Es teicu:
"Vai tu to redzi? Manā kamerā?"
Atbildes nebija.
"Bobij?"
Es dzirdēju murmināšanu, čukstus. Vai varbūt tie bija clektrostatiskie traucējumi.
"Bobij, vai tu tur esi?"
Klusums. Es dzirdēju elpu.
"Aū, Džek?" Atskanēja Deivida Bruka balss. "Labāk nāc iekšā."
"Meja vēl nav atgriezusies. Kur viņa ir?"
"Meja ir iekšā."
"Nu, man jāpagaida, viņa grib paņemt kultūras…"
"Nē. Tūlīt pat nāc iekšā, Džek."
Es palaidu vaļā trusi un piecēlos kājās. Palūkojos apkārt, nopētīju apvārsni. "Es neko neredzu."
"Viņi ir mājas otrā pusē, Džek."
Viņa balss šķita mierīga, taču man kļuva auksti. "Viņi ir klāt?"
"Tūlīt pat nāc iekšā, Džek."
Es noliecos, savācu Mcjas paraugus; anatomēšanas piederumi gulēja blakus beigtajam trusim. Melnā ādas somiņa bija sakarsusi saulē.
"Džek?" "Tūlīt…"
"Džek! Beidz čakarēties!"
Es sāku iet uz tērauda durvju pusi. Pēdas uz tuksneša zemes rāvās čokurā. Es pilnīgi neko neredzēju.
Taču es kaut ko izdzirdēju.
Es izdzirdēju specifiski zemu, monotonu skaņu. Pirmajā mirklī man šķita, ka tur dūc ierīces, taču skaņa pieņēmās spēkā un noklusa, pulsējot tādā kā sirdspukstu ritmā. Tai pāri klājās cits ritms, vēl tur kaut kas šņāca, un tas viss kopā izklausījās dīvaini, ir kā ne no šīs pasaules - neko tādu es nebiju dzirdējis.
Šobrīd, par to domājot, man šķiet, ka mani nobiedēja tieši skaņa, nevis viss pārējais.
Sāku iet ātrāk. "Kur viņi ir?" es vaicāju.
"Tuvojas."
"Kur?"
"Džek? Labāk skrien!"
"Ko?"
"Skrien!"
Es joprojām neko neredzēju, taču skaņa pieņēmās spēkā. Es sāku skriet vieglā riksī. Skaņas frekvence bija tik zema, ka cs izjutu to kā mana ķermeņa vibrāciju. Taču tā bija arī dzirdama. Dunošs, nevienmērīgs pulss.
"Skrien, Džek!"
Es nodomāju - pie visiem velniem!
Un skrēju.
Virmodams un sudrabā mirdzēdams, pie ēkas stūra parādījās pirmais spiets. Šņākoņa un vibrācija nāca no mākoņa. Slīdēdams gar ēkas sienu, tas virzījās uz manu pusi. Tas sasniegs durvis daudz ātrāk par mani.
Es palūkojos apkārt, vai kaut kur nav otrs spiets - un tas parādījās pie ēkas tālākā stūra. Arī tas virzījās uz manu pusi.
Icsprakšķējās austiņas. Es izdzirdēju Dcivida Bruka balsi. "Tu nepaspēsi, Džek."
"Redzu," es atbildēju. Pirmais spiets jau bija pie durvīm un stāvēja tām priekšā, aizšķērsodams man ceļu. Es apstājos, nezinādams, ko darīt. Es ieraudzīju zemē mētājamies nūju - lielu, četras pēdas garu. Es to pacēlu, pašūpoju.
Spiets pulsēja, taču neatrāvās no durvīm.
Otrs spiets joprojām virzījās uz manu pusi.
Bija laiks novērst uzmanību. Es pazinu PREDPRET kodu. Es zināju, ka spieti ir ieprogrammēti vajāt kustīgus mērķus, ja izskatījās, ka tie no viņiem bēg. Kas varētu būt labs mērķis?
Es paslēju roku un uzmetu augstu gaisā melno anatomēšanas somiņu, tēmēdams aptuveni uz otrā spieta pusi. Somiņa nokrita uz sāna un brīdi ripoja pa zemi.
Otrs spiets uzreiz metās tai pakaļ.
Tai pašā mirklī pirmais spiets atrāvās no durvīm un ari metās vajāt somiņu. Gandrīz kā suns, kas dzenas pakaļ bumbiņai. Skatīdamies, kā tas aizslīd, cs izjutu acumirklīgu pacilātību. Galu galā tas tomēr bija tikai ieprogrammēts spiets. Es nodomāju: bērnu spēlīte. Steidzos uz durvju pusi.
Tā bija kļūda. Acīm redzot, manas steidzīgās kustības reģistrēja spiets, kas tūlīt apstājās un aizvirmoja atpakaļ uz durvju pusi, aizšķērsojot man ceļu. Tas apstājās; pulsējošās sudraba joslas zibēja saulē kā asmens.
Aizšķērsojot man ceļu.
Pagāja mirklis, kamēr es aptvēru, ko tas nozīmē. Manas kustības nebija likušas spietam dzīties man pakaļ. Tas vispār nebija mani vajājis. Tas bija devies tādā virzienā, lai nostātos man ceļā. Tas gaidīja manas kustības.
Kodā nekā tāda nebija. Spiets izgudroja jaunu, situācijai piemērotu uzvedību. Tā vietā, lai dzītos man pakaļ, tas bija devies atpakaļ un noķēris mani kā slazdā.
Šāda uzvedība programmā neietilpa - ne tuvu neietilpa. Es nesapratu, kas bija noticis. Nospriedu, ka droši vien spieta spējas kaut kā netīši pieaugušas. Atsevišķajām daļiņām taču bija ļoti maza atmiņa. Spieta intelekts bija visnotaļ ierobežots. Gan jau to apmuļķot nebūs pārāk grūti.
Es mēģināju pasistics pa kreisi, tad pa labi. Mākonis gāja man līdzi, taču tikai brīdi. Tad tas atkal nostājās pie durvīm. It kā zinātu, ka mans mērķis ir durvis, un, palikdams tur, tas sasniegs vēlamo.
Šī jau bija neticami saprātīga uzvedība. Droši vien kaut kas bija pieprogrammēts klāt, un viņi man nebija pateikuši. Es noprasīju: "Ko, ellē, jūs ar viņiem esat izdarījuši?"
Dcivids: "Viņš tevi nelaidīs garām, Džek."
To dzirdēdams, cs uzreiz kļuvu nikns. "Ak tā? Paskatīsimies."
Jo mans nākamais solis bija acīm redzams. Atrazdamies tik tuvu zemei, spiets bija viegli sagraujams. To veidoja daļiņas, nc lielākas par putekļa kripatiņu. Ja es izjaukšu šo sakopojumu - ja iznīcināšu tā struktūru, tad daļiņām nāksies no jauna sakārtoties, gluži tāpat, kā izklīdināts putnu bars no jauna izveido kāsi. Tas ilgs vismaz pāris sekunžu. Un tikmēr man izdosies ieskriet pa durvīm.
Bet kā lai to izjauc? Es šūpoju nūju, dzirdēdams, kā tā švīkstēdama šķeļ gaisu, taču ar to nepārprotami bija par maz. Man bija vajadzīgs kaut kas ar daudz lielāku plakanu virsmu, teiksim, airis vai palmas lapa - kaut kas tāds, ar ko varētu sacelt lielu, postošu vēju…
Mans prāts darbojās drudžainā ātrumā. Kaut kas bija vajadzīgs.
Kaut kas.
Aizmugurē man tuvojās otrs mākonis. Tas virzījās uz manu pusi juceklīgā zigzaga rakstā, lai nepieļautu manus mēģinājumus paskriet tam garām. Es skatījos uz to kaut kādā baiļpilnā valdzinājumā. Es zināju, ka ari šāda uzvedība programmā nebija paredzēta. Tā bija patvaļīga, iegūta uzvedība - un tās nolūks bija skaidrāks par skaidru. Tas mani vajāja.
Pulsējošā duna kļuva skaļāka, mākonis nāca arvien tuvāk.
Man tas jāizjauc.
Griezdamies riņķī, es nopētīju zemi visapkārt. Neko piemērotu ncicraudzīju. Tuvākais kadiķis bija krietni par tālu. Coljas kaktusi bija mīksti. Es nodomāju - skaidrs, ka te nekā nav, te ir sasodīts tuksnesis. Es pārlaidu skatienu ēkas sienai, cerēdams, ka varbūt ārā ir atstāts kāds darbarīks, piemēram, grābeklis…
Nekā nebija.
Nebija vispār nekā. Es stāvēju šeit tikai ar kreklu mugurā, un nebija nekā, ar ko es varētu…
Protams!
Austiņās atskanēja sprakšķis: "Džek, klausies…"
Taču neko vairāk es nedzirdēju. Pāri galvai noraujot kreklu, austiņas nokrita un novēlās zemē. Un tad, turēdams kreklu rokā, cs vēzēju to pa gaisu plašos, svelpjošos lokos. Un, kliegdams kā nāves gars, es uzbruku tam spietam, kas aizšķērsoja durvis.
Spiets vibrēja, dobji, monotoni dūkdams. Kad es skriešus tuvojos, tas mazliet saplaka, un tad jau es atrados daļiņu vidū, iegrimis savādā pustumsā, kāda mēdz būt smilšu vētrā. Es neko neredzēju - es neredzēju durvis akli taustījos, meklēdams tvcrekli - man acis svila no daļiņām, taču es visu laiku vicināju kreklu plašos, žvākstošos lokos, un pēc brīža tumsa sāka izklīst. Es biju izklīdinājis mākoni, daļiņas bija aizvirpuļojušas uz visām pusēm. Redze kļuva asāka un elpoju es joprojām normāli, tikai kakls bija izkaltis un sāpēja. Sāku just, kā visu manu ķermeni dursta tūkstošiem sīku adatiņu, taču dūrieni bija gandrīz nesāpīgi.