Un tad spiets strauji devās prom, aizsvilpa tuksnesī. Pie apvāršņa tas saruka mazumā. Dažu mirkļu laikā tas bija pazudis.
Rikijs skatījās uz mani. "Ko tu domā?"
"Jums ir aizbēdzis robotu nanospiets. Kuram kāds idiots ir piešķīris iespēju pašam apgādāties ar enerģiju un sevi uzturēt."
"Domā, mēs varam to dabūt atpakaļ?"
"Nē," cs atbildēju. "Spriežot pēc tā, ko es redzēju, nav itin nekādu iespēju."
Rikijs nopūtās un pašūpoja galvu.
"Bet jūs taču noteikti varat tikt no tā vaļā," es sacīju. "Jūs varat to nogalināt."
"Varam?"
"Neapšaubāmi."
"Patiešām?" Viņa seja kļuva gaišāka.
"Neapšaubāmi." Un cs nudien tā domāju. Es biju pārliecināts, ka Rikijs pārspīlē šīs problēmas nopietnību. Viņš noteikti nav to pārdomājis. Viņš nav izdarījis visu, kas ir viņa spēkos.
Es biju pārliecināts, ka ātri vien spēšu iznīcināt aizmuku šo spietu. Es cerēju, ka ar šo lietu būšu ticis galā līdz nākamās dienas rītausmai. Vēlākais.
Lūk, cik slikti cs pazinu savu pretinieku.
6. diena
10:11
Raugoties atpakaļ, vienā ziņā man izrādījās taisnība: uzzināt, kā nomira trusis, bija vitāli svarīgi. Protams, tagad es zinu, kāpēc. Es zinu arī, kāpēc trusim uzbruka. Taču tai pirmajā dienā laboratorijā man nebija pat visaptuvenākā priekšstata par to, kas notiek. Un es varēju nekad neuzzināt patiesību.
Tobrīd neviens no mums to nevarēja.
Pat Rikijs.
Pat Džūlija.
Bija pagājušas desmit minūtes pēc tam, kad spieti bija nozuduši, un mēs visi stāvējām noliktavā. Bija sapulcējusies visa grupa, visi bija saspringti un bažīgi. Viņi skatījās, kā cs piestiprinu pie siksnas radioraidītāju un uzlieku galvā saziņas sistēmu. Saziņas sistēmā ietilpa ari videokamera, tā bija piestiprināta man pie kreisās auss. Pagāja kāds brīdis, kamēr tika noregulēts videoraidītājs.
Rikijs teica:
"Tu tiešām iesi ārā?"
"Jā," es atbildēju. "Gribu zināt, kas notika ar to trusi." Pagriezos pret pārējiem. "Kurš nāks man līdzi?"
Neviens nekustējās. Bobijs Lembeks, rokas kabatās sabāzis, skatījās grīdā. Dcivids Bruks strauji samirkšķināja acis un novērsās. Rikijs pētīja savus nagus. Es notvēru Rozijas Kas- tro skatienu. Viņa papurināja galvu. "Es neesmu nojūgusics, Džek."
"Kāpēc, Rozij?"
"Pats redzi. Viņi medī."
"Tiešām?"
"Un kā vēl, nolāpīts!"
"Rozij," es sacīju. "Es tevi tā neesmu mācījis. Kā šie spieti var medīt?"
"Mēs visi to redzējām." Viņa stūrgalvīgi izslēja zodu. "Visi trīs spieti koordinēti medīja."
"Bet kā?" es jautāju.
Viņa sarauca pieri un šķita apjukusi. "Ko tu jautā? Tur nav nekā noslēpumaina. Aģenti var sazināties. Katrs no viņiem spēj ģenerēt elektrisku signālu."
"Pareizi." Es piekritu. "Cik spēcīgs ir signāls?"
"Nu…" viņa paraustīja plecus.
"Cik spēcīgs, Rozij? Liels tas nevarētu būt, aģents ir tikai piecas simtdaļas no cilvēka mata resnuma. Tas taču nespētu ģenerēt pārāk spēcīgu signālu, pareizi?"
"Pareizi…"
"Un elektromagnētiskā radiācija samazinās proporcionāli rādiusa kvadrātam, pareizi?" So faktu vidusskolas fizikas kursā uzzina katrs skolas bērns. Attālinoties no elektromagnētiskā starojuma avota, strauji samazinās jauda - ļoti strauji. Un tas nozīmē, ka atsevišķi aģenti spēj sazināties rikai ar saviem tuvākajiem kaimiņiem, ar tiem aģentiem, kas atrodas tiem ļoti tuvai. Nevis ar citiem spietiem divdesmit vai trīsdesmit jardu attālumā.
Rievas Rozijas pierē kļuva dziļākas. Šobrīd jau visi rauca pieres, neveikli saskatīdamies.
Dcivids Bruks nokremšļojās. "Tad ko mēs redzējām, Džek?"
"Jūs redzējāt šķitumu," cs stingri noteicu. "Jūs redzējāt trīs spietus, kuri darbojās neatkarīgi, un nolēmāt, ka tic savā starpā sazinās. Bet viņi to nedara. Un esmu pilnīgi pārliecināts, ka arī citu apstākļu, kuriem jūs ticat šo spietu sakarā, patiesībā nav."
Es daudz ko par šiem spietiem nesapratu - un daudz kam neticēju. Neticēju, piemēram, ka šie spieti vairojas. Es domāju, ka Rikijs un pārējie acīmredzot 11 tik ļoti sanervozējušies, ka vienkārši to izdomājuši. Galu gala ar piecdesmit mārciņām ražošanas materiāla, ko viņi bija izpūtuši gaisā, pilnīgi varēja pietikt trim spietiem, ko biju redzējis, - un vēl desmitiem citu. (Es lēsu, ka ikkatru spietu veido trīs mārciņas nano- daļiņu. Aptuveni tik daudz sver liels bišu spiets.) Savukārt tas, ka šie spieti demonstrēja mērķtiecīgu uzmanību, it nemaz nebija uztraucoši: tas bija paredzēts zema līmeņa programmēšanas rezultāts. Un neticēju, ka spieti rīkojas koordinēti. Tas vienkārši nebija iespējams, jo lauku jauda bija pārāk vāja.
Es neticēju arī tam, ka spietiem piemīt pielāgošanās spējas, ko Rikijs tiem piedēvēja. Biju redzējis neskaitāmas demonstrācijas, kur roboti vcica kādu uzdevumu - piemēram, kopīgiem spēkiem stumdīja apkārt kasti -, un novērotāji to interpretēja kā saprātīgu uzvedību, kaut patiesībā roboti bija dumji, minimāli ieprogrammēti un sadarbojās nejaušības pēc. Ļoti bieži uzvedība izskatās gudrāka, nekā tā īstenībā ir. (Kā mēdza sacīt Cārlijs Dcvenports: "Rikijam vajadzētu pateikties Dievam par to.")
Un, visbeidzot, es nekādā ziņā neticēju, ka šie spieti ir bīstami. Neuzskatīju, ka trīs mārciņas smags nanodaļiņu mākonis var kādu apdraudēt, pat trusi. Nebūt nebiju pārliecināts, ka tas ir nogalināts. Es it kā atcerējos, ka truši ir nervozas būtnes un mēdz nomirt aiz bailēm. Vai varbūt vajātājas daļiņas spietojušas cauri tā degunam un mutei, aizsprostojot elpceļus, un tāpēc dzīvnieks nosmacis. Tādā gadījumā nāve bija nejauša, nevis tīša. Nejauša nāve man šķita reālāka.
īsi sakot, es domāju, ka Rikijs un pārējie visu laiku nepareizi interpretēja to, ko redzēja. Viņi bija paši sevi iebiedējuši.
No otras puses, bija jāatzīst, ka mani kaitināja vairāki neatbildēti jautājumi.
Pirmais un acīm redzamākais kāpēc spiets bija aizbēdzis no viņu kontroles? Sākotnējais kameru spiets bija projektēts, lai to varētu kontrolēt ar tā virzienā pavērstu daudz- kanālu raidītāju. Tagad izskatījās, ka spiets ignorē pa radio noraidītās komandas, un es nesapratu - kādēļ. Jādomā, daļiņas bija nepareizi darinātas.
Otrs jautājums attiecās uz spieta ilgo mūžu. Atsevišķās daļiņas bija ārkārtīgi mazas, tās varēja iznīcināt kosmosa starojums, fotoķīmiskās reakcijas, to proteīnu ķēžu dehidrācija un citi apkārtējās vides faktori. Skarbajā tuksnesī visiem spietiem jau pirms daudzām dienām vajadzēja sačokuroties un nomirt "no vecuma". Taču tic nebija aizgājuši bojā. Kādēļ?
Treškārt, pastāvēja spieta šķietamā mērķa problēma. Kā apgalvoja Rikijs, spieti pastāvīgi atgriezās pie galvenās ēkas. Rikijs uzskatīja, ka tie mēģina iekļūt iekšā. Taču man nešķita, ka šāds aģentu mērķis ir racionāls, un cs vēlējos redzēt programmkodu, lai saprastu, kas to izraisa. Godīgi sakot, man bija aizdomas, ka kodā ir kļūda.
Un visbeidzot, es vēlējos zināt, kāpēc tic bija vajājuši trusi. PREDPREYprogramma neliek vienībām kļūt par plēsoņām vārda burtiskajā nozīmē. Tā vienkārši izmanto plēsoņas modeli, lai aģenti koncentrētos un neatlaidīgi virzītos uz mērķi.
Tas kaut kādā veidā bija mainījies, un šobrīd izskatījās, ka spieti no tiesas medī.
Arī tā, domājams, bija kļūda kodā.
Manuprāt, visām šīm neskaidrībām bija viens kodols, un galvenais jautājums - kā bija gājis bojā trusis? Es nedomāju, ka tas tika nogalināts. Man bija ai/domas, ka truša nāve bija nejauša, nevis ar nodomu izraisīta.