Es pietupos viņai blakus. Beigtais trusis ne pēc kā neoda. Nekādas ārējas pazīmes neliecināja par nāves cēloni. Ieplestā acs bija sārta un šķita veselīga.
"Bobij? Vai tu ieraksti?" ierunājās Meja.
Bobija Lcmbeka balss austiņās atbildēja: "Nolaid zemāk kameru!"
Meja pieskārās saulesbrillēs iemontētajai kamerai.
"Vēl mazliet… vēl… Piedks. Tā būs labi."
"Skaidrs," atsaucās Meja. Viņa pagrozīja truša līķi rokās, nopētīdama to no visām pusēm. "Ārējā apskatē dzīvnieks izskatās pilnīgi normāli," viņa strauji diktēja. "Nav nekādu iedzimtu anomāliju vai slimību pazīmju, kažoks ir biezs un izskatās veselīgs. Deguna kanāli šķiet daļēji vai pilnīgi aizsprostoti. Ānusā ir mazliet fekāliju, taču es pieņemu, ka tā ir parastā defekācija, kas notiek, nāvei iestājoties."
Viņa apgrieza dzīvnieku uz muguras un ar rokām pašķīra priekšķepas. "Man vajag tavu palīdzību, Džek." Viņa vēlējās, lai cs pieturu ķepas. Līķis joprojām bija silts un vēl nebija sācis sastingt.
Viņa paņēma skalpeli un, strauji pārgriežot, atsedza vēdera dobumu. Pavērās sarkana brūce; sāka plūst asinis. Es ieraudzīju ribu kaulus un zarnu sārtenos rituļus. Meja griezdama visu laiku runāja, atzīmēdama audu krāsu un tekstūru. Viņa lika man: "Pieturi šeit!" un es pavilku vienu roku zemāk, lai paņemtu sānis slidenās zarnas. Ar vienu skalpeļa griezienu viņa pāršķēla kuņģi. Izšļācās dubļaini zaļš šķidrums un kaut kāda gaļīga viela, kas varēja būt nesagremotas šķiedras. Kuņģa iekšējā sieniņa šķita paraupja, taču Meja sacīja, ka tas esot normāli.Viņa lietpratīgi pārvilka ar pirkstu gar kuņģa sieniņu, tad aprāvās.
"Mmm. Paskaties!" viņa sacīja.
"Kur?"
"Seit." Viņa parādīja. Vairākās vietās kuņģis bija sarkanīgs un mazliet asiņoja, it kā būtu noberzts jēls. Asinīs cs pamanīju melnus plankumus. "Tas nav normāli," sacīja Meja. "Tā ir patoloģija." Viņa paņēma lupu un paskatījās uzmanīgi, tad nodiktēja: "Novērojami tumši plankumi aptuveni četru līdz astoņu milimetru diametrā, cs pieņemu, ka tic ir nanodaļiņu sakopojumi kuņģa gļotādā," viņa sacīja. "Šie sakopojumi atrasti saistībā ar nelielu kuņģa sieniņas asiņošanu."
"Kuņģī ir nanodaļiņas?" cs pārjautāju. "Kā tās varēja tur iekļūt? Vai trusis ir tās apēdis? Netīšām norijis?"
"Šaubos. Es teiktu, ka tās ir aktīvi iekļuvušas."
Es saraucu pieri. "Tu domā, ka tās ir nokļuvušas tur…"
"Pa barības vadu. Jā. Vismaz es tā domāju."
"Kāpēc lai tās šādi darītu?"
"Nezinu."
Viņa nc mirkli nepārtrauca veiklo «ecēšanu. Viņa paņēma šķēres un grieza uz augšu cauri kruškaulam, tad ar pirkstiem atvēra vaļā ribas. "Pieturi šeit!" Es pārliku rokas, lai turētu atvērtas ribas, kā to bija darījusi viņa. Kaulu gali bija asi. Ar otru roku es turēju pavērtas pakaļkājas. Meja darbojās starp manām rokām.
"Plaušas ir koši sārtas un cietas, izskats normāls." Viņa ar skalpeli pāršķēla vienu daivu, tad vēl un vēlreiz. Beigās viņa atsedza bronhiolu un pārgrieza to pušu. Tās iekšpuse bija pavisam melna.
"Bronhos redzama spēcīga nanodaļiņu invāzija, kas notikusi spieta elementu ieelpošanas rezultātā," viņa diktēja. "Redzi, Bobij?"
"Redzu visu. Izšķirtspēja laba."
Viņa turpināja griezt augšup. "Izsekojot bronhu kokam uz augšu…"
Un viņa turpināja griezt, pārgrieza rīkli, tad - no deguna atpakaļ pāri vaigam, tad atvēra muti… Es uz brīdi biju spiests novērsties. Taču viņa mierīgi turpināja diktēt. "Novērojama spēcīga visu deguna kanālu un rīkles infiltrācija. Tas liek domāt par daļēju vai pilnīgu elpceļu obstrukciju, kas savukārt varētu būt nāves cēlonis."
Es atskatījos. "Kas?"
Truša galvu tagad gandrīz nevarēja pazīt, viņa bija nogriezusi žokli un šobrīd skatījās kaklā. "Paraugies pats," viņa aicināja, "izskatās, ka rīkli blīvi noslēdz daļiņas un ir reakcija, kas izskatās pēc alerģiskas reakcijas vai…"
Iejaucās Rikijs: "Kas ir, jūs vēl ilgi taisādes tur tupēt?"
"Cik ilgi vajadzēs," es atbildēju. Pagriezos pret Meju. "Kāda alerģiska reakcija?"
"Nu," viņa sacīja, "redzi, šie audi, tic ir iekaisuši, un tu redzi, ka tic ir kļuvuši pelēki, un tas liek domāt…"
"Jūs apjēdzat," jautāja Rikijs, "ka jūs tur esat jau četras minūtes?"
"Mēs esam šeit tikai tāpēc, ka nevaram ienest trusi iekšā," es atcirtu.
"To jūs tiešām nevarat."
Meja, to klausīdamās, šūpoja galvu. "Rikij, tu šobrīd tikai traucē…"
Iejaucās Bobijs: "Nekustini galvu, Meja. Tu šūpo kameru šurpu turpu."
"Piedod."
Bet es redzēju, ka viņa paccļ galvu, kā lūkodamās uz apvārsni, un tikmēr noņem analīžu caurulītes vāciņu un ieslidina tajā kuņģa sieniņas šķēlīti. To viņa ielika sev kabatā. Tad atkal nolaida galvu. Skatoties video, neviens nevarēja pamanīt, ko viņa dara. Viņa sacīja, "Labi, tagad mēs paņemsim asins paraugus."
"Iekšā jūs drīkstat ienest tikai asinis, citu neko," piekodināja Rikijs.
"Jā, Rikij. Mēs zinām."
Meja paņēma šļirci, iedūra adatu artērijā, izvilka asins paraugu, ielaida to plastmasas trauciņā, ar vienu roku izņēma adatu, iesprauda citu un paņēma vēl vienu paraugu no vēnas. Visu laiku viņa rīkojās vienlīdz strauji.
Es sacīju:
"Man ir rāda sajūta, ka tu jau esi to darījusi."
"Sis te ir sīkums. Sičuaņā mēs vienmēr strādājām spēcīgās sniegavētrās - tu neredzi, ko dari, rokas salst, dzīvnieks ir pavisam sasalis, adatu nav iespējams iedurt…" Viņa nolika pudelītes ar asins paraugiem. "Paņemsim vēl pāris kultūru, un viss būs padarīts…" Viņa meklējot apgāza somiņu. "Ai, neveicas."
"Kas par lietu?" es jautāju.
"Aizmirsu paņemt tamponus kultūru paraugiem."
"Bet iekšā tev tie ir?"
"Jā, pilnīgi noteikti."
"Rikij, tu neredzi kaut kur tos tamponus?"
"Redzu. Tepat pie slūžām."
"Negribi atnest?"
"Kāda runa, veči." Viņš asi iesmējās. "Es nemūžam nesperšu kāju ārā pa dienu. Ja jums vajag, nāciet paši pakaļ."
"Gribi aiziet?" Meja vaicāja man.
"Nē," cs sacīju. Es jau turēju dzīvnieku pavērtu; manas rokas atradās īstajā vietā. "Es pagaidīšu. Ej tu!"
"Labi." Viņa piecēlās. "Mēģini nelaist klāt mušas. Nekāds lieks piesārņojums mums nav vajadzīgs. Tūlīt būšu atpakaļ." Viņa vieglā riksī devās uz durvju pusi.
Es dzirdēju, kā soļu duna noklust, tad viņai aiz muguras noblīkšķ metāla durvis. Tad - klusums. Pavērtā līķa pievilinātas, bariem atgriezās mušas, tās sīca man ap galvu un mēģināja nolaisties uz atvērtajām iekšām. Es palaidu vaļā truša pakaļkājas un ar vienu roku atgaiņāju mušas. Es centīgi domāju par tām, lai man nebūtu jādomā par to, ka es šeit esmu viens pats.
Brīdi pa brīdim palūkojos tālumā, taču tā arī neko ncie- raudzīju. Es visu laiku atgaiņāju mušas, un reiz mana roka nejauši pieskārās truša kažokam - tai mirklī es pamanīju, ka truša āda zem spalvas ir koši sarkana.
Koši sarkana - uz mata kā saules apdegums. To redzēdams, es nodrebēju.
Es ierunājos: "Bobij?"
Sprakšķis. "Jā, Džek."
"Vai tu redzi trusi?"
"Jā, Džek."
"Tu redzi ādas sarkanumu? Vai tu to uzņem?"
"Uff, pagaidi brītiņu."
Man pie deniņiem atskanēja klusa dūkšana. Bobijs attālināti vadīja kameru, pievilkdams trusi tuvplānā. Dūkšana apklusa.