imago meistarus. Un nodarbojas ar krāpnieclbu. Bet baidos, ka kādā bridi viņiem ar to būs par maz. Kādā brīdī viņiem kļūs garlaicīgi…
— Un kas notiks tad? — vaicāja Kristiāns.
— To man pat negribas iedomāties, — drūmi atteica Gardars.
— Bet ir pilnīgi skaidrs, ka mums no savas puses ir jādara viss, lai to apturētu, — jo nekas labs tas noteikti nebūs. Un tāpēc arī mums ir vajadzīgi jauni meistari. Tādi kā tu, Kristiān.
Un Gardars uzlūkoja Kristiānu.
— Es saprotu, ka šobrīd tev tā visa šķiet par daudz, — Gardars lēni sacīja. — Apdomājies. Tev jāzina, ka arī tad, ja izlemsi nemācīties Akadēmijā un negribēsi nekad par mums vairs dzirdēt, mēs tevi sargāsim no Berija Bandas. Par to tu vienmēr vari būt drošs. Bet tevī ir ļoti liels potenciāls — tas, ka tu, pats to neapzinādamies, spēji radīt paliekošo imago, par to liecina. Tāpēc, kaut arī Akadēmijā parasti mācības uzsāk no astoņpadsmit gadu vecuma, es vēlos tevi aicināt iestāties pirmajā kursā jau tagad. Bet, kā jau teicu, tev vajadzīgs laiks pārdomām. Rīt mēs jūs visus sūtīsim atpakaļ uz mājām, un Reinas tante, protams, dosies kopā ar jums. Tu vari visu apdomāt līdz rītam. Pēc brokastīm mēs atkal tiksimies, bet tagad dosimies atpakaļ pie pārējiem. — Tad Gardars pamāja Markusam, un viņi devās ārā no ekrānu zāles.
— Kas notiks, ja es nepiekritīšu? — mazliet vēlāk Kristiāns vaicāja Reinas tantei.
— Tev nekas, — sacīja Reinas tante. — Kā jau Gardars minēja, tev nekas nemainīsies. Tu dzīvosi tāpat kā līdz šim un imago Akadēmijas meistari sargās tevi no Berija Bandas. Bet tu to pat nemanīsi, viņi prot būt ļoti diskrēti.
— Un kā ar Tīnu?
— Tīna sagaidīs savu vecumu, un viņai viss tiks piedāvāts parastajā kārtībā, — atteica Reinas tante.
— Un es? Varbūt man spēja radīt imago ar laiku izzudīs? — gribēja zināt Kristiāns.
— Nedomāju vis, — teica Reinas tante. — Taču tevis paša drošības labad es ieteiktu tev iemācīties to kontrolēt. Tādi ūduļi, jādomā, nevienam nav vajadzīgi, arī tavai ģimenei ne.
Kristiāns piepeši atcerējās asinis Johannas aitu kūtī un nodrebēja. Tad viņam acu priekšā vēlreiz parādījās tikko uz ekrāniem redzētais… Āfrikas un postošās vētras ainas pret Berija Bandas grezno villu okeāna krastā…
— Man nekas nav jāapdomā, — viņš pēkšņi sacīja. — Esmu izlēmis.
Reinas tante satrūkās.
— Tā? — viņa piesardzīgi vaicāja. — Un ko tu esi izlēmis?
— Es piekrītu mācīties Akadēmijā, — sacīja Kristiāns, un Reinas tante atviegloti uzelpoja.
— Paldies Dievam! — viņa izdvesa. — Es, protams, neesmu šeit pats lielākais eksperts, bet esmu pārliecināta, ka tas ir pareizais lēmums.
Tomēr Kristiāns šķita domīgs.
— Bet kā ar mammu un tēti? — viņš vaicāja. — Viņi man nemūžam neticēs.
— Neraizējies par to, — sacīja Reinas tante. — Es būšu kopā ar tevi un visu viņiem izstāstīšu. Un nākamreiz mēs šeit atbrauksim visi kopā — galu galā, tavai mammai ar tēti taču jāzina, kur tu taisies mācīties visus turpmākos gadus!
Kristiāns nopriecājās, to dzirdot.
— Tad jau labi, — viņš sacīja. — Man patiešām negribas viņiem vairs melot. Pietiek jau ar šo vienu Islandes braucienu!
— Tev taisnība, — Reinas tante piekrita. — Melot nevajag vairāk, kā tas ir nepieciešams.
Ar šādu divdomīgu teikumu beigusi sakāmo, viņa devās prom pa gaiteni, un Kristiāns viņai sekoja.
Todien vakariņas noritēja svinīgā gaisotnē.
Lielās griestu lampas bija izslēgtas, un ēdamzāli apgaismoja tikai garas, baltas sveces spīdīgos sudraba svečturos. Viens no garajiem galdiem bija klāts kā svinībām — uz balta galdauta bija servēta porcelāna servīze ar sudraba galda piederumiem.
Kad bērni ienāca zālē, viņi noelsās vien, to ieraugot, un samulsuši palika stāvam turpat pie durvīm.
— Droši ieņemiet vietas, — iesmējās Reinas tante. — Šovakar mēs šeit būsim vieni, mums pievienosies tikai Niks un Gardars.
Bērni sajūsmināti izvēlējās sev vietas pie galda, un drīz viņiem pievienojās ari Niks, ar troksni aizcirzdams aiz sevis ēdamzāles durvis un aulekšiem vien mezdamies pie galda.
— Lēnāk, lēnāk, — smējās Reinas tante. — Gardars vēl nemaz nav atnācis, tā ka tu nevari neko nokavēt!
— Nokavēt var vienmēr! — iesaucās Niks, ar joni iemezdamies krēslā blakus Kristiānām. — Sevišķi, ja ir runa par Marčello ēdienu!
— Tā jau gan, — Reinas tante nevarēja nepiekrist. — Lūk, ari Gardars!
Patiešām, tur nāca ari Akadēmijas direktors un, pamādams visiem ar roku, ieņēma vietu garā galda galā.
Šodien viņus apkalpoja pats Marčello — neliela auguma smaidīgs itālis —, un gardi ēdieni sekoja cits citam, kamēr visi bija tā pārēdušies, ka nejaudāja ne paelpot. Un tomēr, uzzinot, ka desertā paredzēts vaniļas saldējums ar zemeņu mērci, visiem atkal saskrēja siekalas mutē.
— Interesanti, — gaidot desertu, ieteicās Linda. — Vai jūs vispār kaut ko uzzinājāt vakardienas eksperimentos?
Reinas tante ar Gardaru saskatījās, un Gardars nokrekšķinājies ar servjeti notrauca no mutes kaktiņa tur pieķērušos maizes drupačiņu.
— Tas patiešām bija interesanti, — viņš lēnām noteica. — Pilnīgi noteikti mēs uzzinājām daudz ko neparastu…
Bērni saausījās.
— Mēs jūsu aktivitātes mērījām ar imagometru, — Gardars turpināja. — Un tad atklājās šis tas jauns. Piemēram, Tīnai imagometrs uzrādīja diezgan augstu aktivitāti — kā jau mēs to gaidījām. Tomēr tā nebija tik augsta, kādai tai būtu jābūt mūsu meklētajam imago meistaram. Bet tas vēl nebija pats neparastākais…
— Kas tad? — Miks ar Martu iesaucās vienā balsī.
— Mēs atklājām, ka imago spējas var izprovocēt pat tādiem cilvēkiem, kam līdz šim nekas tāds nav bijis novērots. Mēs vēl aizvien nezinām, vai tas ir saistīts ar to, ka esam Islandē, vai ar to situāciju, kas tika radīta jūsu pārbaužu laikā. Visticamāk, tā ir šo abu faktoru kombinācija, — un viņš domīgi apklusa.
— Stāstiet! — nepacietīgi skubināja Miks. — Kurš no mums vēl ir imago meistars?!
Bija nepārprotams, ka Miks no sirds vēlas, kaut tas būtu viņš!
— Nu, līdz imago meistaram tur vēl ir ļoti tālu, — sacīja Gardars. — Tomēr aktivitāti mēs novērojām gan Lindai, gan Martam.
Linda ar Martu pārsteigti noelsās, un Kristiāns iesmējās. Bet Miks sašļuka.
— Un es? Vai man jūs kaut ko novērojāt?
— Itin neko, — attrauca Gardars, pat nemanīdams zēna sarūgtinājumu. — Taču vēl interesantāka lieta notika ar Kristiānu — viņa imago aktivitāte bija diezgan augsta, bet mazāka nekā Tīnai. Taču vienā brīdī Markuss, kas radīja visas tās ainas, sajuta pretestību un viņam kļuva grūti saglabāt paša radīto imago ainu.
— Ā, tas droši vien bija tad, kad es sapratu, ka tas nevar būt pa īstam, — noteica Kristiāns.
— Acīmredzot, — piekrita Gardars. — Tad mums, protams, radās aizdomas, ka tu esi tas, ko mēs meklējam. Un tomēr mums trūka pierādījumu.
— Un kā man un Lindai? — Marts satraucās. — Vai mums arī būs jāmācās Akadēmijā?
— Par to vēl agri spriest, — sacīja Gardars. — Kā jau minēju, tas varētu būt saistīts ar vietu un ekstrēmo situāciju. No otras puses, mēs neko tādu nebijām gaidījuši. Iespējams, ir vēl ļoti daudz kas, ko mēs par imago spējām nezinām. Iespējams, tas ir kaut kas tāds, ko var attīstīt ikviens cilvēks — pareizajā vietā un pareizajos apstākļos. — Un direktors ieslīga domās.