Es pamāju. Taču sāku domāt, vai īstais iemesls, kura dēļ viņa nevēlas pētīt kabatlakatiņu, nav tas, ka viņa jau zina - jā, spietā ir šīs baktērijas. Viņa vienkārši nedomāja, ka tieši viņai būtu man tas jāpasaka. Un, ja reiz tā, viņa man neko neteiks.
"Meja," cs sacīju, "kādam vajadzētu man paskaidrot, kas šeit patiesībā notiek. Ne Rikijam. Es gribu, lai kāds patiešām pastāsta."
"Labi," viņa atbildēja. "Man šķiet, tā ir ļoti laba doma."
Un tāpēc es šobrīd atrados vienā no mazajiem kambarīšiem un sēdēju datora priekšā. Man blakus sēdēja projekta inženieris Deivids Bruks. Runādams Deivids nemitīgi kārtoja apģērbu - viņš nogludināja kaklasaiti, aizpogāja aproces, nolīdzināja apkaklīti, savilka uz augšu bikšu krokas. Tad viņš uzlika vienu kāju uz ceļgala, savilka uz augšu zeķi, to pašu izdarīja ar otru zeķi. Pārlaida rokas pār pleciem, notraukdams iedomātus putekļus. Un tad sāka no gala. Tas viss, protams, notika neapzināti, un sāpošās galvas dēļ tas man varēja šķist kaitinoši. Taču cs nepievērsu tam uzmanību. Jo ar katru jaunās informācijas kripatiņu, ko man sniedza Dcivids, mana galva sāpēja arvien briesmīgāk.
Atšķirībā no Rikija, Deividam piemita ļoti sakārtots prāts, un viņš man pastāstīja visu, sākot no paša sākuma. "Xymos" bija noslēdzis līgumu par tāda mikrorobotu spieta ražošanu, kas funkcionētu kā aerokamera. Daļiņas bija sekmīgi izstrādātas, un telpās viss funkcionēja. Taču, pārbaudot ārā, vējā tās zaudēja mobilitāti. Pārbaudes spietu aizpūta spēcīgs vējš. Tas notika pirms sešām nedēļām.
"Pēc tam jūs turpinājāt pārbaudīt spietus?" es jautāju.
"Jā, daudzus. Apmēram četras nedēļas."
"Neviens nefunkcionēja?"
"Tieši tā. Neviens nefunkcionēja."
"Tātad visi sākotnējie spieti ir pazuduši - tos aizpūta vējš."
"Jā."
"Un tas nozīmē, ka tiem bēguļojošajiem spietiem, ko mēs redzam, nav nekā kopīga ar tiem spietiem, ko jūs sākumā izmēģinājāt."
"Pareizi…"
"Tie ir kontaminācijas rezultāts…"
Deivids strauji samirkšķināja acis. "Ko tu gribi teikt ar vārdu "kontaminācija"?"
"Tie divdesmit pieci kilogrami materiāla, kurus ventilators izpūta ārā tāpēc, ka nebija filtra…"
"Kurš teica, ka tur bija divdesmit pieci kilogrami?"
"Rikijs."
"Ak, nē, Džek," sacīja Dcivids. "Mēs pūtām ārā dienām ilgi. Droši vien ir izpūsti piecsimt vai sešsimt kilogramu piesārņojuma - baktērijas, molekulas, asembleri."
Tātad Rikijs kārtējo reizi bija aplam novērtējis situāciju. Taču cs nesapratu, kāpēc viņš pūlējās, par to melodams. Galu galā tā bija tikai kļūda. Un, kā Rikijs bija sacījis, tā bija būvuzņēmēja kļūda. "Labi," es teicu. "Un kad jūs ieraudzī- jāt pirmo no šiem tuksneša spietiem?"
"Pirms divām nedēļām," atbildēja Deivids, mādams ar galvu un nogludinādams kaklasaiti.
Viņš paskaidroja, ka sākumā spiets ir bijis tik neorganizēts, ka, tam pirmoreiz parādoties, viņi domājuši - tur lido vesels mākonis tuksneša kukaiņu, knišļi vai kaut kas tamlīdzīgs.
"Tas parādījās, palidinājās ap laboratorijas ēku un nozuda. Viss kopā izskatījās pēc nejaušības."
Pēc dažām dienām spiets bija uzradies vēlreiz, Deivids sacīja, un tad jau tas bijis daudz labāk organizēts. "Tas demonstrēja nepārprotamu spietošanas uzvedību, tādu virmošanu mākonī, kādu tu redzēji. Tad bija skaidrs, ka tie ir mūsu nanoroboti."
"Un kas tad notika?"
"Spiets virpuļoja pa tuksnesi netālu no kompleksa, gluži tāpat kā iepriekš. Tas parādījās un pazuda. Pāris turpmākās dienas mēs pūlējāmies iegūt radiokontroli pār to, taču mums nekas neizdevās. Un galu galā - apmēram nedēļu pēc tam - mēs atklājām, ka neviena automašīna nav iedarbināma." Viņš apklusa. "Es izgāju ārā, lai paskatītos, un atklāju, ka visi borta datori ir pagalam. Šajos laikos visām mašīnām ir iebūvētie mikroprocesori. Tic kontrolē visu, no degvielas padeves līdz radio un durvju atslēgām."
"Bet tagad šie datori nefunkcionēja?"
"Jā. Patiesībā ar procesoru mikroshēmām viss bija kārtībā. Turpretim atmiņas mikroshēmas bija saēstas. Tās bija burtiski pārvērtušās putekļos."
Velns, es nodomāju. "Vai jums izdevās noskaidrot, kāpēc?"
"Jā gan. Tā nebija nekāda lielā mīkla, Džek. Erozijai bija gamma asembleru raksturīgās pazīmes. Tu zini, kas tie ir?
Nē? Nu, mums ražošanā piedalās deviņi dažādi asembleri. Katram ir sava funkcija. Gamma asembleri silikātu slāņos sagrauj oglekli. Patiesībā tic burtiski graiza to nanolīmenī - nošķeļ oglekļa substrāta gabalus."
"Tātad šie asembleri saēda mašīnu atmiņas mikroshēmas."
"Jā, jā, bet…" Deivids saminstinājās. Viņš izturējās tā, it kā es pašu galveno nebūtu sapratis. Viņš paraustīja aproces, pabungoja ar pirkstiem pa apkaklīti. "Paturi prātā vienu, Džek, - šie asembleri spēj funkcionēt istabas temperatūrā. Vispār tuksneša tveice viņiem patīk pat vēl labāk. Karstumā iznāk efektīvāk."
Mirkli es nesapratu, ko īsti viņš grib pateikt. Kāda starpība, istabas temperatūrā vai tuksneša tveicē? Un kāds tam sakars ar atmiņas mikroshēmām automašīnās. Un tad man piepeši pielēca.
"Žēlīgā debess," es tcicu.
Viņš pamāja ar galvu. "Jā."
Deivids gribēja teikt, ka tuksnesī bija izpūsts komponentu maisījums, un šie komponenti - kuri bija izgatavoti tā, lai ražošanas procesā paši spētu samontētics spētu samontē- tics arī ārpasaulē. Tuksnesī varēja notikt autonoma montāža. Un, kā rādās, tieši tas arī notika.
Es pa vienam atliecu pirkstus, lai pārliecinātos, vai esmu pareizi sapratis. "Montāžas pirmais līmenis sākas ar baktērijām. Tās ir uztaisītas tā, ka spēj ēst visu, pat atkritumus, tātad tās spēj tuksnesī atrast sev barību."
"Jā."
"Un tas nozīmē, ka baktērijas vairojas un sāk ražot molekulas, kas samontējas, veidojot lielākas molekulas. Drīz vien ir gatavi asembleri - molekulārie montētāji, un šie montētāji ķeras pie pēdējiem darbiem un laiž klajā jaunus mikroaģentus."
"Jā, jā."
"Un tas nozīmē, ka spieti vairojas."
"Jā. Tie vairojas."
"Un atsevišķajiem aģentiem ir atmiņa."
"Jā. Neliela."
"Bet viņiem nemaz nevajag lielu, tāda jau ir dalītā intelekta pamatideja. Tas ir kolektīvs. Viņiem ir intelekts un, ja reiz viņiem ir atmiņa, tātad viņi var mācīties no pieredzes."
"Jā."
"Un ar programmu PREDPRETviņi spēj risināt problēmas. Un programma ģenerē pietiekami daudz nejaušu elementu, lai viņi varētu ieviest jauninājumus."
"Pareizi. Jā."
Man pulsēja deniņi. Tagad cs redzēju visas slēptās nozīmes, un tās bija nelāgas.
"Tātad," es sacīju, "tu man stāsti, ka šis spiets vairojas, pats sevi uztur, mācās no pieredzes, tam piemīt kolektīvs intelekts un tas spēj ieviest jauninājumus, lai atrisinām problēmas."
"Jā."
"Un tas nozīmē, ka praktiski tas ir dzīvs."
"Jā." Deivids palocīja galvu. "Vismaz tas izturas tā, it kā būtu dzīvs. Funkcionāli tas ir dzīvs, Džek."
"Draņķība, tā ir ļoti nejauka ziņa," es teicu.
"Nemaz nerunā," atsaucās Bruks.
"Es vēlētos zināt," es sacīju, "kāpēc tas ķēms jau sen nav iznīcināts?"
Deivids neatbildēja. Viņš nogludināja savu kaklasaiti un izskatījās saspringts.
"Tāpēc, ka jūs sapratāt," es turpināju, "ka runa ir par mehānisku mēri. Lūk, kas jums šeit ir. Tas ir tāds pats kā bakte- riālais mēris vai vīrusu mēris. Tikai tā organismi ir mehāniski. Jums te ir viens maucīgs paštaisīts mēris."