Priekšā es ieraudzīju durvis. Tvereklis atradās mazliet pa kreisi. Es joprojām vicināju kreklu, un pēkšņi mākonis it kā nozuda pavisam, it kā mēģinātu aizbēgt no manas plosīšanās. Sai mirklī es ieslīdēju pa durvīm un aizcirtu tās aiz muguras.
Piepeši nokļuvis tumsā, es samirkšķināju acis. Gandrīz neko neredzēju. Nospriedu, ka acīm jāpierod pēc spožās saules gaismas, un brīdi gaidīju, taču redze neuzlabojās. Tieši pretēji - tā, šķiet, kļuva arvien sliktāka. Es ar pūlēm saskatīju slūžu stiklotās durvis, kas atradās man tieši priekšā. Visu ķermeni joprojām durstīja adatiņas. Mana rīkle bija izkaltusi un elpa saraustīta. Redze aptumšojās. Man sāka reibt galva.
Otrpus slūžām stāvēja Rikijs un Meja, skatīdamies uz mani. Es dzirdēju Rikija kliedzienu: "Kusties, Džek! Ātrāk!"
Acis mokoši svila. Reibonis strauji kļuva izteiktāks. Lai nenokristu, cs atspiedos pret sienu. Šķita, ka rīkle ir aizsērējusi. Man bija grūti elpot. Es elsdams gaidīju, kad atvērsies stikla durvis, taču tās palika aizvērtas. Es stulbi skatījos uz slūžām.
"Tev jānostājas durvju priekšā! Stājies!"
Likās, ka pasaulē viss sācis notikt palēninātā tempā. Man vairs nemaz nebija spēka. Ķermenis bija vārgs un trīcelīgs. Durstīšana kļuva spēcīgāka. Telpa satumsa. Man nešķita, ka es pats varētu pieslieties kājās.
"Stājies! Džek!"
Man kaut kā izdevās atgrūstics no sienas un aiztenterēt uz slūžu pusi. Stikla durvis šņākdamas atvērās.
"Ej, Džek! Ātri!"
Man acu priekšā bija parādījušies plankumi. Reiba galva un vēderā jautās nelabums. Es iemeimuroju slūžās, uztriekdamies stiklam. Ar katru sekundi elpot kļuva grūtāk. Es sapratu, ka smoku.
Es dzirdēju, ka ārpusē atkal atskan zemā, monotonā dūkoņa. Lēni pagriezos, lai atskatītos.
Stikla durvis aizvērās.
Es nolaidu acis, lai paraudzītos uz sevi, taču gandrīz neredzēju savu augumu. Āda šķita melna. Mani klāja putekļi. Sāpēja visas maliņas. Arī krekls bija melns no putekļiem. Strūkla koda, un cs aizvēru acis. Tad, skaļi svelpdamas, sāka darboties gaisa apstrādes kameras. Es redzēju, kā no mana krekla tiek izsūkti putekļi. Redze kļuva asāka, taču cs joprojām nespēju paelpot. Krekls izslīdēja man no rokas un man pie kājām saplaka uz restēm. Es noliecos, lai to paceltu. Sāku trīcēt, drebēt pie visām miesām. Dzirdēju tikai mehānismu rūkoņu.
Mani pārņēma nelabums. Ceļgali saļodzījās. Es atslīgu pie sienas.
Cauri otrām stikla durvīm es redzēju Meju un Rikiju; šķita, ka viņi atrodas ļoti tālu. Manu acu priekšā tic atkāpās arvien tālāk, dodamies projām. Drīz de bija tik tālu, ka es vairs nespēju par to uztraukties. Zināju, ka mirstu. Aizvēris acis, cs nokritu, un gaisa apstrādes kameru rūkoņa aprima aukstā un pilnīgā klusumā.
6. diena
11:12
"Nekusties."
Manās vēnās plūda kaut kas ledaini salts. Es nodrebēju.
"Džek! Nekusties! Tikai mirklīti, labi?"
Kaut kas auksts, auksts šķidrums šļācās augšup pa manu delmu. Es atvēru acis. Tieši virs galvas dega spuldze, žilbinoša, zaļgani spoža; es aizmiedzu acis. Visas maliņas sāpēja. Sajūta bija tāda, it kā es būtu piekauts. Gulēju uz muguras Mejas bioloģijas laboratorijā uz melnās kušetes. Miegdams acis žilbinošajā gaismā, es redzēju, ka Meja stāv man blakus, noliekusies pār manu kreiso roku. Man elkonī viņa bija iedūrusi intravenozās sistēmas adatu.
"Kas te notiek?"
"Džek, lūdzu! Nekusties! Es esmu to darījusi tikai laboratorijas dzīvniekiem."
"Tas priecē." Es pacēlu galvu, lai redzētu, ko viņa dara. Deniņos pulsēja. Es ievaidējos un atslīgu atpakaļ.
"Slikti jūties?" jautāja Meja.
"Drausmīgi."
"Varu derēt. Man nācās izdarīt trīs iešļircinājumus." "Kādus?"
"Tev bija anafilaktiskais šoks, Džek. Briesmīga alerģiska reakcija. Kakls bija gandrīz ciet."
"Alerģiska reakcija," es atkārtoju. "Ak tad tā?"
"Briesmīga."
"No tā spieta?"
Viņa mirkli vilcinājās, tad atbildēja: "Protams." "Vai nanodaļiņas izraisa šādas alerģiskas reakcijas?" "Tas noteikti ir iespējams…" "Bet tu tā nedomā," es sacīju.
"Jā, es tā nedomāju. Es domāju, ka nanodaļiņas antigēnu ziņā ir neitrālas. Es domāju, ka tā bija reakcija uz zarnu nūjinu indi."
"Zarnu nūjiņu indi…" Pulsēšana deniņos uznāca viļņiem. Es ievilku elpu, lēni izelpoju. Es mēģināju saprast viņas sacīto. Prāts darbojās lēni: sāpēja galva. Zarnu nūjiņu inde. "Tieši tā."
"Inde no E. coli baktērijām? Tā tu domā?" "Tieši tā. Visticamāk, proteolītiskais toksīns." "Un no kā tāds toksīns varēja rasties?" "No spieta," viņa sacīja.
Izklausījās pēc galīgām aplamībām. Kā bija sacījis Rikijs, E. coli baktērijas tika izmantotas tikai prekursoru molekulu ražošanai. "Bet spietā taču šīs baktērijas nevar būt," cs iebildu. "Nezinu, Džek. Domāju, ka var." Kāpēc viņa bija tik nedroša? Es nesapratu. Tas neizskatījās pēc viņas. Parasti Meja bija precīza, asa. "Mjā," cs sacīju. "Kāds to zina. Šis spiets ir projektēts. Baktērijas vai nu ir ieprojektētas, vai nav."
Dzirdēju viņu nopūšamies, it kā nekādi nespēru aptvert. Bet ko īsti cs neaptvēru?
Es sacīju:
"Vai jūs savācāt tās daļiņas, kuras iepūta slūžās? Vai jūs kaut ko paņēmāt no slūžām?"
"Nē. Visas slūžu daļiņas tika sadedzinātas."
"Vai tas bija gudri…"
"Tas ir iebūvēts sistēmā, Džek. Kā drošības sastāvdaļa. To nevar apiet."
"Skaidrs." Bija mana kārta nopūsties. Tātad mums nebija neviena spieta aģenta parauga, ko izpētīt. Es mēģināju piecelties sēdus, taču viņa uzlika saudzīgu roku man uz krūtīm, mani apvaldīdama.
"Lēnām, Džek."
Viņai bija taisnība, jo apsēžoties, mana galva sāka sāpēt vēl vairāk. Es pārsviedu kāju pāri galda malai. "Cik ilgi es biju izslēdzies?"
"Divdesmit minūtes."
"Tāda sajūta, it kā es būtu piekauts." Ievelkot elpu, katru reizi iesāpējās ribas.
"Tev bija nopietnas problēmas ar elpošanu."
"Joprojām ir." Es paņēmu papīra kabatlakatiņu un izšņaucu degunu. Ārā iznāca daudz melnu gļotu, kas jaucās ar asinīm un tuksneša putekļiem. Lai iztīrītu degunu, man bija jā- nošņaucas četras vai piecas reizes. Saburzījis kabatlakatiņu, grasījos to izmest. Meja izstiepa roku. "Es paņemšu."
"Nē, es pats…"
"Dod man, Džek."
Viņa paņēma kabatlakatiņu un, ieslidinājusi plastmasas maisiņā, to hermētiski noslēdza. Tad cs apjēdzu, cik muļķīgi bija darbojies mans prāts. Protams, šajā kabatlakatiņā būs tieši tās daļiņas, kuras es vēlējos izpētīt. Aizvēru acis, dziļi elpoju un gaidīju, kad kaut nedaudz pierims pulsēšana galvā. Kad cs atkal atvēru acis, gaisma telpā vairs nešķita tik spilgta. Nu jau bija gandrīz normāli.
"Starp citu," teica Meja, "tikko zvanīja Džūlija. Viņa lūdza, vai tu nevarētu viņai piezvanīt, viņa pieminēja kaut kādas analīzes. Taču viņa gribēja runāt ar tevi. "Ahā."
Es skatījos, kā Meja ieliek maisiņu ar kabatlakatiņu hermētiski noslēdzamā traukā. Viņa cieši aizskrūvēja vāku. "Meja," es sacīju, "ja tajā spietā ir E. coli, mēs varam to noskaidrot, tūlīt pat to izpētot. Darīsim tā?"
"Šobrīd es nevaru. Tiklīdz varēšu, tā izpētīšu. Man radušies nelieli sarežģījumi ar vienu fermentācijas tvertni, un tam ir vajadzīgs mikroskops."
"Kādi sarežģījumi?"
"Vēl nezinu. Bet vienā tvertnē strauji samazinājies baktēriju augšanas ātrums." Viņa papurināja galvu. "Droši vien nekas nopietns. Tā gadās ik pa laikam. Šī ražošana ir neticami smalks process, Džek. Tās uzturēšana līdzinās žonglēšanai ar simt bumbiņām uzreiz. Man ir darba pilnas rokas."