"Tātad jums ir aizbēdzis spiets."
"Jā."
"Kurš darbojas autonomi."
"Un tas ilgst jau…"
"Vairākas dienas. Apmēram desmit dienu."
"Desmit dienu?" Es saraucu pieri. "Kā tas iespējams, Rikij? Šis spiets ir mikrorobotisku ierīču kopums. Kāpēc tās nav sairušas, kāpēc tām nav izbeigusies enerģija? Un kas ir par lietu, kāpēc jūs nespējat to kontrolēt? Ja reiz tie spēj sapulcēties barā, tad to starpā eksistē kaut kāda elektriski pastarpināta mijiedarbība. Tātad jums ir jāspēj pārņemt kontroli pār šo spietu - vai vismaz to sagraut."
"Tas viss ir taisnība," teica Rikijs. "Tikai mēs to nespējam. Un esam izmēģinājuši visu, ko vien varējām iedomāties." Viņš bija koncentrējies uz ekrānu, uzmanīgi vērodams attēlu. "Tas mākonis ir no mums neatkarīgs. Punkts."
"Un tātad jūs atsaucāt mani šurp…"
"Lai tu palīdzētu mums dabūt to draņķi atpakaļ," teica Rikijs.
6. DIENA
9:32
Jā, es nodomāju, šāda problēma nevienam nebija ienākusi prātā. Visus šos gadus, kopš es programmēju aģentus, galvenais uzdevums bija, kā tos piedabūt sadarboties tā, lai iegūtu derīgus rezultātus. Mums nc reizi nebija ienācis prātā, ka varētu būt runa par lielāku kontroli, ka var rasties neatkarības problēmas. Jo tā vienkārši nevarēja notikt. Atsevišķi aģenti bija pārāk mazi, lai darbotos autonomi: tiem bija jāuzņem enerģija no kāda ārēja avota, piemēram, pievadīta elektriskā vai mikroviļņu lauka. Pietika izslēgt lauku, un aģenti gāja bojā. Spietu kontrolēt nebija grūtāk kā jebkuru mājsaimniecības ierīci, piemēram, virtuves blcnderi. Izslēdz strāvu, un tas apstājas.
Turpretim Rikijs man apgalvoja, ka šis mākonis dienām ilgi bija pats sevi uzturējis. Tas izklausījās pēc galīgām muļķībām.
"Kur tas iegūst enerģiju?"
Viņš nopūtās. "Mēs iebūvējām vienībās mazas pjezovafe- lītes, kas ģenerē strāvu no fotoniem. Tās bija domātas tikai kā papildu enerģijas avots - mēs tās pievienojām pēdējā brīdī -, bet izskatās, ka ar to arī pietiek.
"Tātad šīs vienības darbojas ar saules enerģiju," es teicu. "Jā."
"Kam kaut kas tāds ienāca prātā?" "To pieprasīja Pentagons." "Un jūs iebūvējāt kapacitāti?" "Jā. Lādiņu var uzglabāt trīs stundas." "Ahā, jauki," es noteicu. Beidzot mēs bijām kaut kur nonākuši. "Tātad tām pietiek enerģijas trim stundām. Kas notiek naktī?"
"Domājams, ka naktī, pēc trim tumsas stundām, tās zaudē enerģiju."
"Un tad šis mākonis izjūk?" "Jā."
"Un visas atsevišķās vienības nokrīt zemē?" "Domājams, ka tā." "Vai tad jūs nevarat pārņemt kontroli?" "Varētu," teica Rikijs, "ja mēs spētu tās atrast. Mēs katru nakti ejam un meklējam. Taču tā arī neesam tās atraduši." "Jums ir iebūvēti marķieri?"
"Jā, skaidrs, ka ir. Katrai vienībai korpusā ir fluorescējošs modulis. Ultravioletajā gaismā tās izskatās zilgani zaļas."
"Tātad jūs naktīs ejat ārā, meklējot tuksnesī zili zaļi mirdzošu plankumu."
"Jā. Un pagaidām neesam to atraduši."
Tas mani sevišķi nepārsteidza. Ja mākonis sabruka blīvi, tuksneša zemē radās apmēram sešas collas liels kukurznis. Un tuksnesis bija liels. Tādu kukurzni nepamanīt bija viegli, arī nakti pēc nakts.
Bet, ja es tā padomāju, bija absolūti nesaprotams aspekts.
Tiklīdz šis mākonis nokrita zemē - tiklīdz atsevišķās vienī- * »
bas zaudēja enerģiju, - tā mākonis vairs nebija organizēts.
To gluži kā milzumu putekļu daļiņu varēja izkaisīt vējš, un tas vairs neatjaunotos. Taču, kā rādās, tā nenotika. Daļiņas ncizklīda. Tieši pretēji - dienu no dienas mākonis atgriezās. Kādēļ tā notika?
"Mēs domājam," Rikijs sacīja, "ka naktīs tas varbūt paslēpjas."
"Paslēpjas?"
"Jā. Mēs domājam, ka tas nolien kādā drošā vietā, iespējams - zem pārkares vai kādā alā."
Es norādīju uz mākoni, kurš virmoja uz mūsu pusi. "Jūs domājat, ka šis spiets spēj paslēpties?"
"Mēs domājam, ka tas spēj adaptēties. Patiesībā es zinu, ka tas to spēj." Viņš nopūtās. "Un vispār, tur nav tikai viens mākonis vien, Džek."
"Tur nav tikai viens mākonis?"
"Ir vismaz trīs. Varbūt jau vairāk."
Mani pārņēma apjukums, kaut kas līdzīgs miegaini pelēkam apdullumam. Pēkšņi cs vairs nespēju domāt, nespēju to visu aptvert. "Ko tu gribi teikt?"
"Es gribu teikt, ka tas vairojas, Džek," viņš sacīja. "Tas draņķa spiets vairojas."
Kamera rādīja skatu no zemes uz putekļu mākoni, kurš virpuļoja uz mūsu pusi. Taču, uz to skatīdamies, es aptvēru, ka tas virpuļo citādi nekā smilšu vētra. Daļiņas pārmaiņus griezās uz vienu pusi, tad uz otru - savdabīgā viļņveida kustībā.
Tās neapšaubāmi spietoja.
"Spietošana" ir termins, ar kuru apzīmē noteiktu sabiedrisku kukaiņu, piemēram, skudru vai bišu uzvedību - tās spieto, visas kopā dodamās uz jaunu dzīvesvietu. Bišu mākonis lido vispirms vienā virzienā, tad otrā, veidojot gaisā tādu kā tumšu upi. Spiets var apstāties un ieķerties kādā kokā, varbūt uz stundu, varbūt uz visu nakti, un tad atkal turpināt ccļu. Galu galā bites izvēlas jaunu dzīves vietu un beidz spietot.
Pēdējos gados programmētāji bija uzrakstījuši programmas, kurās tika modelēta šī kukaiņu uzvedība. Programmēšanā spieta intelekta algoritmi ir kļuvuši par svarīgu rīku. Programmētājiem spiets nozīmē datoraģentu populāciju, kuras locekļi kopīgi rīkojas, lai ar dalītā intelekta palīdzību atrisinātu kādu problēmu. Spiets ir kļuvis par iecienītu veidu, kā savākt aģentus kopīgam darbam. Ir nodibinātas profesionāļu organizācijas, tiek rīkotas konferences, kas ir veltītas tikai spieta intelekta programmām. Pēdējā laikā tās ir kļuvušas par savdabīgu pamatrisinājumu - ja nevari izdomāt neko interesantāku, liec saviem aģentiem spietot.
Taču, šo mākoni vērodams, cs redzēju, ka tā izturēšanās nav spietošana vārda parastajā nozīmē. Viļņveidīgā šurpu-turpu kustība, šķiet, bija tikai daļa no visām kustībām. Melnais mākonis ari ritmiski izpletās un sarāvās, pulsēja, tikpat kā elpoja. Un brīžiem izskatījās, ka tas izretinās un paceļas augstāk, tad kļūst blīvāks un Ierit lejup. Šīs izmaiņas notika visu laiku, taču periodiskā ritmā - vai drīzāk tās bija pārklājošos ritmu virknes.
"Velns!" teica Rikijs. "Es neredzu pārējos. Un cs zinu, ka šis nav viens." Viņš atkal nospieda rācijas pogu. "Vins? Tu redzi pārējos?"
"Nē, Rikij."
"Kur ir pārējie? Veči! Atbildiet man!"
Visā rūpnīcā icsprakšķējās rācijas. Bobijs Lembeks: "Rikij, tas ir viens pats."
"Tas nevar būt viens pats."
Meja Cana: "Rikij, nekas cits tur nav manāms."
"Tikai viens spiets, Rikij." Tas bija Dcivids Bruks.
"Tas nevar būt viens pats!" Rikijs bija tik cieši sagrābis rāciju, ka viņa pirksti bija balti. Viņš nospieda pogu. "Vins? Noliec PSI uz septiņi!"
"Droši zini?"
"Rīkojies!"
"Nu, labi, ja tu tiešām domā…"
"Norij savus sasodītos komentārus un rīkojies!"
Rikijs lika palielināt pozitīvo spiedienu ēkas iekšā līdz septiņām mārciņām uz kvadrātcollu. Visos tīros objektos tiek uzturēts pozitīvais spiediens, lai pa kādu spraugu nespētu iekļūt putekļu daļiņas no ārpuses; izspiestais gaiss tās izpūtīs ārā. Taču, lai to uzturētu, pietika ar vienu, divām mārciņām. Septiņas mārciņas pozitīvā spiediena - tas bija daudz. Lai iekšā neiekļūtu pasīvas daļiņas, tā bija pārpārēm.