"Kur tad ir propellers?" es jautāju.
"Tādu nemaz nevajag. Šī ierīce izmanto tos sīkos, apaļos izvirzījumus, kurus tu redzi lienam ārā no stūriem. Tic ir motori. Patiesībā šīs iericītes manevrē, rāpjoties pa gaisa viskozitāti."
"Rāpjoties pa koV
"Pa viskozitāti. Gaisa." Viņš pasmaidīja. "Vai atceries - te ir mikroierīču līmenis! Pavisam jauna pasaule, Džek."
Lai cik novatorisks bija dizains, Rikijam joprojām radīja pienākumus Pentagona tehniskās specifikācijas produkta izstrāde, un produkts nefunkcionēja. Jā, viņi bija uzbūvējuši kameni, ko nebija iespējams notriekt, un attēlus tā pārraidīja ļoti labi. Rikijs stāstīja, ka pārbaudēs, kuras norisinājušās telpās, tā esot darbojusies nevainojami. Taču ārā pat niecīgākais vējiņš varēja to aizpūst prom kā putekļu mākoni - un tāds tas arī bija.
aXymos,>projektētāju brigāde mēģināja modificēt atsevišķās vienības, lai palielinātu mobilitāti, taču pagaidām bez panākumiem. Tikām Aizsardzības departaments bija izlēmis, ka konstrukcijas ierobežojumi ir nepārvarami, un atkāpies no visas nano idejas: aXymos" līgums bija anulēts, tuvāko sešu nedēļu laikā AD grasījās atņemt finansējumu.
Es teicu: "Tad tāpēc Džūlija beidzamajās nedēļās tik izmisīgi noņēmās ap to kapitāla palielināšanu."
"Jā," atbildēja Rikijs. "Godīgi sakot, viss šis uzņēmums vēl pirms Ziemassvētkiem var aiziet pa burbuli."
"Ja vien jūs neuzlabosiet vienības, lai tās varētu darboties vējā."
"Jā, jā."
Es teicu: "Rikij, cs esmu programmētājs. Es nevaru jums palīdzēt atrisināt jūsu aģentu mobilitātes problēmas. Tas ir molekulārās konstrukcijas jautājums. Tā ir mašīnbūve. Tas nav mans lauciņš."
"Mhm, cs zinu." Viņš apklusa, sarauca pieri. "Bet īstenībā mēs domājam, ka programmkods varētu būt saistīts ar risinājumu."
"Kods? Saistīts? Ar kādu risinājumu?"
"Džek, teikšu tev godīgi. Mēs esam kļūdījušies," viņš teica. "Bet tā nav mūsu vaina. Es tev zvēru! Pie tā ir vainīgi būvuzņēmēji." Viņš piecēlās. "Nāc, es tev parādīšu!"
Strauji soļodams, viņš mani veda uz rūpnīcas tālāko galu, kur ieraudzīju pie sienas piestiprinātu dzeltenu, vaļēju liftu. Lifts bija mazs, un man bija neomulīgi, jo tas bija vaļējs; es novērsu acis. "Tev nepatīk augstums?"
"Nepanesu."
"Nu, tas ir labāk, nekā iet kājām." Viņš pamāja sānis, kur no sienas līdz griestiem stiepās dzelzs kāpnes. "Kad lifts nedarbojas, jārāpjas pa tām."
Es noskurinājos. "Tikai ne es."
Mēs uzbraucām ar liftu līdz griestiem, trīs stāvu augstumā virs grīdas. Zem griestiem karājās cauruļvadu un izolācijas vadu mudžeklis un vesels līkloču eju tīkls, lai strādnieki varētu to apkalpot. Šis tīkls man riebās, jo caur to bija redzama grīda - daudz, daudz zemāk. Centos neskatīties lejup. Mums vairākkārt nācās pieliekties, lai palīstu zem nokarenām caurulēm. Rikijs sauca, pārkliegdams aprīkojuma rēkoņu.
"Te, augšā, ir viss!" viņš kliedza un rādīja uz visām pusēm. "Gaisa kondicionētāji! Ūdens tvertne ugunsdzēsības sistēmai! Elektrības sadales kastes! Patiesībā visa centrs ir šeit!" Rikijs soļoja tālāk pa eju, līdz beidzot apstājās pie liela ventilatora - apmēram trīs pēdu diametrā -, kas bija iebūvēts ārsienā.
"Ventilators numur trīs," viņš teica, pieliekdamies man pie auss. "Viens no četriem galvenajiem ventilatoriem, kas sūknē gaisu ārup. Redzi tās spraugas gar malām un tās kvadrātiskās kastes, kas iebūvētas spraugās? Tās ir filtru paketes. Mums te ir pakāpeniskos līmeņos izkārtoti mikrofiltri, lai izvairītos no jebkāda ārēja piesārņojuma, kas var nākt no rūpnīcas."
"Redzu…"
"Tu redzi tos tagad" sacīja Rikijs. "Diemžēl tieši šajā ventilatorā būvuzņēmējs bija aizmirsis filtrus ierīkot. Īstenībā viņi pat nebija izurbuši spraugas, tāpēc būvinspekcija tā arī neuzzināja, ka šeit kaut kā trūkst. Tie parakstīja ēkas pieņemšanas aktu; mēs sākām strādāt. Un pūtām ārā nefiltrētu gaisu."
"Cik ilgi?"
Rikijs iekoda lūpā. "Trīs nedēļas."
"Un jūs ražojāt ar pilnu jaudu?"
Viņš pamāja ar galvu. "Mēs rēķinām, ka esam izpūtuši ārā apmēram divdesmit piecus kilogramus piesārņojuma."
"Un kas veidoja šo piesārņojumu?"
"Pa druskai no visa. Mēs precīzi nezinām."
"Tātad jūs izpūtāt ārā E. coli, asemblerus, pabeigtās molekulas - visu?"
"Tieši tā. Bet nezinām, kādās proporcijās."
"Vai proporcijas ir svarīgas?"
"Iespējams. Jā."
To visu stāstīdams, Rikijs arvien vairāk satraucās, kodīja lūpu, kasīja galvu, vairījās no mana skatiena. Es kaut ko nesapratu. Rūpnieciskā piesārņojuma annālēs piecdesmit mārciņu piesārņojuma bija pierasta lieta. Piecdesmit mārciņu jebkā mierīgi varētu satilpt sporta somā. Ja nu vienīgi tas bija kaut kas ārkārtīgi toksisks vai radioaktīvs - un šoreiz tā nebija -, tik nelielam daudzumam vienkārši nebija nozīmes.
Es teicu:
"Rikij, kas tad ir? Vējš šīs daļiņas izkaisīja pa tuksnesi simtiem jūdžu platībā. Tās sairs saules gaismas un kosmosa radiācijas ietekmē. Tās sadalīsies, sairs. Dažu stundu vai dienu laikā to vairs nebūs. Pareizi?"
Rikijs paraustīja plecus. "Patiesībā, Džek, nc par to…"
Šai mirklī iedarbojās avārijas signalizācija.
Signalizācija nesacēla lielu troksni - bija dzirdama vien klusa, vienmērīga pīkstoņa, taču, to izdzirdis, Rikijs palēcās. Dimdinot metālu, viņš metās skriešus pa gaiteni pie sienā iebūvētā datora. Monitora stūri bija redzams stāvokļa logs. Tajā sarkani mirgoja uzraksts: PV-90 ENTRT.
"Ko tas nozīmē?" cs jautāju.
"Kaut kāda iemesla dēļ iedarbojusies periterā signalizācija." Viņš atāķēja rāciju un pavēlēja: "Vins, noslēdz!"
Rācija icsprakšķējās. "Esam noslēgti, Rikij."
"Palielini pozitīvo spiedienu!"
"Tas par piecām mārciņām pārsniedz bāzlīniju. Gribi vairāk?"
"Nē. Lai paliek. Vai mums ir vizualizācija?"
"Vēl nav."
"Velns!" Rikijs atkal aizāķēja rāciju aiz jostas un sāka žigli drukāt. Datora ekrāns sadalījās sešos mazos attēlos, ko raidīja visapkārt rūpnīcai izvietotās drošības sistēmas kameras. Dažos attēlos bija redzami apkārtējie tuksneši skatā no augšas, no koku galotnēm. Citos bija redzama zeme. Kameras lēni panoramēja.
Es neko neredzēju. Tikai tuksneša brikšņus un retu kaktusu puduri.
"Viltus trauksme?" es vaicāju.
Rikijs papurināja galvu. "Kaut tā būtu."
Es teicu: "Es neko neredzu."
"Paiet kāda minūte, līdz izdodas to atrast."
"Ko atrast?"
"To."
Viņš iebakstīja ar pirkstu monitorā un iekoda lūpā.
Tas, ko es ieraudzīju, izskatījās pēc virmojoša tumšu daļiņu mākonīša. Tas līdzinājās smilšu vētrai, vienam no tiem sīkajiem tornado tipa sabiezējumiem, kas pārvietojas nelielā augstumā, no karstās tuksneša zemes pacēlušos konvekcijas straumju griezts. Taču šis mākonis bija melns, un tam bija zināms apveids - šķita, ka vidū ir iežmauga, un tādēļ tas mazliet izskatījās pēc vecmodīgas kokakolas pudeles. Taču šī forma nebija pastāvīga. Tā apveids visu laiku kustējās, pārveidojās.
"Rikij," cs tcicu. "Uz ko mēs skatāmies?"
"Es cerēju, ka tu man pateiksi."
"Izskatās pēc aģentu spieta. Vai tas ir jūsu kameru spiets?"
"Nē. Tas ir kas cits."
"Kā tu zini?"
"Mēs nespējam to kontrolēt. Tas nereaģē uz mūsu radiosignāliem."
"Jūs mēģinājāt?"
"Jā. Mēs jau gandrīz divas nedēļas mēģinām nodibināt ar to sakarus," viņš teica. "Tas ģenerē elektrisko lauku, mēs varam to izmērīt, bet kaut kādu iemeslu dēļ nespējam ar to mijiedarboties."