīt.
Kristiāns klusēdams raudzījās uz ekrānu, bet Gardars jau aicināja viņu tālāk.
Uz cita ekrāna bija redzama īsta katastrofas aina — applūdušas ielas, sagrautas mājas, ar visām saknēm izrauti koki un cilvēki, kas skraidīja tam visam pa vidu.
— Tā ir Belize, — paskaidroja Gardars, — valsts Centrālamerikā, kur no jūnija līdz novembrim ir īsta posta zona, jo vētras seko cita citai. Katru gadu tur jāredz šādas iznīcības ainas, un arī tur mēs, cik spējam, palīdzam.
Arī citos ekrānos bija redzami līdzīgi skati.
— Tur visur ir mūsu cilvēki, — sacīja Gardars. — Protams, mūsu nav tik daudz, lai spētu palīdzēt visiem, kam to vajag. Tomēr mūsu paliek aizvien vairāk un vairāk, un ari tam mazumiņam, ko mēs spējam izdarīt, ir liela nozīme.
— Nāc, palūkojies uz šo! — Gardars aicināja tālāk.
Te bija redzama pilnīgi atšķirīga aina no visām pārējām. Milzīga parka vidū greznojās liela, kolonnām greznota, balta villa. Bija redzams, ka vairāki cilvēki, izkāpuši no tikko piebraukuša melna, spīdīga auto, dodas pa marmora kāpnēm augšup.
— Tā ir viena no Berija Bandas mītnēm, — Gardars skaidroja.
— ŠI atrodas Kalifornijā, bet tādas mītnes viņiem ir ne viena vien… Diemžēl arī viņu kļūst aizvien vairāk…
— Ko viņi tur dara? — jautāja Kristiāns.
— Baidos, ka neko labu, — skumji noteica Gardars. — Pirmais, ko viņi izdarīja, — ar paliekošo imago radīja sev šādas greznas mītnes. Taču, kā jau Reinas tante jums stāstījusi, pamatā viņi nodarbojas ar visu veidu noziedzību, izmantodami imago spējas savā labā.
— Ja jūs zināt, kur viņi ir, kāpēc neapstādināt viņus? — nesaprata Kristiāns.
Gardars nopūtās.
— Tas nav tik vienkārši. Mēs taču nevaram viņus tā vienkārši noslaucīt no zemes virsas. Un viņi darbojas ļoti viltīgi — nav iespējams viņus pieķert. Turklāt mums šķiet, ka kaut kas notiek.
— Kas? — vaicāja Kristiāns.
— Viņi aizvien biežāk sanāk kopā, — sacīja Gardars un pamāja uz ekrānu. Tur šobrīd bija redzams, ka no kārtējā piebraukušā auto izkāpj melnos uzvalkos tērpti vīri un dodas uz villas pusi.
— Tādas pulcēšanās pēdējā laikā notiek visās viņu mītnēs. Pilnīgi skaidrs, ka viņi kaut ko plāno. Pagājušajā reizē, kad viņi uzsāka šādas pulcēšanās, viņi atklāja, kā izmantot kopējos spēkus, lai radītu tādas villas kā šī, ko tu redzi. Viņi dzīvo grezni un bez bēdu. Vienīgais, ko viņi patlaban dara, — savaņģo aizvien jaunus un jaunus