Un tad es sapratu, kas tas patiesībā ir.
Es teicu: "Tu, kuņas dēls."
Rikijs atkal pasmaidīja un paraustīja plecus. "Klau," viņš tcica. "Viss strādā".
Šie katli blakustelpā tik tiešām bija tvertnes kontrolētai mikrobu audzēšanai. Taču ne jau alu Rikijs brūvēja - viņš perināja mikrobus, un man nebija šaubu - kālab. Tā kā "Xymos" nebija spējīga uzbūvēt īstus nanoasemblerus, tad nu taisīja savas molekulas ar baktēriju palīdzību. Tā bija gēnu inženierija, nevis nanotehnoloģijas.
"Mjā, nc gluži," atbildēja Rikijs, kad es viņam pateicu, ko domāju. "Bet cs atzīstu, ka mēs izmantojam hibrīdu tehnoloģiju. Vismaz nav tik liels pārsteigums, ko?"
Taisnība gan. Jau vismaz desmit gadu novērotāji prognozēja, ka gēnu inženierija, datorzinātnes un nanotehnoloģijas galu galā saplūdīs. Šo sfēru intereses objekti bija līdzīgi - un savstarpēji saistīti. Nav nemaz tik liela atšķirība, vai dators tiek izmantots, lai atkodētu kādu daļu no baktērijas geno- ma, vai arī tas tiek izmantots, lai būtu vieglāk pievienot šai baktērijai jaunus gēnus, lai ražotu jaunus proteīnus. Un nav liela atšķirība, vai mēs radām jaunu baktēriju, kas dod ārā, teiksim, insulīna molekulas, vai radām paštaisītu mikrome- hānisku asemblcru, kas ražo jaunas molekulas. Tas viss notiek molekulu līmenī. To visu junda viens izaicinājums - uztiept cilvēka konstrukcijas ārkārtīgi sarežģītām sistēmām. Un molekulu konstrukcijas bija visaugstākajā mērā sarežģītas.
Var domāt par molekulu kā par virkni atomu, kas sakabi- nāti kopā līdzīgi "Lejjo" klucīšiem, cits pēc cita. Taču šāda iztēles aina ved maldināšanā. Jo, atšķirībā no "Lego" komplekta, atomus nevar sakabināt jebkādā tev tīkamā secībā. Pievienots atoms ir pakļauts jaudīgiem lokāliem spēkiem - elektriskiem un ķīmiskiem - un rezultāti bieži vien nav iepriecinoši. Atomu var izgrūst ārā 110 tā vietas. Tas var ari tur palikt, taču nejēdzīgā leņķī. Tas var pat satīņāt visu molekulu mezglos.
Rezultātā molekulārā rūpniecība ir vingrināšanās iespējamību mākslā, mācīšanās, kā aizstāt atomus un atomu grupas, lai izveidotu ekvivalentas struktūras, kas funkcionētu iecerētajā veidā. Visu šo grūtību priekšā nebija iespējams ignorēt faktu, ka jau pastāv pārbaudītas molekulāras rūpnīcas, kas spēj ražot molekulas lielos daudzumos: tās sauc par šūnām.
"Diemžēl ar šūnu rūpniecību mēs tālāk netiekam," sacīja Rikijs. "Mēs ievācam substrāta molekulas - jēlmatcriālu un tad būvējam tālāk jau ar nanoinženicrijas palīdzību. Tā sanāk, ka mēs ņemam pa kripatai no abām."
Es rādīju lejup, uz tvertnēm. "Kādas šūnas jūs audzējat?"
"Theta-d 5972,v viņš atbildēja.
"Un, proti?"
"Ј. coli paveids."
E. coli jeb zarnu nūjiņa bija izplatīta baktērija, atrodama gandrīz visur dabiskajā vidē, pat cilvēka zarnās. Es jautāju: "Vai kādam ienāca prātā, ka nav prātīgi izmantot šūnas, kas var dzīvot cilvēkā?"
"Ne gluži," viņš atbildēja. "Godīgi sakot, par to nemaz netika runāts. Mēs tikai vēlējāmies kādu labi izpētītu šūnu, kas būtu pilnvērtīgi dokumentēta literatūrā. Izvēlējāmies rūpniecisku standartu."
"Ahā…"
"Un vispār," Rikijs turpināja, "es nedomāju, ka tā ir problēma, Džek. Tā neperināsies cilvēka iekšās. TP)eta-d ir opti- mizēta dažādām barotnēm - lai to būtu lētāk audzēt laboratorijā. Īstenībā es domāju, ka tā varētu augt pat atkritumos."
"Tad savas molekulas jūs iegūstat šādi. Jums tās ražo baktērijas."
"Jā," viņš atbildēja, "šādi mēs iegūstam pirmmolekulas. Mēs ievācam divdesmit septiņas pirmmolekulas. Tās tiek samontētas relatīvi augstas temperatūras vidē, kur atomi ir ak tīvāki un ātrāk sajaucas."
"Tāpēc šeit ir tik karsti?"
"Jā. Reakcijas efektivitātes maksimums tiek panākts simt četrdesmit septiņu grādu temperatūrā pēc Fārcnheita, tāpēc mēs strādājam tādā. Tā mēs dabūjam vislielāko kombinēšanās ātrumu. Taču šīs molekulas kombinēsies daudz zemākās temperatūrās. Pat kādu trīsdesmit piccu-četrdesmit Fārcnheita grādu temperatūrā var dabūt zināmu daudzumu molekulāru kombināciju."
"Un citi apstākli jums nav vajadzīgi?" es jautāju. "Vakuums? Spiediens? Spēcīgi magnētiskie lauki?"
Rikijs papurināja galvu. "Nē, Džek. Mēs uzturam šos apstākļus, lai paātrinātu montāžu, bet, stingri ņemot, tas nav nepieciešams. Viss ir izdomāts patiešām eleganti. Komponentu molekulas saiet kopā pavisam viegli."
"Un šīs komponentu molekulas tiek kombinētas, lai galu galā izveidotu jūsu asemblerus?"
"Kuri pēc tam montē tās molekulas, kuras mēs vēlamies. Jā."
Radīt šos asemblerus ar baktēriju palīdzību - tas bija atjautīgs risinājums. Taču Rikijs man apgalvoja, ka šie komponenti samontējas gandrīz automātiski, nav nepieciešams tikpat kā nekas, izņemot augstu temperatūru. Tad kādam nolūkam tika izmantota šī sarežģītā stikla būve?
"Efektivitātei un procesu nošķiršanai," atbildēja Rikijs. "Mēs varam vienlaikus būvēt deviņus asemblerus, katru savā ekstremitātē."
"Un kur šie asembleri izgatavo galīgās molekulas?"
"Šai pašā būvē. Bet vispirms mēs tās atpiclietojam."
Es papurināju galvai. So terminu cs nezināju. "Atpiclictojat?"
"Tas ir mazs uzlabojums, mēs šeit esam to izgudrojuši. Mēs to patentēsim. Redzi, mūsu sistēma ideāli strādāja jau no paša sākuma - bet ieguvumi bija ārkārtīgi mazi. Mēs ievācām pusgramu pabeigtu molekulu stundā. Šādā ātrumā, lai uztaisītu vienu kameru, būtu vajadzīgas vairākas dienas. Mēs nespējām izdomāt, kur te ir āķis. Noslēguma montāža ekstremitātēs notiek gāzes tazē. Izrādījās, ka molekulārie montieri bija smagi un viņiem bija tendence nogrimt. Baktērijas uzturējās līmeni augstāk par tiem, atāķējot komponentu molekulas, kas bija vēl vieglākas un lidinājās augstāk. Tādējādi asembleri gandrīz ncsaskārās ar molekulām, kuras tiem vajadzēja likt kopā. Mēs izmēģinājām jaukt tehnoloģijas, taču ar to nekas nebija līdzēts."
"Un ko jūs galu galā izdarījāt?"
"Mēs modificējām ascmblcru konstrukciju, izveidojot li- potrofii pamatni, kas pieāķējas pie baktērijas virsmas. Tādējādi mūsu molekulārie montētāji nonāca labākā kontaktā ar komponentu molekulām un mūsu ieguvumi uzreiz bija par piecām kārtām lielāki."
"Un tagad jūsu montētāji sēž uz baktērijām?"
"Pareizi. Tie pieāķējas pie ārējās šūnas apvalka."
Pie tuvējā datora Rikijs, uzsitis pa taustiņiem, izvilka uz plakanā šķidro kristālu displeja shematisku asemblera attēlu. Tas izskatījās aptuveni līdzīgs ūdensdzirnaviņām - dažādos virzienos pavērsti neskaitāmi spirāliski atzari ar blīvu atomu mezglu centrā. "Kā jau es teicu, tas ir fraktālis," viņš sacīja. "Tāpēc mazākos kārtu līmeņos tas izskatās tieši tāpat."Viņš iesmējās. "Kā tai vecajā anekdotē - bruņurupuči vien, līdz pašai apakšai." Viņš nospieda vēl dažus taustiņus. "Skaties, te ir picāķētā konfigurācija."
Tagad uz ekrāna bija redzams asemblers, kas bija piezīdies daudz lielākam zāļu graudiņam līdzīgam objektam - izskatījās, it kā pie zemūdenes būtu piestiprinātas vējdzirnavi- ņas. "Šī ir tā Theta-d baktērija," sacīja Rikijs. "Un uz tās atrodas montētājs."
Kamēr es skatījos, pieāķējas vēl vairākas dzirnaviņas. "Un šie asembleri uztaisa īstās kameras vienības?"
"Pareizi." Viņš atkal kaut ko uzrakstīja. Es ieraudzīju jaunu attēlu. "Šis ir mūsu mērķis - mikroierice, kamera. Tu re-
v *
dzēji asinsvadu versiju. Sī ir Pentagona versija, krietni prāvākā, uztaisīta tā, lai spētu lidot. Tu skaties uz molekulāru helikopteru."