Tā es kļuvu par lietpratēju plēsoņas-laupījuma attiecībās. Es zināju, kā uzvedas hiēnu bari, Āfrikas hiēnsuņi, medībās izgājušas lauvenes un uzbrukumā izgājušu karotāju skudru kolonnas. Mana komanda bija studējusi lauka biologu sarakstītos darbus, un mēs bijām vispārinājuši uzzināto programmas modulī, ko nosaucām par PREDPRET- to varēja izmantot, lai kontrolētu jebkādu aģentu sistēmu un lai padarītu tās uzvedību mērķtiecīgu. Lai liktu programmai meklēt mērķi.
Skatīdamies Rikija ekrānā, kur, virpuļojot gaisā, viegli kustējās savstarpēji koordinēti punkti, cs jautāju: "Lai programmētu savas atsevišķās vienības, jūs izmantojāt PREDPRET?"
"Jā. Mēs izmantojām šos noteikumus."
"Nu, man izskatās, ka viņi uzvedas ļoti labi," es teicu, vērodams ekrānu. "Kur ir problēma?"
"Mēs nezinām."
"Ko tad tas nozīmē?"
"Tas nozīmē - mēs zinām, ka ir kaut kāda problēma, bet nezinām, kas to izraisa. Vai šī problēma slēpjas programmā… vai varbūt kaut kur citur."
"Kaut kur citur? Piemēram?" es saraucu pieri. "Rikij, es nesapratu. Sis ir vienkārši mikrorobotu bars. Tu vari ar to darīt, ko vien vēlies. Ja programma nestrādā pareizi, tu to izlabo. Ko cs nesaprotu?"
Rikijs manāmi neveikli palūkojās uz mani. Viņš atgrūda krēslu un piecēlās. "Nāc, es tev parādīšu, kā mēs šos aģentus ražojam," viņš teica. "Tad tu labāk izpratīsi situāciju."
Tā kā es biju redzējis Džūlijas demonstrācijas ierakstu, mani ārkārtīgi interesēja tas, ko viņš grasījās man parādīt. Jo daudzi manis cienīti cilvēki uzskatīja, ka molekulārā rūpniecība nav iespējama. Viens no galvenajiem teorētiskajiem iebildumiem saistījās ar laiku, kāds būtu vajadzīgs, lai izveidotu funkcionējošu molekulu. Lai nanoagregāts vispār darbotos, tā ražošanas konveijeram jābūt daudz efektīvākam nekā visi tic, kas līdz šim bija pieredzēti rūpniecībā. Gandrīz visi cilvēka ražotie konveijeri darbojas aptuveni vienādā ātrumā: tic spēj pievienot vienu detaļu sekundē. Automobilim, piemēram, ir daži tūkstoši detaļu. Mašīnu var uzbūvēt pāris stundu laikā. Komercaviācijas lidmašīnai ir seši miljoni detaļu, un tās uzbūvēšanai ir vajadzīgi vairāki mēneši.
Savukārt tipiska ražota molekula sastāv no 102S detaļu. Proti, 10 000 000 000 000 000 000 000 000 detaļu. Praktiski raugoties, šis skaitlis ir neiedomājami milzīgs. Cilvēka smadzenes nespēj to aptvert. Taču aprēķini liecināja, ka, pat ja būtu iespējams montēt ātrumā miljons detaļu sekundē, laiks, kas būtu nepieciešams vienas molekulas būvei, tik un tā būtu 3000 triljonu gadu - proti, šis laiks būtu ilgāks par mums zināmo Visuma vecumu. Un tā jau bija problēma. To dēvēja par būves laika problēmu.
Es teicu Rikijam: "Ja jūs veicat rūpniecisku ražošanu…"
"Mēs to darām."
"Tātad jūs droši vien esat atrisinājuši būves laika problēmu."
"Esam." "Kā?"
"Tūlīt redzēsi."
Lielākā daļa zinātnieku pieņēma, ka šī problēma tiks atrisināta, būvējot lielākas subvienības - molekulu fragmentus, kas sastāvētu no miljardiem atomu. Tā būves laiku varētu saīsināt līdz pāris gadiem. Tad, daļēji izmantojot pašmontēša- nos, laiku varētu saīsināt līdz vairākām stundām, iespējams - līdz vienai stundai. Taču pat ar tālākiem uzlabojumiem komerciālu produkta kvantitāšu ražošana palika teorētisks izaicinājums. Jo mērķis jau nebija ražot vienu molekulu stundā. Mērķis bija stundā saražot vairākas mārciņas molekulu.
Vēl neviens nebija izgudrojis, kā lai to izdara.
Mēs pagājām garām dažām laboratorijām, viena no tām izskatījās pēc parastas mikrobiologu vai ģenētiku laboratorijas. Es redzēju, ka tajā knibinās Meja. Es sāku Rikijam jautāt, vai viņiem šeit ir mikrobioloģijas laboratorija, bet viņš pat neklausījās. Viņš bija nepacietīgs, viņš steidzās. Pamanīju, ka viņš ieskatās pulkstenī. Tieši priekšā bija pēdējās stiklotās slūžas. Uz stikla durvīm ar trafaretu bija uzkrāsots: MIKRORAŽOŠANA. Rikijs pamāja, lai es eju iekšā. "Pa vienam," viņš sacīja. "Sistēma citādi neļauj."
Es iegāju slūžās. Durvis man aiz muguras šņākdamas aizvērās, starplikas ar būkšķi noslēdzās. Kārtējais gaisa brāzmas trieciens: no augšas, no sāniem, no apakšas. Es jau sāku pie tā pierast. Atvērās otras durvis, un es iegāju vēl vienā īsā gai- tenītī, pa kuru varēja nokļūt lielā telpā. Es ieraudzīju spoži mirdzošu, baltu gaismu - tik spožu, ka man iesmeldzās acis. Rikijs ienāca man aiz muguras, kaut ko runādams, taču es neatceros, ko viņš sacīja. Es nespēju koncentrēties uz viņa vārdiem. Es tikai skatījos. Jo nu es biju nokļuvis rūpnīcas galvenajā cehā - milzīgā telpā bez logiem, tā bija līdzīga gigantiskam, trīs stāvus augstam angāram. Un šajā angārā atradās neiedomājami sarežģīta konstrukcija, kas šķita karājamies gaisā un mirdzēja kā dārgakmens.
6. DIENA
9:12
Sākumā bija grūti aptvert, ko es redzu - izskatījās, ka manā priekšā gaisā planē gigantisks, spīdīgs astoņkājis, kas uz visām pusēm izstiepis zalgojošus, daudzšķautņainus taustekļus, mezdams uz ārsienām sarežģītus atspulgus un krāsainas joslas. Šī astoņkāja taustekļi atradās vairākos līmeņos. Viens līmenis bija pavisam zemu, tikai kādu pēdu virs grīdas. Otrais bija krūšu augstumā; trešais un ceturtais līmenis bija augstāks, man virs galvas. Un tic visi laistījās, spoži dzirkstīja.
Es apstulbis mirkšķināju acis. Sāku izšķirt detaļas. Astoņkājis bija savienots ar neregulāru trīsstāvu karkasu, kas bija uzbūvēts no modulāriem stikla kubiem. Taču tie bija izkārtoti kā pagadās, it kā telpas vidū kāds būtu nosviedis veselu kalnu milzīgu, caurspīdīgu cukurgraudu. Šajā kubu lērumā uz visām pusēm izlocījās astoņkāja ekstremitātes. To visu turēja melnu anodizētu statņu un savienojumu tīkls, taču atspīdumu dēļ tic gandrīz nebija pamanāmi, un izskatījās, ka astoņkājis karājas gaisā.
Rikijs pasmaidīja. "Konverģenta montāža. Fraktāļu arhitektūra. Glīti, ko?"
Es lēni pamāju ar galvu. Tagad cs saskatīju vairāk detaļu. Tas, ko biju ieraudzījis kā astoņkāji, patiesībā bija sazarota koka struktūra. Centrālais kvadrātveida cauruļvads sniedzās vertikāli cauri telpas centram, un no tā uz visām pusēm atzarojās mazākas caurules. No šiem zariem savukārt izgāja vēl mazāki un mazāki zari. Pašas tievākās caurules bija zīmuļa resnumā. Viss spīdēja tā, it kā būtu noklāts ar spoguļstiklu.
"Kāpēc tas tā spīd?"
"Stiklam ir dimantoīdu pārklājums," viņš teica. "Molekulu līmenī tas stikls ir kā Šveices siers, pilns ar caurumiem. Un, protams, tas ir šķidrs, tāpēc atomi mierīgi staigā tam cauri."
"Tāpēc jūs pārklājāt to stiklu."
"Jā. Nācās."
Šai mirdzoši zarotajā stikla mežā staigāja Dcivids un Rozija, rakstīdami piezīmes, pieregulēdami vārstuļus, ieskatīdamies rokas datoros. Es sapratu, ka skatos uz iespaidīgu paralēlo konveijeru. Šaurākajās caurulītēs tika ievadīti mazi molekulu fragmenti, savukārt tiem tika pievienoti atomi. Kad tas bija paveikts, tie virzījās tālāk uz lielākajām caurulēm, kur tika pievienoti jauni atomi. Šādi molekulas pakāpenski virzījās uz struktūras centru, kur montāža tika pabeigta un tās tika izgrūstas centrālajā caurulē.
"Gluži pareizi," teica Rikijs. "Tas ir tieši tāpat kā automobiļu konveijers, vienīgi šis te ir molekulu mērogā. Molekulas sākas galos un pa konveijeru nonāk centrā. Te mēs piestiprinām proteīnu sekvenci, tur - mctila grupu, tieši tāpat, kā viņi piestiprina mašīnai durvis un riteņus. Lentes galā noripo jauna, pēc pasūtījuma izgatavota molekulāra ietaise. Uzbūvēta atbilstīgi jūsu spccifikācijām."