"Derētu gan tos draņķa spietus piežmiegt," noteica Cārlijs.
Mēs visi pagriežamies un sākām soļot uz nojumi.
Neviens neko neteica.
Nekas arī nebija sakāms.
Mums ejot, daži no putneļiem, kas bija lēkājuši pa sauso zemi ap čoljas kaktusiem, pēkšņi uzspurdza gaisā, čivinādami un plivinādamies mums pa priekšu.
Es uzrunāju Meju:
"Tātad dzīvnieku šeit nav, bet putni ir palikuši?"
"Tā izskatās."
Putnu bariņš palidoja uz priekšu, tad atgriezās un nolaidās zemē kādus simt jardus tālāk.
"Varbūt tic ir pārāk mazi un spieti tiem nepievērš uzmanību," teica Meja. "Nav pietiekami daudz gaļas uz kauliem."
"Varbūt." Man šķita, ka atbilde varētu būt arī citāda. Taču, lai to zinātu droši, man bija jāieskatās kodā.
No saulainās teritorijas es iegāju rievotā skārda nojumes ēnā un gar mašīnu rindu soļoju uz noliktavas durvju pusi. Durvis bija nolīmētas ar brīdinājuma zīmēm - par radioaktīvo starojumu, bioloģiskajām briesmām, mikroviļņiem, spēcīgām sprāgstvielām, lāzeru radiāciju. "Tagad tu saproti, kāpēc mēs tos draņķus turam ārā," sacīja Cārlijs.
Kad es piegāju pie durvīm, mani pasauca Vinss:
"Džek, tev zvana. Es savienošu."
Zvanīja mans mobilais tālrunis. Droši vien Džūlija. Es atvēru vāciņu.
"Hallo?"
"Tēt!" Zvanītājs bija Ēriks, un viņš runāja tai zīmīgajā tonī, kāds viņam uzradās satraukuma brīžos.
Es nopūtos.
"Jā, Ērik."
"Kad tu būsi atpakaļ?"
"Nezinu, dēls."
"Vai uz vakariņām tu nebūsi?"
"Baidos, ka nebūšu. Kas par lietu? Vai kaut kas atgadījies?"
"Viņa ir tāda pakaļa!"
"Ērik, lūdzu, pasaki man, kas atgadījies…"
"Elenas tante visu laiku viņu aizstāv. Tas nav godīgi."
"Ērik, es šobrīd esmu diezgan aizņemts, lūdzu, pasaki…"
"Kāpēc? Ko tu dari?"
"Lūdzu, pasaki man, kas nav labi, dēls."
"Kāda starpība," viņš saīga. "Ja tu nebrauc mājās, tam nav nekādas nozīmes. Un kur tu vispār esi? Tai tuksnesī?"
"Jā. Kā tu to zini?"
"Es runāju ar mammu. Elcnas tante lika mums aizbraukt pie viņas uz slimnīcu. Tas nav godīgi! Es negribēju! Viņa vienalga man lika."
"Ahā. Kā klājas mammai?"
"Viņa rakstās ārā no tās slimnīcas."
"Viņa ir uztaisījusi visas analīzes?"
"Dakteri gribēja, lai viņa vēl paliek," sacīja Ēriks. "Bet viņa grib tikt ārā. Viņai roka ir ģipsī, un tas ari viss. Viņa teica, ka nekas cits viņai nekaiš. Tēt? Kāpēc man visu laiku jādara tas, ko Elenas tante liek? Tas nav godīgi!"
"Es parunāšu ar Elenu."
"Viņas nav mājās. Viņa aizveda Nikolu pirkt jaunu kleitu tai viņas izrādei."
"Kurš tad ir mājās kopā ar tevi?"
"Marija."
"Skaidrs," es noteicu. "Vai tu mājasdarbus izpildīji?"
"Vēl ne."
"Nu, tad ķeries klāt, dēls. Es gribu, lai līdz vakariņām tu būtu izmācījies." Pārsteidzoši, cik viegli šie teksti plūst no vecāku mutes.
Tikām es biju piegājis pie noliktavas durvīm un skatījos uz visām šīm brīdinājuma zīmēm. Dažas cs nebiju redzējis, piemēram, dimantu, kas bija izveidots no četru dažādu krāsu kvadrātiem un katram bija numurs. Meja atslēdza durvis un iegāja iekšā.
"Tēt?" Ēriks apraudājās. "Kad tu būsi mājās?"
"Nezinu," cs atbildēju. "Ceru, ka rit."
"Labi. Apsoli?"
"Apsolu."
Dzirdēju, kā viņš šņākuļo, un tad klausulē bija dzirdams ilgs pūtiens - viņš izšņauca degunu kreklā. Es viņam pateicu, ka viņš, ja grib, drīkst man piezvanīt vēlāk. Šķita, ka viņš ir nomierinājies, viņš piekrita un tad atvadījās.
Es aizvēru tālruni un iegāju noliktavā.
Šī telpa bija sadalīta divās lielās glabātavās ar plauktiem pie visām četrām sienām, plaukti stāvēja ari plānvidū. Betona sienas, betona grīda. Bija vēl vienas durvis uz otru telpu un rievoti bīdāmie vārti smagajām mašīnām. Pa logiem koka rāmjos lauzās karsta saule. Skaļi rūca gaisa kondicionētāji, bet, kā jau Meja bija sacījusi, šeit tik un tā bija tveicīgi. Es aizvēru durvis sev aiz muguras un paskatījos uz to malu. Visparastākās blīves. Šis šķūnis pilnīgi noteikti nebija hermētisks.
Es gāju gar plauktiem, kuros rindojās kastes ar rezerves daļām, kas bija paredzētas rūpnīcas ietaisēm un laboratorijām. Otrajā telpā bija ikdienišķākas lietas - telpu uzkopšanas līdzekļi, tualetes papīrs, ziepes, sauso brokastu kārbas un pāris ledusskapju ar ēdienu.
Pagriezos pret Meju.
"Kur ir izotopi?"
"Šeit." Viņa man pa priekšu apgāja apkārt plauktam un apstājās pie tērauda lūkas vāka. Betona grīdā iebūvētā lūka bija aptuveni trīs pēdu diametrā. Tā izskatījās pēc apraktas atkritumu tvertnes, vienīgi vāka vidū kvēloja šķidro kristālu displejs un tam līdzās bija tastatūra. Meja nometās uz ceļgala un žigli nospieda koda taustiņus.
Vāks šņākdams pacēlās.
Es ieraudzīju kāpnes, kas veda uz apaļu tērauda kameru. Izotopi glabājās dažāda lieluma metāla konteineros. Meja acīm redzot jau pa gabalu zināja, kas tajos atrodas, jo viņa sacīja:
"Mums ir 72. sclēns. Vai būs gana labs?"
"Protams."
Meja sāka nokāpt kamerā.
"Vai tu, velns parāvis, vienreiz rimsies?" Noliktavas stūri Deivids Bruks atlēca no Cārlija Devenporta. Cārlijam rokā bija liela izsmidzināmā "Windex*pudele. Viņš bija izmēģinājis slēdzi un pie viena apšļakstījis Deividu. Neizskatījās, ka tas būtu noticis nejauši. "Atdod man to draņķību!" Deivids pavēlēja, sakampdams pudeli.
"Man ienāca prātā, ka tas varētu noderēt," nodūdoja Cārlijs. "Bet mums vajag kaut ko tālvadāmu."
Rozija, kas bija palikusi pirmajā telpā, jautāja:
"Varbūt šis derēs?"
Viņa pacēla spožu cilindru, kuram apkārt kūļājās vadi. "Vai tas nav ieslēdzējrclejs?"
"Ir," atbildēja Deivids. "Bet es šaubos, vai tas spēj saspiest šo pudeli. Kāda tam ir jauda? Mums vajadzīgs kaut kas lielāks."
"Un neaizmirsti, ka mums vajadzīgs arī tālvadāms regulators," sacīja Cārlijs. "Ja nu vienīgi tu gribi tur stāvēt un pašrocīgi apsmidzināt tos ķēmus."
Meja izkāpa no lūkas, nesdama smagu metāla cauruli. Viņa piegāja pie izlietnes un paņēma salmu krāsas šķidruma pudeli. Uzvilkusi biezus gumijas cimdus, viņa sāka sajaukt izotopu ar šo šķidrumu. Ictarkšķējās virs izlietnes piestiprinātais radiācijas skaitītājs.
Austiņās atskanēja Rikija balss:
"Vai jūs, veči, neesat kaut ko aizmirsuši? Pat ja jums būs tālvadāma ierīce, kā jūs piedabūsiet mākoni peldēt tai virsū? Es nedomāju, ka spiets tā vienkārši ieradīsies un stāvēs nekustēdamies, kamēr jūs to aplaistāt."
"Mēs atradīsm kaut ko, ar ko to pievilināt," cs sacīju.
"Piemēram?"
"Tos pievilināja trusis."
"Mums te nav nekādu trušu."
"Zini, Rikij," teica Cārlijs, "tev ir raksturīga ļoti negatīva domāšana."
"Es tikai izklāstu faktus."
"Paldies par palīdzību," atcirta Cārlijs.
Gluži tāpat kā Meja, arī Cārlijs redzēja, ka Rikijs cenšas aizkavēt katru mūsu soli. Izskatījās, ka viņš grib, lai spieti paliktu dzīvi. Un tas bija pilnīgs stulbums. Tomēr tieši tā viņš izturējās.
Es būtu Cārlijam kaut ko pateicis par Rikiju, taču mūsu austiņās visi dzirdēja visu. Moderno saziņas veidu ēnas puse: klausīties var katrs.
"Klau, veči?" Tas bija Bobijs Ixmbcks. "Kā sokas?"
"Teicami. Kāpēc tu jautā?"
"Vējš mazinās."
"Kāds ir šobrīd?" es jautāju.
"Piecpadsmit mezglu. Pirmīt bija astoņpadsmit."