"Paldies tev," noteica Bobijs.
Čārlijs, acis nobolījis, palūkojās griestos.
"Labi," teica Rikijs. "Veicīgi pabeidziet un ejiet atpakaļ pie saviem darbiem."
"Jā, labi."
"Es gribu, lai visi iespējami ātri būtu savās vietās."
"Jā," sacīja Bobijs.
"Es runāju nopietni. Savās vietās."
"Dieva dēļ, Rikij, jā, jā. Vai tu vienreiz izbeigsi bļaustīties un ļausi mums strādāt?"
Paejot grupiņai garām, Rikijs ieveda mani mazākā telpā. Es sacīju:
"Rikij, viņi galīgi nav tādi, kā toreiz, kad strādāja pie manis."
"Es zinu. Šobrīd visi ir maķenīt uzskrūvējušies."
"Un kādēļ?"
"Tā dēļ, kas šeit notiek."
"Un kas īsu šeit notiek?"
Viņš apstājās telpas tālākajā galā pie nelielas kabīnītes. "Džūlija nedrīkstēja tev neko stāstīt, jo tas bija slepeni." Viņš pieskārās durvīm ar atslēgas kartīti.
"Slepeni?" cs pārjautāju. "Medicīniskā attēlveidošana ir slepena?"
Aizšaujamais noklikšķēja, durvis atvērās un mēs iegājām iekšā. Durvis aizvērās. Es ieraudzīju galdu, divus krēslus, datora monitoru un klaviatūru. Rikijs apsēdās un nekavējoties sāka rakstīt.
"Tas medicīniskās attēlveidošanas projekts uzradās tikai vēlāk," viņš sacīja, "neliels komerciāls pielietojums tehnoloģijai, ko mēs jau bijām sākuši izstrādāt."
"Ahā. Un tā būtu?"
"Militāra."
" "Xymos" strādā armijas vajadzībām?"
"Jā. Uz līguma pamata." Viņš uz bridi apklusa. "Pirms diviem gadiem Aizsardzības departaments pēc pieredzes Bosnijā saprata, ka ārkārtīgi vērtīga būtu robotu lidmašīna, kas varētu lidot pa gaisu un reālā laikā pārraidīt attēlus no kara lauka. Pentagons apzinājās, ka nākotnes karos šādām lidojošām kamerām būtu arvien sarežģītāks pielietojums. Tās varētu iesūtīt ienaidnieka karaspēka atrašanās vietās, arī tad, ja tas slēptos džungļos vai ēkās; varētu izmantot, lai kontrolētu lāzervadāmo raķešu uguni, lai identificētu draudzīga karaspēka atrašanās vietu, un tā tālāk. Komandieri uz zemes varētu pieprasīt nepieciešamos attēlus viņiem nepieciešamajā spektrā - redzamajā, infrasarkanajā, ultravioletajā, jebkādā. Reālā laika attēlveidošana nākotnes karos būs ļoti jaudīgs palīglīdzeklis." "Jā…"
"Ret bija acīm redzams," Rikijs turpināja, "ka šīs robot- kameras bija pārāk nedrošas. Tās varēja nošaut kā baložus. Pentagons vēlējās kameru, kuru nevarētu notriekt. Viņi bija iedomājušies kaut ko ļoti sīku, varbūt spāres lielumā - tik mazu mērķi, lai tajā nevarētu trāpīt. Taču bija problēmas ar energoapgādi, ar mazām stūrēm un ar izšķirtspēju, izmantojot tik sīkas lēcas. Bija vajadzīgas lielākas lēcas."
Es pamāju ar galvu. "Un tad jūs izdomājāt nanokompo- nentu spietu."
"Tieši tā," Rikijs norādīja uz ekrānu, kur gaisā, līdzīgi putniem, virpuļoja un griezās melnu punktu puduris. "Komponentu mākonis lautu izveidot kameru ar tik lielu lēcu, cik būtu nepieciešams. Un to nevarētu sašaut, jo lode vienkārši izietu mākonim cauri. Tālāk mākoni varētu izkliedēt - gluži tāpat, kā, atskanot lodes šāvienam, izklīst putnu bars. Tad kamera būtu neredzama, līdz izveidotos no jauna. Risinājums šķita ideāls. Pentagons deva mums DARPAU finansējumu un trīs gadus laika."
"Un?"
"Mēs ķērāmies taisīt šo kameru. Protams, uzreiz bija skaidrs, ka radīsies problēmas ar dalīto intelektu."
Šī problēma man bija pazīstama. Šā mākoņa nanodaļiņām bija jāpiešķir rudimentārs saprāts, lai tās spētu, savā starpā sadarbojoties, izveidot gaisā virpuļojošo bani. Šāda koordinēta darbība varēja izskatīties ļoti saprātīga, taču tā notika ari tad, ja baru veidojošie indivīdi bija pilnīgi dumji. Galu galā to spēj putni un zivis, un uz šīs planētas tie nebūt nav ģeniālākie radījumi.
Daudzi, skatīdamies uz pumu vai zivju baru, spriež, ka tiem ir vadonis un pārējie dzīvnieki seko vadonim - jo cilvēkiem, tāpat kā sabiedriskākajiem zīdītājiem, mēdz būt grupu līderi.
Taču putniem un zivīm līderu nav. To grupas tiek organizētas citādi. Rūpīgi bara uzvedības pētījumi - kadru pēc kadra veikta video analīze - liecināja, ka tiem līdera nav. Putni un zivis savstarpēji reaģē uz dažiem vienkāršiem stimuliem, un rezultāts ir koordinēta uzvedība. Taču to neviens nekontrolē. Neviens to nevada. Neviens nevirza.
Tāpat atsevišķi putni nav ģenētiski ieprogrammēti turēties barā. Bara instinkts tiem nav iedzimts. Putnu smadzenēs nekas nepavēclass="underline" "Kad notiek tas un tas, meties barā." Tieši pretēji, bara veidošana sākas daudz vienkāršāku, zema līmeņa noteikumu rezultātā. Piemēram, šādu - "Turies blakus tuvākajiem putniem, bet neskrien viņiem virsū." Vadoties pēc šiem noteikumiem, visa grupa, viegli koordinējoties, izveido baru.
Bara veidošanu izraisa zema līmeņa noteikumi, tādēļ to dēvē par iegūto uzvedību. Saskaņā ar tehnisko iegūtās uzvedības definīciju, tā ir uzvedība, kas rodas grupā, bet nav ieprogrammēta nevienam no grupas locekļiem. Iegūtā uzvedība var rasties jebkurā populācijā, ieskaitot datoru populāciju. Vai robotu populāciju. Vai nanospietu.
"Jūsu problēma bija spieta iegūtā uzvedība?"
"Tieši tā."
"Tas bija neprognozējams?"
"Maigi izsakoties."
Pēdējo gadu desmitu laikā šis grupu iegūtās uzvedības jēdziens bija izraisījis nelielu apvērsumu datorzinātnēs. Programmētājiem tas nozīmē, ka tu vari definēt noteikumus atsevišķu aģentu uzvedībai, bet nevis aģentiem, kas mijiedarbojas savā starpā.
Atsevišķi aģentus - vienalga, programmu moduļus, procesorus vai, kā šai gadījumā, īstus mikrorobotus - var ieprogrammēt tā, lai vienos apstākļos tie sadarbotos, bet citos - sacenstos. Tiem var dot mērķus. Tiem var iemācīt dzīties pēc saviem mērķiem ar nelokāmu intensitāti vai uz brīdi novērsties no mērķa, lai palīdzētu citicm aģentiem. Taču šo mijiedarbību rezultātu nav iespējams ieprogrammēt. Tas vienkārši rodas, un iznākums bieži ir negaidīts.
Savā ziņā tas ir gluži fantastiski. Pirmo reizi programma spēj sniegt rezultātu, kuru programmētājs nav prognozējis. Šīs programmas izturējās drīzāk kā dzīvi organismi un nevis kā cilvēka radīti automāti. Programmētājus tas sajūsmināja - bet arī nomāca.
Jo programmas iegūtā uzvedība mēdza būt ekscentriska. Reizēm konkurējošie aģenti cīnījās līdz pilnīgam strupceļam, un programma neko nespēja izpildīt. Reizēm aģenti tā iespaidojās cits no cita, ka aizmirsa par savu mērķi un sāka darīt kaut ko citu. Šai ziņā šīs programmas bija ļoti līdzīgas bērniem - neprognozējamas, ar viegli izkliedējamu uzmanību. Kā izteicās kāds programmētājs, "mēģināt programmēt dalīto intelektu ir kā likt piecgadīgam bērnam iet uz istabu un pārģērbties. Iespējams, viņš to izdarīs, taču tikpat iespējams, ka darīs kaut ko citu un neatgriezīsies."
Tādēļ, ka šīs programmas uzvedās kā dzīvas būtnes, programmētāji sāka meklēt analoģijas ar reālu organismu uzvešanos reālajā pasaulē. Patiesībā tic sāka modelēt dzīvu organismu uzvedību, cerot šādi gūt kaut kādu kontroli pār programmu rezultātiem.
Un tā programmētāji pētīja to, kā skudras pulcējas baros, kā termīti ceļ pūžņus, kā dejo bites, - lai uzrakstītu programmas lidmašīnu nolaišanās grafika kontrolei, pasta sūtījumu pārvietošanai vai valodu tulkošanai. Bieži šīs programmas strādāja brīnišķīgi, bet bieži vienalga sagāja pavisam šķērsām, sevišķi tad, ja krasi izmainījās apstākļi. Tad tās savus mērķus pazaudēja.
Lai panāktu, ka programmas neaizmirst savus mērķus, es pirms pieciem gadiem sāku modelēt plēsoņas-medījuma attiecības. Izsalkuša plēsoņas uzmanība neizklicdējas. Apstākļi var piespiest to improvizēti mainīt metodes; pirms laupījums ir noķerts, tie var uzbrukt daudzas reizes - taču tie nepazaudē sava laupījuma pēdas.