Rikijs pār plecu uzmeta man skatienu. "Vai Džūlija, hm, tev paskaidroja, kas šī ir par vietu?"
"Ne gluži, nē."
"Bet tu zināji, ka viņa šeit bieži uzturējās?"
"Jā, protams," cs sacīju. "Jā."
"Pēdējās pāris nedēļās viņa ieradās gandrīz ik dienu, ar helikopteru. Dažas reizes arī palika pa nakti."
"Es nezināju, ka viņu tik ļoti interesē ražošana," es teicu.
Rikijs it kā saminstinājās. Tad viņš sacīja: "Nu, Džek, tas ir kaut kas pilnīgi jauns…" Viņš sarauca pieri. "Viņa tiešām tev neko nav stāstījusi?"
"Nē. Patiesībā - nē. Kāpēc jautā?"
Viņš neatbildēja.
Viņš atvēra durvis gaiteņa galā un pamāja, lai eju iekšā. "Šīs ir mūsu dzīvojamās telpas, te visi guļ un ēd."
Pēc gaiteņa te šķita vēsi. Sienas bija no tā paša gludā, lami- nātam līdzīgā materiāla. Es dzirdēju dobjo, nerimtīgo gaisa kondicionētāju šņākoņu. Gaitenī bija virkne durvju. Uz vienas no tām bija mans vārds, uzrakstīts ar marķieri uz līmlentas strēmeles. Rikijs atvēra durvis. "Mājas, mīļās mājas, Džek."
Telpa bija līdzīga klostera cellei - šaura gulta, galdiņš - tieši tik liels, lai pietiktu vietas datora monitoram un klaviatūrai. Virs gultas - plaukts grāmatām un drēbēm. Visas mēbeles bija pārvilktas ar mīkstu, baltu plastikāta pārsegu. Nebija nc kaktu, ne spraugu, kur varētu slēpties noklīduši putekļi. Istabā nebija arī loga, toties šķidro kristālu ekrānā bija redzams tuksnesis, kas pletās ap kompleksu.
Gultā bija nolikts plastmasas pulkstenis un siksna ar plastmasas sprādzi. Es tos apliku.
Rikijs sacīja:
"Nosvied savas mantiņas, un es izvadāšu tevi ekskursijā."
Joprojām soļodams tikpat straujā solī, viņš ieveda mani vidēja lieluma salonā, kur atradās kafijas galdiņš, dīvāns un atzveltņi, bet pie sienas karājās neliels ziņojumu dēlis. Visas mēbeles bija pārvilktas ar to pašu mīksto plastikāta materiālu. "Pa labi ir virtuve un atpūtas telpa ar televizoru, videospē- lēm un tamlīdzīgi."
Mēs iegājām virtuvītē. Tur divi cilvēki, vīrietis un sieviete, stāvēdami kājās, ēda sviestmaizes. "Man šķiet, šos abus tu pazīsti," Rikijs pavīpsnādams sacīja. Un es tiešām viņus pazinu. Viņi bija strādājuši "McdiaTronicsmanā komandā.
Rozija Kastro bija eksotiska, tumsnēja, kalsna un pēc dabas sarkastiska; viņa bija ģērbusies maisveidīgās kamuflāžas auduma īsbiksēs, viņas lielās krūtis cieši apspīlēja teniskrckls ar uzrakstu "GRIBI GAN!" Neatkarīgā un dumpīgā Rozija bija Hārvardā studējusi Šekspīru, taču izlēmusi, kā pati izteicās, ka " tas stulbais Šekspīrs ir miris. Jau pirms miljons gadsimtiem. Tur neko jaunu nevar pateikt. Tad kāda jēga?" Viņa pārgāja uz MTĻ kļuva par Roberta Kima protežē, nodarbojās ar programmēšanu dabiskajās valodās. Izrādījās, ka šai ziņā viņai ir izcils talants. Un pēdējā laikā dabisko valodu programmēšana sāka saplūst ar dalīto datu apstrādi. Izrādījās, ka cilvēks uzreiz vairākos veidos novērtē teikumu vēl tā izrunāšanas laikā: viņš negaida, kamēr tas tiks pabeigts, drīzāk sagaida to, kas tiks sacīts. Tic ir dalītajai datu apstrādei ideāli piemēroti apstākļi, jo tā spēj ar problēmu strādāt no dažādiem punktiem vienlaikus.
"Vēl aizvien tie paši krekliņi, Rozij," cs sacīju. "McdiaTronics" mums bija zināmi sarežģījumi viņas ģērbšanās stila dēļ.
"Hei! Uztur puikas možus," viņa, plecus paraustīdama, attrauca.
"Patiesībā mēs nepievēršam tiem uzmanību." Es pagriezos pret Deividu Bruku - stīvai, oficiālu, līdz apsēstībai kārtīgu un - divdesmit astoņu gadu vecumā - gandrīz plikpauri. Viņš mirkšķināja acis aiz biezajiem briļļu stikliem. "Nemaz arī nav tik labi," viņš teica.
Rozija parādīja viņam mēli.
Dcivids bija inženieris, un viņam bija raksturīgs tipiska inženiera skarbums un sociālo iemaņu trūkums. Viņš bija pretrunu pilns: viņš nejēgā noņēmās ap katru sava darba un izskata sīkumu, bet brīvdienās joņoja ar vieglo motociklu un bieži pārradās mājās, viss vienos dubļos. Viņš jūsmīgi paspieda manu roku. "Ļoti priecājos, ka tu atbrauci, Džek."
"Vai kāds nevarētu man pastāstīt, kāpēc jūs visi tā priecājaties, mani ieraugot?" cs vaicāju.
"Nu, tas ir tāpēc, ka tu vairāk zini par šiem daudzaģentu algoritmiem, kas…" Rozija sacīja.
"Vispirms es viņam visu parādīšu," Rikijs viņu pārtrauca. "Tad parunāsim."
"Kādēļ?" Rozija jautāja. "Tu gribi, lai tas ir pārsteigums?"
"Baisais pārsteigums," teica Deivids.
"Nē, nebūt ne," atsaucās Rikijs, uzmezdams viņiem bargu skatienu. "Es tikai gribu Džekam vispirms parādīt kaut kādas pamatlietas. Es gribu kopā ar viņu vēlreiz iziet tam cauri."
Dcivids ieskatījās rokaspulkstcnī. "Labi, cik daudz laika, tavuprāt, tam vajadzēs? Jo man šķiet, ka mums ir…"
aEs teicu - es viņam visu parādīšu, Dieva dēļi" Rikijs gandrīz ierūcās. Es biju pārsteigts: vēl nekad nebiju redzējis, ka viņš zaudē savaldību. Izskatījās, ka pārējie gan ir to manījuši.
"Labi, labi, Rikij."
"Jā, jā, tu esi priekšnieks, Rikij."
"Tā gan, esmu!" Rikijs atcirta, joprojām acīm redzami sadusmots. "Un, starp citu, jūsu pārtraukums beidzās pirms desmit minūtēm. Tā ka ejiet vien pie darba." Viņš ieskatījās līdzās esošajā spēļu istabā. "Kur pārējie?"
"Labo pcrimctrālos sensorus."
"Jūs gribat teikt - ārāV
"Nē, nē. Viņi ir ierīču telpā. Bobijs domā, ka sensori nav kārtīgi kalibrēti."
"Vareni. Vai Vinsam kāds ir pateicis?"
"Nē. Tā ir programmatūra: ar to nodarbojas Bobijs."
Šai brīdī iepīkstējās mans mobilais tālrunis. Es pārsteigts izvilku to no kabatas. Pagriezos pret pārējiem: "Mobilie telefoni darbojas?"
"Jā," atbildēja Rikijs, "mēs šeit esam pieslēgti." Viņš atsāka strīdu ar Deividu un Roziju.
Es izgāju gaitenī un ieskatījos saņemtajās īsziņās. Bija tikai viena, no slimnīcas - par Džūliju. "Mēs sapratām, ka jūs esat misis Formenas vīrs, vai jūs nevarētu mums iespējami drīz piezvanīt…" Un Dr. Rcinas tālruņa numurs. Es tūdaļ zvanīju.
Komutators mani savienoja. "Intensīvā terapija."
Palūdzu pasaukt Dr. Reinu un gaidīju, līdz viņa pacēla klausuli. Es teicu: "Te Džcks Formens. Džūlijas Formenas vīrs."
"Ā, jā, mister Formen." Patīkama, melodiska balss. "Paldies, ka piezvanījāt. Es sapratu, ka vakarnakt jūs pavadījāt savu sievu tiz slimnīcu? Tad jūs zināt, cik nopietnas ir viņas traumas, vai varbūt man jāsaka - potenciālās traumas. Mēs patiešām uzskatām, ka viņai ir nepieciešama rūpīga izmeklēšana, lai pārbaudītu, vai nav kakla skriemeļu lūzumu un subdurālu hemato- mu, tāpat ari jānoskaidro, vai viņai nav iegurņa lūzumu."
"Jā," cs sacīju. "To cs dzirdēju jau vakarnakt. Vai radušās kādas problēmas?"
"Patiesībā jā. Jūsu sieva atsakās no ārstēšanas."
"Kā lūdzu?"
"Vakarnakt viņa atļāva mums veikt rentgenoloģisko izmeklēšanu un salikt kopā rokas lūzumus. Mēs viņai paskaidrojām, ka ar rentgenu nav iespējams aplūkot visu un ir ļoti svarīgi veikt MRI, taču no tā viņa atsakās."
"Kāpēc?" cs jautāju.
"Viņa apgalvo, ka viņai tas neesot nepieciešams."
"Skaidrs, ka viņai tas ir nepieciešams," cs teicu.
"Jā, tieši tā, mister Formen," sacīja Reina. "Nevēlos jūs biedēt, bet iegurņa lūzuma gadījumā var rasties masīva asiņošana vēderdobumā un, mjā, noasiņošana līdz nāvei. Tas var notikt ļoti ātri, un…"
"Ko jūs gribētu, lai cs izdaru?"