Ātrums palielinājās dramatiski. Ja saspiestu dzīvības vēsturi divdesmit četrās stundās, tad daudzšūnu organismi parādījās pēdējās divpadsmit stundās, dinozauri - pirms stundas, pirmie cilvēki - beidzamajās sekundēs un modernie cilvēki mazāk nekā pirms sekundes.
Bija vajadzīgi divi miljardi gadu, lai primitīvajās šūnās izveidotos kodols: tas bija pirmais solis sarežģītības virzienā. Taču pietika ar divsimt miljoniem gadu - desmito daļu no šī laika - lai attīstītos daudzšūnu dzīvnieki. Un tikai četri miljoni gadu bija nepieciešami, lai no mērkaķiem ar mazām smadzenītēm un raupjiem kaula darbarīkiem nonāktu līdz modernajiem cilvēkiem un gēnu inženierijai. Tik strauji bija palielinājies ātrums.
Sī pati shēma bija redzama uz aģentiem balstītu sistēmu uzvedībā. Pagāja ilgs laiks, kamēr aģenti "ielika pamatus" un pabeidza sākotnējo materiālu, bet, kolīdz tas bija gatavs, turpmākais process varēja norisināties žigli. Izlaist pamatu likšanu nebija iespējams, gluži tāpat kā cilvēks nevar "pārlēkt pāri" bērnībai un uzreiz kļūt pieaudzis. Priekšdarbi ir jāveic.
Taču tāpat nav iespējams izvairīties no turpmākā paātrinājuma. Tas ir, tā sakot, iebūvēts sistēmā.
Mācoties šī attīstība kļūst efektīvāka, un es nešaubījos, ka tam, ko darīja Džūlija, bija liela nozīme spieta pašreizējā uzvedībā. Vienkārši mijiedarbojoties ar tiem, viņa bija ieviesusi izvēlēšanās mehānismu organismiem ar iegūto uzvedību, ko nebija iespējams paredzēt. Tā bija ļoti nesaprātīga rīcība.
Spiets - kas jau tāpat strauji attīstījās - nākotnē attīstīsies vēl straujāk. Un, tā kā tas bija cilvēku radīts organisms, evolūcija nenorisināsies bioloģiski noteiktajā laikā. Tā notiks dažās stundās.
Ar katru nākamo stundu spietus iznīcināt būs arvien grūtāk.
"Lai nu kā," cs teicu Deividam. "Ja šie spieti atgriežas, tad labāk sāksim gatavoties."
Es piecēlos kājās, saviebdamies no galvassāpēm, un devos uz durvju pusi.
"Kas tev padomā?" jautāja Deivids.
"Un kā tev šķiet, kas man varētu būt padomā?" es atjautāju. "Mums jānožmiedz tie ķēmi kā prusaki. Mums jānoslauka tic no zemes virsas. Un tas jādara nekavējoties."
Deivids saknosījās.
"Man jau nekas nav pretī," viņš sacīja. "Bet es nedomāju, ka Rikijam tas patiks."
"Kāpēc?"
Deivids paraustīja plecus. "Tā ir, un viss."
Es gaidīju, nekā nesacīdams.
Deivids padīdījās, juzdamies ar katru brīdi neomulīgāk.
"Lieta tāda, ka viņi ar Džūliju ir, ē-ē, par to vienojušies."
"Viņi ir vienojušies."
"Jā. Viņi ir pilnīgi vienis prātis. Nu, šai ziņā."
"Ko tu mēģini man pateikt, Deivid?" cs jautāju.
"Neko. Tikai to, ko tu dzirdēji. Viņi ir vienojušies, ka spietiem ir jāpaliek dzīviem. Manuprāt, Rikijs tev pretosies, tas arī viss."
Man atkal bija jāparunā ar Meja. Atradu viņu bioloģijas laboratorijā, picliekušos pie datora monitora un raugoties attēlos, kur baltas baktērijas auga tumši sarkanā vidē.
"Meja," es bildu, "paklausies. Es paaināju ar Deividu un man vajag… mhm, Meja? Vai kaut kas nav labi?" Viņa nebija atrāvusi skatienu no ekrāna.
"Tā izskatās," viņa atbildēja. "Radušies sarežģījumi ar izejvielām."
"Kādi sarežģījumi?"
"Pēdējās Theta-d neaug tā, kā vajag." Viņa norādīja uz attēlu monitora augšējā stūrī, kurā bija redzama baktērija, kas auga gludos, baltos lokos. "Tā ir normāla zarnu nūjiņas kultūra," viņa sacīja. "Sādi tai jāizskatās. Bet šeit…" Viņa izvilka ekrāna vidū citu attēlu. Apļi izskatījās kā kožu saēsti, izplūkāti un kroplīgi. "Tā nav normāla kultūra," viņa teica, galvu grozīdama. "Baidos, ka tas ir fagu piesārņojums."
"Tu gribi teikt - vīruss?" Fāgs ir vīruss, kas uzbrūk baktērijām.
"Jā," viņa atbildēja. "Nūjiņas ir uzņēmīgas pret neskaitāmiem vīrusiem. Protams, izplatītākais ir T4 fāgs, taču Theta-d ir konstruēts tā, lai tas būtu rezistents pret T4. Tādēļ man ir aizdomas, ka tas var būt kāds jauns fags."
"Jauns fags? Tu gribi teikt - tikko attīstījies?"
"Jā. Droši vien kāda esošā celma mutants, kas nezin kā apgājis ieprojektēto rezistcnci. Bet tas var ļoti nelāgi iespaidot ražošanu. Ja bakteriālās izejvielas ir inficētas, ražošana jāpārtrauc. Citādi mēs tikai izplatām vīrusus."
"Atklāti sakot," es bildu, "pārtraukt ražošanu nemaz nav tik slikta doma."
"Man tas laikam ir jādara. Es mēģināšu to izolēt, bet tas izskatās agresīvs. Varbūt man neizdosies tikt no tā vaļā, ne- izberžot katliņu. Rūs jāsāk no jauna ar svaigām izejvielām. Rikijam tas nebūs pa prātam."
"Vai tu ar viņu jau runāji?"
"Vēl ne." Meja papurināja galvu. "Man šķiet, šai dienai viņam nelāgu jaunumu ir pārpārēm. Turklāt…" Viņa aprāvās, it kā būtu pārdomājusi un vairs negribētu sacīt to, ko bija iesākusi.
"Turklāt?"
"Rikijs ir daudz ieguldījis šī uzņēmuma panākumos." Viņa pagriezās pret mani. "Robijs vakar dzirdēja, kā viņš pa tālruni runā par savu akciju cenu. Un viņš esot bijis nobažījies. Man šķiet, Rikijs uzskata aXymos" par savu pēdējo lielo iespēju izsisties. Seit viņš ir nostrādājis piecus gadus.Ja šis projekts neizdosies, viņš būs pārāk vecs, lai sāktu no nulles citā uzņēmumā. Viņam ir sieva un mazs bērns; viņš nevar riskēt un vēl piecus gadus gaidīt, lai redzētu, vai nākamais uzņēmums izpeld virspusē. Tāpēc viņš no visa spēka pūlas, lai viss izdotos, briesmīgi izdzen sevi. Viņš naktīs neguļ, strādā, domā. Viņš neguļ vairāk par trim četrām stundām. Atklāti sakot, man bail, vai tas neietekmē viņa spriešanas spējas."
"Varu iedomāties," es sacīju. "Spiediens noteikti ir šausmīgs."
"Viņš ir tik ļoti ncizgulējies, ka kļūst dīvains," teica Meja. "Nekad nevar zināt, ko viņš pateiks un kā reaģēs. Rrīžiem man ir sajūta, ka viņš nemaz negrib iznīcināt tos spietus. Vai varbūt viņš baidās."
"Varbūt," es piekritu.
"īsi sakot, viņš ir dīvains. Tāpēc cs tavā vietā uzmanītos," viņa teica, "ķeroties pie spietu vajāšanas. Jo tieši to tu gra- sics darīt, vai nc? Vajāt un iznīcināt."
"Jā," cs atbildēju. "Tieši to es grasos darīt."
6. diena
13:12
Visi bija sapulcējušies atpūtas telpā, kur bija videospēles un pinbola automāti. Neviens neko nespēlēja. Es skaidroju, kas jādara, un visi ar nemierīgām acīm skatījās uz mani. Mans plāns bija diezgan vienkāršs - spiets pats teica priekšā, kas darāms, tikai šo nepatīkamo patiesību cs izlaidu.
Būtībā es viņiem sacīju, ka mums ir vaļā pasprucis spiets, ko mēs nespējam savaldīt. Un šis spiets uzrāda pašorganizētu uzvedību. "Ja reiz pastāv spēcīgs pašorganizācijas elements, tas nozīmē, ka spiets spēj sevi izveidot no jauna pēc bojājuma vai izjaukšanas. Tieši tā notika ar mani. Tādēļ šis spiets ir pilnīgi, fiziski jāiznīcina, proti, jāpakļauj daļiņas karstumam, aukstumam, skābei vai spēcīgiem magnētiskiem laukiem. Un, spriežot pēc tā, ko esmu novērojis, es teiktu, ka lielākā iespēja to iznīcināt ir naktī, kad spiets zaudē enerģiju un noslīgst līdz zemei."