Taču tas bija jānoskaidro.
Es sakārtoju portatīvo sakaru ierīci to veidoja rācijas austiņas un pie saulesbriļļu kreisā stikliņa picrīkota videokamera. Paņēmu plastmasas maisu truša līķim un pagriezos pret pārējiem. "Kāds nāks kopā ar mani?"
Neveikls klusums.
"Kam tev tas maiss?" jautāja Rikijs
"Lai atnestu trusi."
"Nekādā gadījumā," paziņoja Rikijs. "Ja tu gribi iet ārā - tā ir tava darīšana. Bet to trusi tu atpakaļ nenesīsi."
"Tu droši vien joko," cs sacīju.
"Nē. Mums šeit ir sestā līmeņa vides tīrība, Džek. Tas trusis ir netīrs. Iekšā to nevar nest."
"Labi, tad mēs varam to nolikt Mcjas laboratorijā un…"
"Nekādā ziņā, Džek. Atvaino! Tas netiks cauri pat pirmajām slūžām."
Palūkojos uz pārējiem. Visi piekrītot māja ar galvām.
"Labi, tad es izpētīšu to ārā."
"Tu tiešām grasies iet ārā?"
"Kāpēc ne?" Es noskatīju viņus, citu pēc cita. "Man jums jāsaka, draugi, manuprāt, jūs visi esat pārnervozējušies. Tas mākonis nav bīstams. Un - jā, cs eju ārā." Es pagriezos pret Mc- ju. "Vai tev nav kaut kāds anatomēšanas komplekts, kas…"
"Es iešu tev līdzi," viņa klusi sacīja.
"Labi. Paldies." Mani pārsteidza tas, ka Meja pirmā bija piekritusi manam skatījumam. Taču, būdama lauka bioloģe, viņa droši vien labāk nekā pārējie prata novērtēt reālo risku. Katrā ziņā viņas lēmums it kā mazliet izldiedēja telpā valdošo spriedzi: pārējie manāmi atslābinājās. Meja devās paņemt anatomēšanas piederumus un kaut kādas lietas no laboratorijas. Tad iezvanījās tālrunis. Vinss atbildēja un pagriezās pret mani. "Tu pazīsti kādu vārdā Dr. Elena Formena?"
"Jā." Tā ir mana māsa.
"Viņa zvana." Vinss pasniedza man tālruni un pakāpās malā. Pēkšņi sāku nervozēt. Paskatījos pulkstenī. Bija vienpadsmit no rīta, Amandai vajadzētu gulēt. Tad atcerējos, ka biju apsolījis māsai, ka vienpadsmitos viņai piezvanīšu, lai noskaidrotu, kā klājas mājās.
Es teicu: "Hallo? Elena? Vai viss ir kārtībā?"
"Protams. Labi." Ilga, ilga nopūta. "Viss ir labi. Es nezināju, kā tev klājas, tas arī viss."
"Nogurusi?"
"Kā nekad mūžā."
"Bērni aizbrauca uz skolu bez problēmām?"
Vēl viena nopūta. "Jā. Mašīnā Ēriks iesita Nikolai pa muguru un viņa iezvēla tam pa ausi."
"Tev jāiejaucas, ja viņi sāk tā uzvesties, Elen."
"Tā izskatās," viņa gurdi noteica.
"Un mazā? Kā viņas izsitumi?"
"labāk. Es uzziedu smēri."
"Kustas labi?"
"Jā. Savam vecumam viņai ir laba koordinācija. Vai ir kāda problēma, par ko man vajadzētu zināt?"
"Nē, nē," es atsaucos. Pagriezis pārējiem muguru, es pieklusināju balsi. "Es gribēju zināt - vai viņa kakā labi?"
Dzirdēju, kā Čārlijs Devenports man aiz muguras iespurcas.
"Dāsni," atbildēja Elena. "Šobrīd viņa guļ. Mēs mazliet pastaigājām pa parku. Viņa labprāt aizmiga. Mājās viss ir kārtībā. Vienīgi ūdens sildītāja signāllampiņa izdega, bet atnāks meistars un to salabos."
"Labi, labi… Klau, Elen, šobrīd es esmu aizņemts…"
"Džek? Pirms dažām minūtēm zvanīja Džūlija no slimnīcas. Viņa meklēja tevi."
"Ahā…"
"Kad es pateicu, ka tu esi aizbraucis uz Nevadu, viņa briesmīgi satraucās."
"Tiešām?"
"Viņa teica, ka tu neesot sapratis. Un tagad viss būšot vēl ļaunāk. Apmēram tā. Varbūt labāk piezvani viņai. Izklausījās, ka viņa ir uzbudināta."
"Labi. Piezvanīšu."
"Kā tev tur sokas? Vakarā būsi mājās?"
"Šovakar nebūšu," es atbildēju. "Kaut kad rit no rīta. Elen, man jāiet…"
"Piezvani bērniem ap vakariņu laiku, ja vari. Viņi priecāsies. Tante Elena - tas ir jauki, tomēr viņa nav tētis. Tu jau pats saproti."
"Labi. Jūs ēdīsiet sešos?"
"Aptuveni."
Es apsolīju, ka mēģināšu piezvanīt, un noliku klausuli.
Mēs ar Meju stāvējām ārējās slūžās pie dubultās stikla sienas, pie pašas izejas. Aiz stikla bija redzamas ugunsizturīgās tērauda durvis, kas veda ārup. Drūms un nervozs mums līdzās stāvēja Rikijs, noskatīdamies, kā mēs veicam beidzamos sagatavošanās darbus.
"Tu droši zini, ka tas ir nepieciešams? Iet ārā?"
"Tas ir būtiski nepieciešams."
"Kāpēc jūs ar Meju nevarat pagaidīt līdz vakaram un iet ārā, kad būs tumšs?"
"Tāpēc, ka tad truša tur vairs nebūs," es sacīju. "Naktī uz- radīsics koijoti vai vanagi un aizstieps tās atliekas projām."
"Neesmu pārliecināts," sacīja Rikijs. "Mēs tc labu bridi neesam redzējuši nevienu koijotu."
"Velns parāvis!" es nepacietīgi sacīju, ieslēgdams radioaustiņas. "Kamēr mēs te strīdamies, jau būtu varējuši aiziet un atnākt atpakaļ. Cau, Rikij."
Izgāju pa stikla durvīm un apstājos slūžās. Durvis man aiz muguras aizvērās. Brīdi jau pazīstamajā veidā pašņāca gaisa kondicionētāji, tad atvērās tālākās stikla durvis. Es devos uz ugunsdrošo tērauda durvju pusi. Atskatīdamies redzēju, kā Meja ieiet slūžās.
Es pavēru mazu spraudziņu tērauda durvīs. No nejauki žilbinošās, spožās saules uz grīdas palika kvēlojoša josla. Man sejā iesitās karstais gaiss. Rikijs austiņās novēlēja: "Veiksmi, draugi."
Es ievilku elpu, atgrūdu durvis plašāk un izgāju tuksnesī.
Vējš bija mitējies un priekšpusdienas tveice bija smacējoša. Kaut kur čivināja putns; citādi bija klusums. Stāvēdams pie durvīm, es miedzu acis saulē. Pār muguru pārskrēja drebuļi. Vēlreiz dziļi ievilku elpu.
Es biju pārliecināts, ka spieti nav bīstami. Taču tagad, stāvot ārā, mani teorētiskie slēdzieni it kā zaudēja spēku. Laikam man bija pielipis Rikija sasprindzinājums, jo es manāmi nervozēju. Ārā izejot, beigtais trusis šķita daudz tālāk, nekā biju iedomājies. Tas gulēja kādu piecdesmit jardu attālumā no durvīm - puse futbola laukuma garuma. Apkārtējais tuksnesis likās kails un draudīgs. Es rūpīgi nopētīju mirgojošo apvārsni, vai kaut kur neparādīsies melnas ēnas. Neko tādu neredzēju.
Tērauda durvis man aiz muguras atvērās, un Meja sacīja: "Kad būsi gatavs, es arī varēšu iet, Džek."
"Tad ejam."
Mēs devāmies uz truša pusi, soļiem gurkstot tuksneša smiltīs. Mēs attālinājāmies no ēkām. Gandrīz tūdaļ mana sirds sāka spēcīgi dauzīties un cs nosvīdu. Liku sev elpot dziļi un lēni, pūlēdamies saglabāt mieru. Saule svilināja man seju. Es apzinājos, ka esmu ļāvis, lai Rikijs mani nobiedē, taču neko nespēju līdzēt. Visu laiku metu skatienus uz apvāršņa pusi.
Meja nāca dažus soļus aiz manis. Hs vaicāju:
"Kā jūties?"
"Priecāšos, kad tas būs galā."
Mēs gājām pa dzeltenu čoljas kaktusu lauku - tic sniedzās līdz ceļiem. To ērkšķi mirdzēja saulē. Vietumis no zemes kā durstīgi īkšķi spraucās ārā lieli kaktusu stumbri.
Pa zemi čolju pakājē lēkāja kaut kādi klusējoši putniņi. Mums tuvojoties, tie pacēlās gaisā un kā riņķojoši plankumi vīdēja uz ziluma fona. Simt pēdu tālāk tie atkal nolaidās.
Beidzot mēs bijām nokļuvuši pie truša, ap kuru bija dūcošs, melns mākonis. Es izbijos un apstājos.
"Tās ir mušas," teica Meja. Viņa devas uz priekšu un pic- tupās līdzās beigtajam trusim, nepievērsdama mušām uzmanību. Viņa uzvilka gumijas cimdus un pasniedza arī man tādus. Viņa nolika zemē kvadrātveida plastikāta gabalu un katru stūri nostiprināja ar akmeni. Viņa paņēma trusi un nolika to plastikāta vidū. Viņa atvilka anatomēšanas piederumu somiņas rāvējslēdzēju un atvēra somiņu. Saulē iemirdzējās tērauda instrumenti: pincetes, skalpelis, vairāku veidu šķēres. Viņa izņēma un sarindoja arī šļirci un vairākas analīžu pudelītes ar gumijas vāciņiem. Viņa kustējās veikli un prasmīgi. Šo darbiņu viņai jau bija nācies darīt.