"Nē."'
"Un kā ir ar metālu jūsu ķermenī? Veci ievainojumi, lodes, šrapneļi? Nē? Skavas lauztās rokās vai kājās, mākslīgas detaļas ceļgalos? Nē? Mākslīgi vārstuļi, mākslīgi skrimšļi, asinsvadu sūkņi vai implanti?
Es atbildēju, ka nekā tāda man nav.
"Jā, jūs vēl esat jauns," viņš sacīja. "Un kas ir somā?" Viņš lika man visu izņemt ārā un salikt uz galda, lai viņš varētu to izrakņāt. Tur gan bija vesels lērums metāla: vēl viena siksna ar metāla sprādzi, nagu knaiblītcs, skūšanās krēma flakons, skuveklis un asmenīši, kabatas nazis, zili džinsi ar metāla kniedēm…
Nazi un siksnu viņš paņēma, taču pārējo atstāja. "Varat likt atpakaļ," viņš tcica. "Tā, norunāsim šādi. Jūsu soma paliek dzīvojamajās telpās, tālāk netiek nesta. Skaidrs? Tur durvīs ir signalizācija, tā iedarbosies, ja jūs mēģināsiet iznest kaut ko no metāla. Bet esiet tik laipns, nedariet tā, labi? Jo tad drošības apsvērumu dēļ izslēdzas visi magnēti, un paiet apmēram divas minūtes, kamēr izdodas tos iedarbināt. Tehniķi lec vai no biksēm ārā, jo sevišķi, ja tobrīd notiek ražošana. Viss viņu smagais darbs pagalam."
Es teicu, ka centīšos atcerēties.
"Viss pārējais paliks šeit." Viņš pamāja uz sienu man aiz muguras; ieraudzīju kādu duci nelielu seifu, katram bija elektroniskā slēdzene. "Izvēlieties kombināciju un pats aizslē- dziet." Viņš aizgriezās, lai cs varētu to izdarīt.
"Man nevajadzēs pulksteni?"
Viņš papurināja galvu. "Mēs iedosim jums pulksteni."
"Un siksna?"
"Mēs iedosim jums siksnu."
"Un mans portatīvais dators?" cs jautāju.
"Paliks seifa," viņš sacīja. "Ja nu vienīgi jūs vēlaties, lai magnētiskais lauks noberž jums cieto disku pa tīro."
Ieliku datoru pie pārējām mantām un aizslēdzu durvis. Es jutos savādi kails, kā cilvēks, kas ieiet cietumā. "Vai nevēlaties ari manas kurpju saites?" jokodams vaicāju.
"Ne-e. Tās jūs drīkstat paturēt. Lai varat nožņaugties, ja rodas tāda vajadzība."
"Kāpēc lai man to vajadzētu?"
"Nudien nezinu." Vinss paraustīja plecus. "Ziniet, kas te strādā? Es jums teikšu - viņi visi ir pilnīgi traki. Viņi taisa tos knibučus, kuri nemaz nav redzami, dzenā visādas molekulas un mēslus, līmē to visu kopā. Tas ir baisi saspringts un rūpīgs darbs, un tāpēc viņi visi ir traki. Nolāpīts, visi, līdz pēdējam! Ķerti, ka bail! Nācict, uz šo pusi!"
Mēs izgājām pa vēl vienām stikla durvīm. Bet šoreiz apsmidzināšanas nebija.
Mēs iegājām rūpnīcā. Zilu halogēna spuldžu gaismā es redzēju milzīgas, desmit pēdu augstas metāla caurules un keramikas izolatorus, resnus kā vīrieša gurns. Viss dūca. Grīda manāmi vibrēja. Visās malās bija zigzagotas zīmes un uzraksti: UZMANĪBU! AUGSTSPRIEGUMS!
"Jums šeit aiziet daudz elektrības," cs sacīju.
"Pietiktu nelielai pilsētiņai," atbildēja Vinss. Viņš pamāja uz vienu no zīmēm. "Ņemiet tos brīdinājumus nopietni. Pirms kāda laika mums te bija problēmas ar degšanu." "Tā?"
"Jā. Bija ieperinājušās žurkas. Cepās vienā gabalā. Burtiski! Man riebjas, kā ož degošs žurkas kažoks, un jums?"
"Nav gadījies izbaudīt," es atbildēju.
"Ož tieši tā, kā jūs domājat."
"Ahā," es noteicu. "Kā žurkas tika šeit iekšā?"
"Pa tualetes podiem." Laikam izskatījos pārsteigts, jo Vinss turpināja: "A, jūs nezinājāt? Žurkas vienmēr tā dara, mazliet papeld un lien ārā. Protams, ja tas notiek, kamēr jūs sēžat, var iznākt nejauks pārsteigums." Viņš īsi iesmējās. "Būvuzņēmējs, celdams šo ēku, nogulsnētavas nebija izbūvējis pietiekami dziļas. Kaut kā tās žurkas tika iekšā. Kopš es šeit strādāju, ir bijuši vairāki negadījumi."
"Tiešām? Kādi negadījumi?"
Viņš paraustīja plecus. "Šīs ēkas mēģināja uzbūvēt ideāli," viņš teica. "Ja reiz šeit strādā ar tik sīkām lietiņām. Taču šī nav ideāla pasaule, Džek. Un nekad nav bijusi. Nekad arī nebūs."
"Kādi negadījumi?" es vēlreiz jautāju.
Tikām mēs bijām nonākuši pie tālākajām durvīm ar elektronisko tastatūru, un Vinss žigli nospieda pogas. Durvis atvērās. "Visām durvīm kods ir vienāds. Nulle seši, nulle četri, nulle divi."
Vinss plaši atvēra durvis un mēs iegājām gaitenī, kas savienoja rūpnīcu ar pārējām ēkām. Par spīti rūcošajiem gaisa kondicionētājiem, te valdīja spiedīgs karstums.
"Būvuzņēmējs," Vinss paskaidroja. "Tā arī nav noregulējis kondicionētājus. Mēs piecas reizes atsaucām viņu atpakaļ, lai uztaisa, kā nākas, bet šajā gaitenī tik un tā ir karsti."
Gaiteņa galā bija kārtējās durvis un Vinss lika man pašam nospiest koda taustiņus. Durvis atvērās.
Manā priekšā bija vēl vienas gaisa slūžas: bieza stikla siena, aiz kuras dažu pēdu attālumā bija otra siena. Un aiz šīs otrās sienas stāvēja Rikijs Morze; viņš bija ģērbies džinsos un teniskreklā, smaidīja un jautri māja man ar roku.
Uz viņa teniskreklā bija rakstīts: "Klausi man, cs esmu sakne."
Tas bija tāds savējo jociņš. UNIX operētājsistēmā "sakne" nozīmē "galvenais lietotājs".
Ar iekšējās saziņas sistēmas starpniecību Rikijs sacīja: "Es pārņemšu, Vins."
Vinss pamāja ar roku: "Lūdzu."
"Tu salaboji to pozitīvā spiediena regulēšanu?"
"Jau pirms stundas. Kāpēc jautā?"
"Izskatās, ka galvenajā laboratorijā nedarbojas."
"Pārbaudīšu vēlreiz," teica Vinss. "Varbūt ir vēl kāda noplūde." Viņš uzsita man pa muguru, ar īkšķi pamāja uz nākamās telpas pusi. "Daudz veiksmes tur, iekšā!" Tad viņš pagriezās un devās prom pa to pašu ceļu.
"Vareni, ka tu atbrauci," teica Rikijs. "Zini kodu, ar ko tiek iekšā?"
Atbildēju, ka zinu. Viņš pamāja uz tastatūru. Es nospiedu taustiņus. Stikla siena aizslīdēja sānis. Atkal iegāju slūžu kambarītī - apmēram četras pēdas platā, ar metāla restēm visās četrās pusēs. Siena man aiz muguras aizvērās.
No grīdas izšāvās nikna gaisa brāzma, tā uzpūta augšup manu bikšu staras, raustīja drānas. Gandrīz tūlīt pat tai sekoja brāzmas no abām pusēm, tad - no augšas, spēcīgi pūšot man matos un triecoties plecos. Pēc tam - vakuuma šņākšana. Stikls man priekšā aizslīdēja malā. Es pieglaudu matus un izgāju no kambarīša.
"Atvaino par to ņemšanos." Rikijs sparīgi paspieda man roku. "Bet vismaz trusīšu tērpos mums te nevajag staigāt," viņš sacīja. Es ievēroju, ka viņš izskatās spēcīgs, veselīgs. Bija jaušami viņa augšdelmu muskuļi.
"Tu labi izskaties, Rikij," es sacīju. "Strādā svaigā gaisā?"
"Ā, tu jau saproti. Ne gluži."
"Tev ir vareni musīši," cs teicu. Iegrūdu viņam dunku plecā.
Viņš pavīpsnāja. "Saspringts darbs. Vai Vinss tevi nobiedēja?"
"Ne gluži…"
"Viņš ir mazliet dīvains," sacīja Rikijs. "Vinss ir audzis tuksnesī divatā ar māti. Viņa nomira, kad viņam bija pieci gadi. Kad viņu beidzot atrada, līķis jau bija baigi sadalījies. Nabaga sīkais, viņš vienkārši nezināja, ko lai iesāk. Man šķiet, es ari būtu dīvains." Rikijs paraustīja plecus. "Bet man prieks, ka tu esi šeit, Džek. Es baidījos, ka tu nebrauksi." Par spīti Rikija manāmi labajai veselībai, cs sāku ievērot, ka viņš izskatās nervozs, raustīgs. Viņš straujā solī veda mani pa īsu gaiteni. "Un tātad. Kā klājas Džūlijai?"
"Lauzta roka un ļoti nelāgi sasista galva. Viņa ir slimnīcā, novērošanā. Bet viss būs kārtībā."
"Labi. Tas ir labi." Viņš veikli pamāja, turpinādams soļot. "Kas palika pie mazajiem?"
Es pastāstīju, ka ir atbraukusi mana māsa.
"Tad tu vari kādu brīdi pakavēties? Kādas dažas dienas?"
"Droši vien," es atbildēju. "Ja es jums tik ilgi būšu vajadzīgs." Parasti programmizstrādes konsultanti notikumu vietā nepavada sevišķi ilgu laiku. Vienu dienu, iespējams - divas. Ne vairāk.