Выбрать главу

Un tad spiets strauji devās prom, aizsvilpa tuksnesī. Pie apvāršņa tas saruka mazumā. Dažu mirkļu laikā tas bija pazu­dis.

Rikijs skatījās uz mani. "Ko tu domā?"

"Jums ir aizbēdzis robotu nanospiets. Kuram kāds idiots ir piešķīris iespēju pašam apgādāties ar enerģiju un sevi uz­turēt."

"Domā, mēs varam to dabūt atpakaļ?"

"Nē," cs atbildēju. "Spriežot pēc tā, ko es redzēju, nav itin nekādu iespēju."

Rikijs nopūtās un pašūpoja galvu.

"Bet jūs taču noteikti varat tikt no tā vaļā," es sacīju. "Jūs varat to nogalināt."

"Varam?"

"Neapšaubāmi."

"Patiešām?" Viņa seja kļuva gaišāka.

"Neapšaubāmi." Un cs nudien tā domāju. Es biju pārlieci­nāts, ka Rikijs pārspīlē šīs problēmas nopietnību. Viņš noteikti nav to pārdomājis. Viņš nav izdarījis visu, kas ir viņa spēkos.

Es biju pārliecināts, ka ātri vien spēšu iznīcināt aizmuku šo spietu. Es cerēju, ka ar šo lietu būšu ticis galā līdz nāka­mās dienas rītausmai. Vēlākais.

Lūk, cik slikti cs pazinu savu pretinieku.

6. diena

10:11

Raugoties atpakaļ, vienā ziņā man izrādījās taisnība: uzzi­nāt, kā nomira trusis, bija vitāli svarīgi. Protams, tagad es zi­nu, kāpēc. Es zinu arī, kāpēc trusim uzbruka. Taču tai pirmajā dienā laboratorijā man nebija pat visaptuvenākā priekšstata par to, kas notiek. Un es varēju nekad neuzzināt patiesību.

Tobrīd neviens no mums to nevarēja.

Pat Rikijs.

Pat Džūlija.

Bija pagājušas desmit minūtes pēc tam, kad spieti bija no­zuduši, un mēs visi stāvējām noliktavā. Bija sapulcējusies visa grupa, visi bija saspringti un bažīgi. Viņi skatījās, kā cs pie­stiprinu pie siksnas radioraidītāju un uzlieku galvā saziņas sis­tēmu. Saziņas sistēmā ietilpa ari videokamera, tā bija piestip­rināta man pie kreisās auss. Pagāja kāds brīdis, kamēr tika noregulēts videoraidītājs.

Rikijs teica:

"Tu tiešām iesi ārā?"

"Jā," es atbildēju. "Gribu zināt, kas notika ar to trusi." Pagriezos pret pārējiem. "Kurš nāks man līdzi?"

Neviens nekustējās. Bobijs Lembeks, rokas kabatās sabā­zis, skatījās grīdā. Dcivids Bruks strauji samirkšķināja acis un novērsās. Rikijs pētīja savus nagus. Es notvēru Rozijas Kas- tro skatienu. Viņa papurināja galvu. "Es neesmu nojūgusics, Džek."

"Kāpēc, Rozij?"

"Pats redzi. Viņi medī."

"Tiešām?"

"Un kā vēl, nolāpīts!"

"Rozij," es sacīju. "Es tevi tā neesmu mācījis. Kā šie spieti var medīt?"

"Mēs visi to redzējām." Viņa stūrgalvīgi izslēja zodu. "Vi­si trīs spieti koordinēti medīja."

"Bet kā?" es jautāju.

Viņa sarauca pieri un šķita apjukusi. "Ko tu jautā? Tur nav nekā noslēpumaina. Aģenti var sazināties. Katrs no viņiem spēj ģenerēt elektrisku signālu."

"Pareizi." Es piekritu. "Cik spēcīgs ir signāls?"

"Nu…" viņa paraustīja plecus.

"Cik spēcīgs, Rozij? Liels tas nevarētu būt, aģents ir tikai piecas simtdaļas no cilvēka mata resnuma. Tas taču nespētu ģenerēt pārāk spēcīgu signālu, pareizi?"

"Pareizi…"

"Un elektromagnētiskā radiācija samazinās proporcionāli rādiusa kvadrātam, pareizi?" So faktu vidusskolas fizikas kursā uzzina katrs skolas bērns. Attālinoties no elektromagnētiskā sta­rojuma avota, strauji samazinās jauda - ļoti strauji. Un tas no­zīmē, ka atsevišķi aģenti spēj sazināties rikai ar saviem tuvāka­jiem kaimiņiem, ar tiem aģentiem, kas atrodas tiem ļoti tuvai. Nevis ar citiem spietiem divdesmit vai trīsdesmit jardu attālumā.

Rievas Rozijas pierē kļuva dziļākas. Šobrīd jau visi rauca pieres, neveikli saskatīdamies.

Dcivids Bruks nokremšļojās. "Tad ko mēs redzējām, Džek?"

"Jūs redzējāt šķitumu," cs stingri noteicu. "Jūs redzējāt trīs spietus, kuri darbojās neatkarīgi, un nolēmāt, ka tic savā starpā sazinās. Bet viņi to nedara. Un esmu pilnīgi pārlieci­nāts, ka arī citu apstākļu, kuriem jūs ticat šo spietu sakarā, patiesībā nav."

Es daudz ko par šiem spietiem nesapratu - un daudz kam neticēju. Neticēju, piemēram, ka šie spieti vairojas. Es domā­ju, ka Rikijs un pārējie acīmredzot 11 tik ļoti sanervozējušies, ka vienkārši to izdomājuši. Galu gala ar piecdesmit mārci­ņām ražošanas materiāla, ko viņi bija izpūtuši gaisā, pilnīgi varēja pietikt trim spietiem, ko biju redzējis, - un vēl desmi­tiem citu. (Es lēsu, ka ikkatru spietu veido trīs mārciņas nano- daļiņu. Aptuveni tik daudz sver liels bišu spiets.) Savukārt tas, ka šie spieti demonstrēja mērķtiecīgu uzmanību, it nemaz ne­bija uztraucoši: tas bija paredzēts zema līmeņa programmēša­nas rezultāts. Un neticēju, ka spieti rīkojas koordinēti. Tas vienkārši nebija iespējams, jo lauku jauda bija pārāk vāja.

Es neticēju arī tam, ka spietiem piemīt pielāgošanās spē­jas, ko Rikijs tiem piedēvēja. Biju redzējis neskaitāmas de­monstrācijas, kur roboti vcica kādu uzdevumu - piemēram, kopīgiem spēkiem stumdīja apkārt kasti -, un novērotāji to interpretēja kā saprātīgu uzvedību, kaut patiesībā roboti bija dumji, minimāli ieprogrammēti un sadarbojās nejaušības pēc. Ļoti bieži uzvedība izskatās gudrāka, nekā tā īstenībā ir. (Kā mēdza sacīt Cārlijs Dcvenports: "Rikijam vajadzētu pateik­ties Dievam par to.")

Un, visbeidzot, es nekādā ziņā neticēju, ka šie spieti ir bīs­tami. Neuzskatīju, ka trīs mārciņas smags nanodaļiņu māko­nis var kādu apdraudēt, pat trusi. Nebūt nebiju pārliecināts, ka tas ir nogalināts. Es it kā atcerējos, ka truši ir nervozas būtnes un mēdz nomirt aiz bailēm. Vai varbūt vajātājas daļi­ņas spietojušas cauri tā degunam un mutei, aizsprostojot elp­ceļus, un tāpēc dzīvnieks nosmacis. Tādā gadījumā nāve bija nejauša, nevis tīša. Nejauša nāve man šķita reālāka.

īsi sakot, es domāju, ka Rikijs un pārējie visu laiku nepa­reizi interpretēja to, ko redzēja. Viņi bija paši sevi iebiedējuši.

No otras puses, bija jāatzīst, ka mani kaitināja vairāki ne­atbildēti jautājumi.

Pirmais un acīm redzamākais kāpēc spiets bija aizbē­dzis no viņu kontroles? Sākotnējais kameru spiets bija pro­jektēts, lai to varētu kontrolēt ar tā virzienā pavērstu daudz- kanālu raidītāju. Tagad izskatījās, ka spiets ignorē pa radio noraidītās komandas, un es nesapratu - kādēļ. Jādomā, daļi­ņas bija nepareizi darinātas.

Otrs jautājums attiecās uz spieta ilgo mūžu. Atsevišķās da­ļiņas bija ārkārtīgi mazas, tās varēja iznīcināt kosmosa staro­jums, fotoķīmiskās reakcijas, to proteīnu ķēžu dehidrācija un citi apkārtējās vides faktori. Skarbajā tuksnesī visiem spietiem jau pirms daudzām dienām vajadzēja sačokuroties un nomirt "no vecuma". Taču tic nebija aizgājuši bojā. Kādēļ?

Treškārt, pastāvēja spieta šķietamā mērķa problēma. Kā apgalvoja Rikijs, spieti pastāvīgi atgriezās pie galvenās ēkas. Rikijs uzskatīja, ka tie mēģina iekļūt iekšā. Taču man nešķi­ta, ka šāds aģentu mērķis ir racionāls, un cs vēlējos redzēt programmkodu, lai saprastu, kas to izraisa. Godīgi sakot, man bija aizdomas, ka kodā ir kļūda.

Un visbeidzot, es vēlējos zināt, kāpēc tic bija vajājuši trusi. PREDPREYprogramma neliek vienībām kļūt par plēsoņām vārda burtiskajā nozīmē. Tā vienkārši izmanto plēsoņas mo­deli, lai aģenti koncentrētos un neatlaidīgi virzītos uz mērķi.

Tas kaut kādā veidā bija mainījies, un šobrīd izskatījās, ka spieti no tiesas medī.

Arī tā, domājams, bija kļūda kodā.

Manuprāt, visām šīm neskaidrībām bija viens kodols, un galvenais jautājums - kā bija gājis bojā trusis? Es nedomāju, ka tas tika nogalināts. Man bija ai/domas, ka truša nāve bija nejauša, nevis ar nodomu izraisīta.