"Jā." Viņš pamāja ar galvu.
"Tas attīstās." "Jā."
"Un to neierobežo evolūcijas bioloģiskie tempi. Tas droši vien attīstās daudz ātrāk."
Viņš pamāja. "Tas patiešām attīstās ātrāk."
"Cik ātrāk, Deivid?"
Bruks nopūtās. "Nolādēts, daudz ātrāk. Pievakarē atgriezies šeit, tas jau būs citādāks."
"Tas atgriezīsies?"
"Tas vienmēr atgriežas."
"Un kāpēc tas atgriežas?" es jautāju.
"Mēģina tikt iekšā."
"Un kāpēc?"
Deivids, juzdamies neomulīgi, sagrozījās.
"Mums ir tikai teorijas, Džek."
"Pamēģini izklāstīt!"
"Viena iespēja ir tāda, ka tas ir teritoriāls. Kā tu zini, sākotnējā PREDPREY kodā ietilpa savannas jēdziens, proti - teritorija, kurā plēsoņas klejos. Sajā savannā ir definēta kāda mājas bāze, un, iespējams, ka šis spiets uzskata - tā atrodas šajā ēkā."
"Tu pats tam tici?" cs jautāju.
"Nc gluži. Nē." Viņš vilcinājās. "Patiesībā," viņš teica, "mēs gandrīz visi domājam, ka tas atgriežas, meklēdams tavu sievu, Džek. Tas meklē Džūliju."
6. diena
1 1:42
Lūk, tāpēc, mokošu galvassāpju tirdīts, es zvanīju uz San- hosē slimnīcu.
"Džūliju Formenu, lūdzu." Es nosaucu operatoram viņas vārdu pa burtiem.
"Viņa ir intensīvajā terapijā," teica operators.
"Jā, es zinu."
"Atvainojiet, tieši zvani nav atļauti."
"Tad māsu posteni."
"Paldies, uzgaidiet, lūdzu."
Es gaidīju. Neviens necēla klausuli. Es piezvanīju vēlreiz, atkal izrunājos ar operatoru un beidzot tiku līdz intensīvās terapijas nodaļas māsu postenim. Māsiņa man teica, ka Džūlija esot rentgenā un neesot zināms, kad viņa atgriezīšoties. Es sacīju, ka viņai jau vajadzēja būt atpakaļ. Māsiņa diezgan īgni attrauca, ka šobrīd viņa skatodes uz Džūlijas gultu un varot pilnīgi droši apgalvot, ka Džūlija tajā neatrodas.
Es teicu, ka piezvanīšu vēlāk.
Aizvēris tālruni, es pagriezos pret Deividu.
"Ko Džūlija te darīja?"
"Palīdzēja mums, Deivid."
"Neapšaubāmi. Bet kā?"
"Sākumā viņa mēģināja atvilināt to atpakaļ," viņš sacīja. "Mums vajadzēja, lai spiets atrodas netālu no ēkas - tad mēs varētu pārņemt radiokontroli. Tāpēc Džūlija palīdzēja to paturēt tuvumā."
"Kā?"
"Nu, viņa to izklaidēja."
"Ko viņa darīja?"
"Man šķiet, tā to varētu nosaukt. Ļoti drīz kļuva skaidrs, ka spietam piemīt rudimentārs saprāts. Džūlijai ienāca prātā, ka pret to var izturēties kā pret bērnu. Viņa gāja ārā ar košiem klucīšiem, ar rotaļlietām. Ar tādām mantiņām, kas varētu patikt bērnam. Un izskatījās, ka spiets uz to reaģē. Viņa par to bija lielā sajūsmā."
"Toreiz tas bija droši, ka spiets atrodas tuvumā?"
"Jā, pilnīgi droši. Tas bija tikai daļiņu mākonis." Deivids paraustīja plecus. "Nu jā, kādā otrajā dienā viņa nolēma spert nākamo soli un veikt zināmus testus. Tu jau zini, testēt to kā psihologs bērnu."
"Tu gribi teikt - to mācīt," es izlaboju.
"Nē. Viņa gribēja to testēt."
"Deivid," es sacīju. "Tam spietam piemīt dalīts intelekts. Tas ir viens sasodīts tīkls. Tas mācās no visa, ko tu dari. Testēšana ari ir mācīšana. Ko īsti viņa ar to darīja?"
"Tikai, nu, saproti, kaut kādas spēles. Viņa nolika zemē trīs krāsainus klucīšus, divus zilus un vienu dzeltenu, un skatījās, vai tas izvēlēsies dzelteno. Tad to pašu ar kvadrātiem un trijstūriem. Visu ko tādu."
"Bet, Deivid," es tcicu. "Jūs visi zinājāt, ka tas ir bēglis, ka tas attīstās ārpus laboratorijas. Vai tiešām neviens neiedomājās to iznīcināt?"
"Protams. Mēs visi to gribējām. Džūlija neļāva."
"Kāpēc?"
"Viņa gribēja, lai tas paliek dzīvs."
"Un neviens ar viņu nestrīdējās?"
"Viņa ir šī uzņēmuma viceprezidente, Džek. Viņa visu laiku atkārtoja, ka šis spiets ir laimīgais gadījums, ka mēs nejauši esam uzdūrušies kaut kam patiešām lielam, ka galu galā tas izglābs uzņēmumu un nedrīkst to iznīcināt. Viņa bija - es nezinu - viņa bija patiešām pārņemta. Nu, es gribu teikt, ka viņa ar to lepojās. It kā tas būtu viņas izgudrojums. Viņa gribēja vienīgi to "iegrožot". Tas ir viņas izteiciens."
"Jā. Ahā. Cik sen viņa tā sacīja?"
"Vakar, Džek." Dcivids paraustīja plecus. "Zini, vēl vakar viņa bija šeit."
Pagāja kāds brīdis, līdz es aptvēru, ka viņam ir taisnība. Rija pagājusi tikai viena diena kopš Džūlijas aizbraukšanas no šejienes, tad bija notikusi avārija. Un pa šo laiku spieti jau bija neiedomājami progresējuši.
"Cik spietu šeit bija vakar?"
"Trīs. Bet mēs redzējām tikai divus. Man šķiet, viens slēpās." Viņš pašūpoja galvu. "Zini, viens no tiem spietiem pret viņu izturējās kā klēpja sunītis. Tas bija mazāks par pārējiem. Tas gaidīja, kad viņa izies ārā, un vienmēr lipa viņai klāt. Dažreiz, kad viņa izgāja, tas virpuļoja viņai apkārt it kā ļoti priecātos, viņu satiekot. Viņa ar to arī sarunājās, it kā tas būtu kāds mājdzīvnieks."
Es piespiedu pirkstus pie pulsējošajiem deniņiem.
"Viņa ar to sarunājās," es atkārtoju. Jēzus Marija. "Tikai nesaki man, ka šiem spietiem ir arī dzirdes sensori."
"Nē, to viņiem nav."
"Tātad runāšana bija pa tukšo."
"Uff, nu… pēc mūsu domām, šis mākonis bija tik tuvu, ka viņas elpa novirzīja dažas daļiņas. Ritmiski atkārtojoties."
"Tātad viss mākonis bija viena milzīga bungādiņa?"
"Kaut kādā ziņā jā."
"Un tas ir tīkls, tātad tas mācījās.-.."
"Jā."
Es nopūtos. "Vai tu gribi man teikt, ka tas atbildēja?"
"Nē, bet tas bija sācis izgrūst dīvainas skaņas."
Es pamāju ar galvu. Šīs dīvainās skaņas es dzirdēju.
"Kā viņš to dara?"
"Mēs īsti nezinām. Bobijs domā, ka viņi ačgārnā secībā atkārto dzirdētās vibrācijas. Daļiņas pulsē koordinētā frontē, ģenerējot skaņas vilni. Kaut kas līdzīgs skaļruņa membrānai."
Tā varētu būt, es nodomāju. Kaut arī tas šķita neticami. Spiets savā būtībā bija miniatūru daļiņu mākonis. Šīm daļiņām nebija ne masas, nc enerģijas skaņu viļņa ģenerēšanai.
Man kaut kas ienāca prātā.
"Deivid," es teicu, "vai Džūlija vakar bija ārā pie spietiem?"
"Jā, no rīta. Viss bija labi. Pēc dažām stundām, kad viņa bija aizbraukusi, tie nogalināja čūsku."
"Un vai pirms tam kaut kas tika nogalināts?"
"Uff… iespējams, koijots, pāris dienu iepriekš, - cs īsti nezinu."
"Tātad varbūt tā čūska nebija pirmā?"
"Varbūt…"
"Un šodien tie nogalināja trusi."
"Jā. Tas ir sācis strauji progresēt."
"Paldies, Džūlij," es noteicu.
Es biju pilnīgi pārliecināts, ka spietu paātrinātā attīstīšanās, ko mēs bijām novērojuši, ir iepriekšējo dienu mācīšanās rezultāts. Tā bija raksturīga dalīto sistēmu īpatnība - un, ja reiz par to runājam, tas ir raksturīgs arī evolūcijai vispār - jo evolūciju var uzskatīt par savdabīgu mācīšanos. Abos gadījumos tas nozīmē, ka sistēmas izdzīvo ilgu, lēnu sākuma periodu, kuram seko attīstība aizvien straujākā tempā.
Tādu pašu paātrinājumu var ieraudzīt, pavērojot, kā attīstījās dzīvība uz zemes. Pirmās dzīvās būtnes - vienšūņi - parādījās pirms četriem miljardiem gadu. Divu miljardu gadu laikā nekas nemainījās. Tad šūnām parādījās kodoli. Lietas iekustējās. Tikai pēc četrsimt miljoniem gadu radās daudzšūnu organismi. Vēl pēc dažiem miljoniem gadu - sprādzienveidīga dzīvības daudzveidība. Un šī daudzveidība kļuva arvien lielāka. Pirms dažiem simtiem miljonu gadu uz zemes bija lieli augi un dzīvnieki, sarežģītas būtnes, dinozauri. Tai visā cilvēks ir vēlīns ienācējs - pirms četriem miljoniem gadu parādījās stāvais staigājoši mērkaķi. Pirms diviem miljoniem gadu - agrīnie cilvēku senči. Pirms trīsdesmit pieciem tūkstošiem gadu - alu zīmējumi.