Protams, vienmēr ir iespējams, ka mēs neieviesīsim direktīvas. Vai varbūt kādam izdosies radīt mākslīgus, pašrepro- ducējošos organismus daudz ātrāk, nekā mēs gaidām. Ja tā notiks, sekas ir grūti iedomāties. Par tām ir šis romāns.
Maikls Kraitons LOSANDŽELOSA, 2002
ievads
Pusnakts. Māja ir tumša. Es nezinu, ar ko tas viss beigsies. Bērniem ir ļoti slikti, viņi vemj. Es dzirdu, kā dažādās vannasistabās rīstās mans dēls un meita. Pirms dažām minūtēm es biju aizgājis paskatīties, kā viņiem klājas, lai saprastu, kas gaidāms. Es uztraucos par mazulīti, bet man nācās izraisīt nelabumu arī viņai. Tā ir viņas vienīgā cerība.
Ar mani, šķiet, viss ir kārtībā, vismaz pagaidām. Taču izredzes, protams, ir nelāgas:gandrīz visi, kas bija iesaistīti šai lietā, jau ir miruši. Turklāt ir tik daudz kā tāda, par ko es neko nezinu.
Rūpnīca ir iznīcināta, bet es nezinu, vai mēs paspējām to izdarīt laikus.
Es gaidu Meju. Viņa pirms divpadsmit stundām aizbrauca uz Palo Alto laboratoriju. Ceru, ka viņai viss izdevās. Ceru, ka viņa spēja tiem ieskaidrot, cik šausmīga ir situācija. Es biju domājis, ka no laboratorijas kāds piezvanīs, taču pagaidām neviens nav to darījis.
Man džinkst ausīs, tā ir nelāga pazīme. Turklāt es jūtu vibrāciju krūtīs un vēdera dobumā. Mazulīte atraugājas, nevis vemj. Man reibst galva. Esmu vajadzīgs bērniem, jo sevišķi mazajai. Viņi ir pārbijušies. Es viņus nevainoju.
Arī man ir bail.
Sēžot šeit tumsā, ir grūti noticēt, ka pirms nedēļas mana lielākā problēma bija darba atrašana. Tagad tas šķiet gandrīz smieklīgi.
Taču, no otras puses, viss vienmēr iznāk citādi, nekā tu esi gaidījis.
MĀJAS
1. DIENA
10:04
Viss vienmēr iznāk citādi, nekā tu esi gaidījis.
Es nebiju plānojis kļūt par mājsaimnieku. Par vīru, kurš dzīvo mājās. Par tēti uz pilnu slodzi, sauciet to kā gribat - pienācīga apzīmējuma tam nav. Taču tieši tāds es esmu jau pusgadu. Nupat es Sanhosē centrā pirku glāzes aCrate & Barrel"veikalā un, tur grozīdamies, pamanīju, ka viņiem lielā izvēlē ir šķīvju paliktņi. Mums vajadzēja jaunus šķīvju paliktņus: ovālie, pītie, ko Džūlija bija nopirkusi pirms gada, bija krietni nolietoti un pinumā bija ieķēries zīdaiņu ēdiens. Tā kā tie bija pīti, tos diemžēl nevarēja mazgāt. Tāpēc es apstājos pie vitrīnas, lai paskatītos, vai viņiem nav tādu paliktņu, kādi mums varētu noderēt, un atradu vienus, gaiši zilus, tīri jaukus, un nopirku ari baltas servjetes. Tad manu skatienu piesaistīja dzelteni paliktņi, jo tie izskatījās tik tiešām koši un pievilcīgi, un es nopirku arī tos. Plauktā nebija sešu, bet es spriedu, ka mums būtu vajadzīgi seši, tāpēc palūdzu pārdevējai palūkot, vai krājumā nav vēl. Kamēr viņa meklēja, es noliku paliktni uz galda un novietoju uz tā baltu šķīvi, un tam blakus - dzeltenu servjeti. Izskatījās visnotaļ līksmi, un es sāku prātot, vai labāk nevajadzētu nopirkt astoņus, nevis sešus. Tad iepīkstējās mans mobilais tālrunis.
Zvanīja Džfilija.
"Sveiks, dārgum."
"Sveika, Džūlij. Kā klājas?" es vaicāju. Fonā bija dzirdams mehānisma troksnis, tāda kā vienmērīga elšana. Droši vien elektronu mikroskopa vakuumsūknis. Viņas laboratorijā bija vairāki clcktronmikroskopi.
"Ko tu dari?" viņa jautāja.
"Vispār jau pērku šķīvju paliktņus."
"Kur?"
" "Crate and Barrel" veikalā."
Viņa iesmējās. "Vai tu tur esi vienīgais vīrietis?" "Nē…"
"Ai, jā, tas ir labi," viņa teica. F>s nojautu, ka šī saruna Džūliju itin nemaz neinteresē. Viņai prātā bija kas cits. "Klausies, es gribēju tev teikt, Džek, ka ļoti atvainojos, bet te atkal būs jāsēž līdz vēlam vakaram."
"Ahā…" Nesdama dzeltenos paliktņus, atgriezās pārdevēja. Turēdams tālruni pie auss, es māju, lai viņa nāk tuvāk. Pacēlu trīs pirkstus, un viņa nolika uz letes trīs paliktņus. Džūlijai es jautāju: "Vai viss kārtībā?"
"Jā, tikpat plānprātīgi kā vienmēr. Šovakar mēs pa satelītu raidām demonstrāciju videokonferencēm Āzijā un Eiro- pā, un mums te neiet satelīta savienojums, jo tas video krāms, ko viņi atsūtīja… ak, tu jau negribi zināt… nu, īsi sakot, mēs aizkavēsimies par divām stundām, dārgum. Varbūt ilgāk. Labākajā gadījumā būšu atpakaļ ap astoņiem. Vai tu vari pabarot bērnus un nolikt viņus gulēt?"
"Protams," es atbildēju. Un tā arī bija. Es pie tā biju pieradis. Pēdējā laikā Džūlija mēdza strādāt ļoti ilgi. Lielāko- ries viņa pārradās mājās tad, kad bērni jau gulēja. aXymos Tcchnologyfirma, kurā viņa strādāja, kārtējo reizi mēģināja iegūt jaunas investīcijas - divdesmit miljonu dolāru - un spriedze bija liela. Jo sevišķi tāpēc, ka aXymos" strādāja ar tehnoloģijām, kuras firmā dēvēja par "molekulāro ražošanu", bet parasti visi sauca par nanotehnoloģijām. Investētāju vidē nanotehnoloģijas šajos laikos nebija populāras. Pārāk daudzi kapitāli pēdējos desmit gados bija nosviluši tādu produktu dēļ, kuri it kā tepat vien bija, taču tā arī neiznāca no laboratorijas. Investētāji uzskatīja, ka nanotehnoloģijas ražo vienus vienīgus solījumus, nevis produktus.
Džūlijai tas nebija jāstāsta; viņa pati bija konsultējusi divus investējošus uzņēmumus. Pēc izglītības būdama bērnu psiholoģe, viņa galu galā bija kļuvusi par speciālisti "tehnoloģiju inkubācijā", palīdzēja iesācējām tehnoloģiju kompānijām atsperties. (Viņa mēdza jokot, ka vēl aizvien nodarbojoties ar bērnu psiholoģiju.) Galu galā viņa beidza konsultēt firmas un vienā tādā sāka strādāt pilnu slodzi. Šobrīd viņa bija "Xymos" viceprezidente.
Džūlija bija teikusi, ka "Xymos" ir izdarījuši vairākus revolucionārus atklājumus un savā sterā bija tālu apsteiguši pārējos. Viņa teica, ka tikai pēc dažām dienām var sagaidīt pilnvērtīgu komerciāla produkta modeli. Taču es viņas sacīto uztvēru maķenīt skeptiski.
"Klau, Džck, gribu tevi brīdināt," viņa vainīgā balsī bilda, "Ēriks satrauksies."
"Kāpēc?"
"Nu… es viņam solīju, ka būšu uz spēli."
"Bet kāpēc, Džūlij? Mēs taču runājām par tādiem solījumiem. Tu nekādi nevarēji tikt uz to spēli. Tā sākas trijos. Kāpēc tu viņam teici, ka būsi?
"Es domāju, ka man izdosies."
Es nopūtos. Tā izpaužas viņas rūpes, es sev sacīju. "Labi. Neuztraucies, dārgumiņ. Es tikšu galā."
"Paldies. Ā, zini, Džek? Par tiem paliktņiem. Dari, ko gribi, tikai nepērc dzeltenus, labi?"
Un viņa nolika klausuli.
Vakariņās es pagatavoju spageti, jo par spageti nekad nebija ķīviņu. Astoņos mazie jau gulēja, un Nikola beidza pildīt mājas darbus. Viņai bija divpadsmit gadu un bija jāiet gulēt desmitos, kaut ari viņai negribējās, lai kāds no viņas draugiem to zinātu.
Mazākajai, Amandai, bija tikai deviņi mēneši. Viņa bija sākusi rāpot pa visu māju un pieturēdamās cēlās kājās. Ērikam bija astoņi gadi; viņš bija futbolists un labprāt spēlētu visu laiku, kad nebija pārģērbies par bruņinieku un netrcn- kāja vecāko māsu ar plastmasas zobenu rokā.
Nikolai dzīvē bija iestājies kautrības periods; Ērikam nebija mīļākas izpriecas kā pagrābt viņas krūšturi un skraidīt pa māju, kliedzot: "Nikijai ir krūšturis! Nikijai ir krūšturis!", bet Nikola, kurai pašcieņa neļāva dzīties viņam pakaļ, sakoda zobus un kliedza: "Tēti? Viņš atkal tā dara! Tēti!" Un man bija jāiet, jānoķer Ēriks un jāsaka viņam, lai vairs neaiztiek māsas mantas.