Taču šīs daļiņas, bez šaubām, nebija pasīvas.
Vērodams, kā mākonis tuvodamies virpuļo un viļņojas, es redzēju, ka laiku pa laikam atsevišķas tā vietas notver saules gaismu un sudraboti iemirdzas visās varavīksnes krāsās. Tad krāsas apdzisa un spiets atkal kļuva melns. Domājams, ka pje- zopaneļi šādi ķēra saules gaismu. Taču tas nepārprotami liecināja, ka atsevišķās mikrovienības bija ārkārtīgi mobilas, jo viss mākonis nekad nekļuva sudrabots vienlaikus, tikai pa daļām vai joslām.
"Man likās - tu sacīji, ka Pentagons no jums esot atteicies, jo jūs nespējot kontrolēt šo spietu vējā."
"Jā. Mēs to nespējam."
"Bet pēdējo dienu laikā jums šeit noteikti ir bijis stiprs vējš."
"Protams. Parasti tas saceļas pievakarē. Vakar bija desmit mezglu."
"Tad kāpēc spiets nav aizpūsts prom?"
"Tāpēc, ka tas ir to atšifrējis," Rikijs drūmi sacīja. "Tas ir pielāgojies."
"Kā?"
"Skaties, gan jau redzēsi. Kad uzpūš vējš, spiets noslīd zemāk un karājas virs pašas zemes. Kad vējš noplok, tas atkal paceļas gaisā."
"Tā ir iegūtā uzvedība?"
"jā. Neviens to nav ieprogrammējis." Viņš iekoda lūpā. Vai viņš atkal meloja?
"Tad tu gribi man teikt, ka tas ir iemācījies…" "Jā, jā."
"Kā tas varēja iemācīties? Aģentiem nav atmiņas."
"UfT… mjā, tas ir garš stāsts," teica Rikijs.
"Tiem ir atmiņa?"
"Jā, tiem ir atmiņa. Ierobežota. Mēs to iebūvējām." Rikijs nospieda rācijas pogu. "Kāds kaut ko dzird?"
Sprakšķēdamas atskanēja atbildes.
"Vēl nc."
"Neko."
"Nc skaņas?"
"Vēl nav."
"Tas izdod skaņas?" es Rikijam jautāju.
"Mēs īsti nezinām. Brīžiem tā liekas. Mēs mēģinājām tās ierakstīt…" Viņš uzsita pa datora taustiņiem, veikli pārbīdīdams attēlus monitorā, citu pēc cita tos palielinādams. Viņš pašūpoja galvu. "Man tas nepatīk. Tas nevar būt viens pats," viņš sacīja. "Es gribu zināt, kur ir citi."
"Kā tu zini, ka ir citi?"
"Tā, ka tie viemēr ir bijuši." Lūkodamies monitorā, viņš zelēja lūpu. "Nesaprotu, kas tagad ir noticis…"
Gaidīt nevajadzēja ilgi. Pēc pāris mirkļiem melnais mākonis bija nonācis dažu jardu attālumā no ēkas. Pēkšņi tas sašķēlās divās daļās, tad atkal sašķēlās. Tagad cits citam blakus virpuļoja trīs mākoņi.
"Maucība," Rikijs noteica. "Pārējos tas bija paslēpis sevī." Viņš atkal nospieda savu pogu. "Veči, ir visi trīs. Un pavisam tuvu."
Patiesībā tic bija pārāk tuvu, lai tos varētu redzēt apakšējā kamerā. Rikijs pārslēdza uz skatu no augšas. Es redzēju trīs melnus mākoņus, tie visi sāniski virzījās gar ēkas garāko malu. To uzvedība šķita izteikti mērķtiecīga.
"Ko viņi grib?" cs vaicāju.
"Tikt iekšā," Rikijs atbildēja.
"Kāpēc?"
"Pajautā viņiem. Bet vakar viens no viņiem…"
Pēkšņi no tuvīna kaktusu pudura izmetās trusis un joza prom pa tuksnesi. Trīs spieti tūdaļ pagriezās un metās tam pakaļ.
Rikijs pārslēdza monitora skatījumu. Mēs raudzījāmies no zemes līmeņa. Trīs mākoņi dzinās pakaļ pārbiedētajam garausim, kas skrēja, cik jaudas, uz ekrāna bija redzams bālgans ļ'laukums. Mākoņi pārsteidzošā ātrumā virpuļoja tam pakaļ. To uzvedība bija nepārprotama: tie medija.
Mirkli cs izjutu nesaprātīgu prieku. PREDPRET funkcionēja nevainojami! Sie spieti tikpat labi varēja būt lauvenes, kas dzenas pakaļ gazelei, tik mērķtiecīga bija to uzvedība. Spieti strauji pagriezās, tad pašķīrās, liedzot trusim iespēju mukt pa kreisi un pa labi. Trīs mākoņu uzvedība šķita visnotaļ koordinēta. Tic tuvojās savam medījumam.
Un pēkšņi viens no spietiem krita lejup un aprija trusi. Pārējie divi nolaidās pēc brīža. Izveidojās tik blīvs daļiņu mākonis, ka trusis gandrīz vairs nebija saskatāms. Acīm redzot, tie bija nogāzuši dzīvnieku augšpēdus, jo es redzēju, kā gaisā, virs mākoņa, krampjaini raustās tā pakaļkājas.
Es teicu:
"Viņi to nogalina…"
"Jā," Rikijs pamāja ar galvu. "Tieši tā."
"Man likās, ka tas ir kameru spiets."
"Nu jā."
"Tad kā tie viņu nogalina?"
"Mēs nezinām, Džek. Bet tas notiek ātri."
Es saraucu pieri. "Tad jūs jau esat to redzējuši?"
Rikijs vilcinājās, kodīdams lūpu. Viņš man neatbildēja, tikai raudzījās ekrānā.
Es atkārtoju:
"Rikij, jūs to jau esat redzējuši?"
Viņš gari nopūtās. "Jā. Nu, pirmā reize bija vakar. Vakar tic nogalināja klaburčūsku."
Vakar tie nogalināja klaburčūsku, es domāju. "Jēziņ, Rikij." Es atcerējos tos vīrus helikopterā, viņu sarunu par beigtajiem dzīvniekiem. Interesanti, vai Rikijs man stāsta visu, kas viņam zināms. "Jā."
Trusis vairs nespārdījās. Viena vienīga mākonim cauri izlīdusi kāja drebēja, krampjaini noraustījās un tad aprima. Mākonis virmoja ap dzīvnieku nelielā augstumā, mazliet paceldamies un nolaizdamies. Tā turpinājās gandrīz minūti.
"Ko viņi tur dara?" es jautāju.
Rikijs papurināja galvu. "Es īsti nezinu. Bet ari iepriekš viņi tā darīja."
"Gandrīz izskatās, it kā viņi to ēstu."
"Zinu," atbildēja Rikijs.
Tas, bez šaubām, bija absurds. PREDPRET bija tikai bioloģiska analoģija. Noskatoties uz pulsējošo mākoni, man ienāca prātā, ka šī uzvedība patiešām varētu liecināt par programmas "uzkāršanos". Nespēju precīzi atcerēties, kādu rīcību mēs bijām priekšrakstījuši atsevišķām vienībām, kad mērķis ir sasniegts. īsti plēsoņas, protams, aprītu savu laupījumu, taču šādi mikroroboti tā uzvesties nevarēja. Tāpēc var jau būt, ka mākonis vienkārši virmoja apjukumā. Ja tā, drīz tas atsāks kustēties.
Parasti dalītā intelekta programmu apstāšanās bija tikai īslaicīgs fenomens. Agri vai vēlu nejauši apkārtējās vides ietekmes faktori iekustinās gana daudz mikrorobotu, lai tie izraisītu arī pārējo darbošanos. Tad programma atkal sāk funkcionēt. Vienības atkal ķeras pie mērķa meklēšanas.
Aptuveni šādu uzvedību var redzēt lekciju zālē, kad lekcija beigusies. Klausītāji kādu laiku mīņājas uz vietas, staipās, parunājas ar tuvāk sēdošajiem, sasveicinās ar draugiem, savāc mēteļus un mantiņas. Uzreiz projām aiziet tikai daži, un pārējais bars nepievērš viņiem uzmanību. Taču, kad zināms klausītāju procents ir aizgājis, atlikušie beidz tūļāties un sāk strauji doties prom. Notiek kaut kas līdzīgs fokusa maiņai.
Ja man bija taisnība, tad mākoņa uzvedībā vajadzēja būt redzamam kaut kam līdzīgam. Virpuļiem vajadzētu zaudēt koordinēto veidolu; gaisā vajadzētu pacelties atsevišķiem daļiņu lēveriem. Tikai tad sāktu kustēties lielais mākonis.
Es pametu skatienu uz pulksteni monitora stūrī. "Cik ilgi jau tas notiek?"
"Apmēram divas minūtes."
Nav sevišķi ilga apstāšanās, cs domāju. Rakstot PREDPRET, mēs vienubrīd ar datoru simulējām koordinētu aģentu uzvedību. Pēc "uzkāršanās" mēs allaž restartējām, taču reiz izlēmām pagaidīt un paskatīties, vai tiešām programma ir apstājusies pavisam. Izrādījās, ka programma var "karāties" veselas divpadsmit stundas, bet tad pēkšņi atdzīvojas un atsāk darboties. Vispār šī uzvedība ieinteresēja neirobiologus, jo…
"Sākas," teica Rikijs.
Un tā tiešām bija. Spieti sāka celties gaisā, atstājot beigto trusi. Es uzreiz sapratu, ka mana teorija ir aplama. Melnais mākonis ncizšķīda, nebija nekādu daļiņu lēveru. Visi trīs mākoņi cēlās gaisā vienlaikus, gludi un viegli. To uzvedība slota visnotaļ tīša un kontrolēta. Brīdi mākoņi virmoja atsevišķi, tad saplūda vienā. Saulē nozibēja sudrabs. Trusis nekustīgi gulēja uz sāna.