"Es jau dzēru. Neizskatās, ka būtu līdzējis. Tā sasodītā spriedze. Es šeit mētājos jau nedēļu. Sī vieta var tevi padarīt traku."
"To es spēju iztēloties."
"Jā. Nu, labi." Viņš aizgriezās, it kā piepeši būtu apmulsis. "Paklau, cs būšu pie radio," viņš sacīja. "Es sekošu katram jūsu solim. Esmu tev ļoti pateicīgs, Džek. Tu šeit ienesi veselo saprātu un kārtību. Tikai… tikai tur, ārā, esi uzmanīgs, labi?"
"Labi."
Rikijs pakāpās sānis.
Es izgāju pa durvīm.
Soļodams pa gaiteni uz elektrostaciju, gaisa kondicionic- riem rūcot, cik jaudas, es panācu Meju. Es viņai teicu:
"Tev tiešām nevajag iet ārā, Meja. Tu man pa radio varēsi izstāstīt, kā apieties ar tiem izotopiem."
"Ne jau izotopi mani uztrauc," viņa teica, pieklusinājusi balsi, lai tā pazustu rūkoņā. "Mani uztrauc tas trusis."
Es nebiju pārliecināts, vai esmu pareizi saklausījis. "Kas?"
"Tas trusis. Man vajag to vēlreiz apskatīt."
"Kāpēc?"
"Atceries to audu paraugu, ko es izgriezu no kuņģa? Nu, pirms dažām minūtēm es to apskatīju mikroskopā."
"Un?"
"Baidos, ka mums ir lielas problēmas, Džek."
6. diena
14:52
Es pirmais izgāju pa durvīm un samiedzu acis tuksneša saulē. Kaut gan pulkstcns bija jau gandrīz trīs, saule šķita tikpat spoža un svelmīga kā vienmēr. Karsts vējš purināja manas bikses un kreklu. Pievilcis mikrofonu tuvāk lūpām, es sacīju:
"Bobij, tu tver?"
"Tveru tevi, Džek."
"Dabūji bildi?"
"Jā, Džek."
Cārlijs Devenports, izgājis ārā, iesmējās. Viņš teica:
"Zini, Rikij, tu nu gan esi kretīns. Tu to zināji?"
Man austiņās atskanēja Rikija balss:
"Pietaupies! Tu taču zini, ka man nepatīk komplimend. Labāk ķeries pie lietas!"
Nākamā pa durvīm iznāca Meja. Plecā viņa bija uzmetusi mugursomu.
"Izotopiem," viņa man sacīja.
"Tic ir smagi?"
"Konteineri ir smagi."
Tad iznāca Dcivids Bruks un viņam pa pēdām sekoja Rozija. Spērusi pirmo soli smiltīs, viņa novaikstījās.
"Ak kungs, cik karsts!" viņa tcica.
"Un man šķita, ka tu esi informēta par šo tuksnešu īpatnību," ķircinājās Cārlijs.
"Nesmirdi, Cārlij!"
"Nemūžam, Rozij!" Viņš atraugājās.
Es rūpīgi pētīju apvārsni, taču neko neredzēju. Mašīnas stāvēja nojumē apmēram piecdesmit jardu attālumā. Nojumes tālākajā galā bija balta taisnstūrveida ēka ar šauriem logiem. Tā bija noliktava.
Mēs sākām iet uz to pusi.
"Vai tur ir kondicionieri?" jautāja Rozija.
"Ir," atbildēja Meja. "Bet tur vienalga ir karsts. Izolācija nekam neder."
"Vai tā ir hermētiska?" es vaicāju.
"Ne gluži."
"Proti, nav," Devcnports smiedamies iejaucās. "Bobij, kāds vējš mums te ir?" viņš jautāja mikrofonā.
"Septiņpadsmit mezglu," teica Bobijs Lembcks. "Labs, stiprs vējš."
"Un kad tas norims? Ap saulrietu?"
"Droši vien. Jūsu rīcībā ir trīs stundas."
"Milzums laika," es noteicu.
Es pamanīju, ka Dcivids Bruks nav bildis ne pušplēsta vārda. Viņš tikai klamzāja uz ēkas pusi. Rozija gāja tieši viņam aiz muguras.
"Bet nekad neko nevar zināt," teica Devenports. "Mums visiem var būt vāks. Kuru katru brīdi." Viņš atkal smēja savus kaitinošos smiekliņus.
"Cārlij, vai tu, velns parāvis, vienreiz nevarētu aizvērties?" noprasīja Rikijs.
"Varbūt tu gribi iznākt ārā un mani apklusināt, tēvaini?" atcirta Cārlijs. "Kas tad nu, tev vēnas aizdambējuši cāļu sūdi?"
"Koncentrēsimies uz darāmo, Čāriij," cs iejaucos.
"Ko tu, es koncentrējos. Un kā vēl koncentrējos!"
Vējš pūta smiltis un virs zemes veidojās brūngana ņudzo- ņa. Man blakus gāja Meja. Viņa pameta skatienu uz tuksnesi un aprauti sacīja:
"Es gribu paskatīties uz to trusi. Ejiet tālāk, ja tīk."
Viņa pagriezās pa labi, uz beigtā truša pusi. Es gāju viņai līdzi. Un visi pārējie bariņā pagriezās un mums sekoja. Izskatījās, ka mums gribējās palikt kopā. Vēl arvien pūta stiprs vējš.
"Kāpēc tu gribi to redzēt, Meja?" jautāja Cārlijs.
"Gribu kaut ko pārbaudīt." Viņa iedama uzvilka cimdus.
Austiņās nosprakšķēja. Rikijs jautāja:
"Vai kāds, lūdzu, nevarētu man paskaidrot, kas jums tur, ellē, notiek?"
"Mēs ejam apskatīt trusīti," atbildēja Cārlijs.
"Kāpēc?"
"Mejai gribas to redzēt."
"Viņa jau ir to redzējusi. Veči, jūs tur, ārā, esat pilnīgi neaizsargāti. Jūsu vietā cs nevandītos apkārt."
"Neviens te nevandās apkārt, Rikij."
Es jau redzēju tālumā trusi, ko daļēji aizsedza sapūstās smiltis. Pēc brīža mēs visi stāvējām tam apkārt. Vējš bija apvēlis līķīti uz sāniem. Meja pietupās, apgrieza to uz muguras un paplēta ķepas.
"Jēziņ!" izgrūda Rozija.
Es biju satriekts, ieraugot, ka atsegtā miesa vairs nav gluda un sārta. Tā bija kļuvusi grubuļaina un dažās vietās izska tījās kā noskrāpēta. Turklāt to sedza pienaini balts aplikums.
"Izskatās kā skābē pamērcēts," teica Cārlijs.
"Jā gan," atsaucās Meja. Viņas balss šķita drūma.
Es ieskatījos rokaspulkstcnī. Tas viss bija noticis divu stundu laikā.
"Kas atgadījies?"
Meja bija izņēmusi palielināmo stiklu un pieliekusies pie dzīvnieka. Veikli pārvietodama lupu, viņa aplūkoja trusi. Tad viņa teica:
"Tas ir daļēji saēsts."
"Saēsts? Kas to izdarījis?"
"Baktērijas."
"Paga, paga," iebilda Cārlijs Devenports. "Tu gribi teikt, ka to paveikušas Theta-d? Tu domā, ka to apgrauzušas E.colii'"
"Drīz uzzināsim," viņa atbildēja. Iebāzusi rokas somiņā, viņa izņēma vairākas sdkla mēģenītes ar steriliem tamponiem.
"Bet tas taču ir beigts pavisam īsu brīdi!"
"Pietiekami ilgi," teica Meja. "Un augsta temperatūra paātrina augšanu." Viņa citu pēc citas paņēma uztriepes un ielika tās mēģenītēs.
"Tad jau šīs Theta-d ļoti agresīvi vairojas."
"Baktērijas tā dara, ja tikai tām ir labs barošanās avots. Iestājas augšanas logfaze, un ik pēc divām trim minūtēm to skaits dubultojas. Manuprāt, tieši tas arī šeit notiek."
"Bet, ja tā ir, tas nozīmē, ka spiets…" es iesāku.
"Nezinu, ko tas nozīmē, Džek," viņa mani pārtrauca. Viņa paskatījās man acīs un vieglītēm pašūpoja galvu. Doma bija skaidra: ne tagad.
Tomēr pārējie mierā nelikās.
"Meja, Meja, Meja!" uzstāja Cārlijs Devenports, "tu gribi mums teikt, ka spieti nogalināja šo trusi, lai to apēstu? Tādēļ, lai izaudzētu nūjiņas? Un radītu jaunus nanomākoņus?"
"Es tā neteicu, Cārlij." Viņas balss bija rāma, gandrīz mierinoša.
"Bet tu tā domā" Cārlijs turpināja, "tu domā, ka šie spieti izmanto zīdītāju audus vairošanās nolūkā…"
"Jā. Tieši tā es domāju, Cārlij." Meja uzmanīgi savāca uztriepes un piecēlās kājās. "Bet tagad es tikai paņēmu kultūras. Uztaisīsim luriju un agaru12 un tad paskatīsimies, kas tur atklāsies."
"Varu derēt - ja mēs atkal atnāksim pēc stundas, tās baltās šļuras vairs nebūs un viss ķermenis būs melns. Jaunas, melnas nanodaļiņas. Un galu galā to būs tik daudz, ka pietiks jaunam spietam."
Viņa palocīja galvu. "Jā. Es arī tā domāju."
"Un tieši tādēļ no šejienes ir pazuduši visi dzīvnieki?" jautāja Deivids Bruks.
"Jā." Viņa ar roku atglauda matu šķipsnu. "Tas turpinās jau labu bridi."
Iestājās klusums. Mēs visi bijām sanākuši ap beigto trusi, pagriezuši muguras pret vēju. Trusis tika apēsts tik veikli, ka tā vien likās - tas notiek manu acu priekšā, reālā laikā.