Taču tās nevērās.
Pārlaidu skatienu sienai, meklēdams kaut ko līdzīgu pogai, taču neko tamlīdzīgu neicraudzīju. Slūžās dega gaisma, tātad strāva bija. Tomēr durvis ciet nevērās.
Un es zināju, ka spieti strauji tuvojas.
Tālākajā telpā ieskrēja Bobijs Lembcks un Meja. Es redzēju viņus caur otrajām stikla durvīm. Viņi vēcināja rokas, māja, acīm redzot, rādīja, ka man jāiet atpakaļ slūžās. Taču tas bija nejēdzīgi. Es mikrofonā sacīju:
"Man likās, ka jāiet pa vienam!"
Viņiem nebija austiņu un viņi mani nedzirdēja. Viņi izmisīgi māja - ej iekšā, ej iekšā!
Es jautājot pacēlu divus pirkstus.
Viņi purināja galvas. Izskatījās, ka, viņuprāt, es kaut ko nesaprotu.
Es redzēju, ka man gar kājām iekšā kā melni tvaiki sāk ieplūst nanodaļiņas. Tās sūcās gar ugunsdzēsēju durvju malām. Manā rīcībā bija palikušas piccas līdz desmit sekundes.
Es atkal iegāju slūžās. Bobijs un Meja piekrītoši māja ar galvu. Taču durvis nevērās ciet. Tagad viņi vicināja rokas citādi, kā cilādami kaut ko.
"Jūs gribat, lai cs paceļu Cārliju?"
Tieši to viņi gribēja. Es papurināju galvu. Cārlijs bija sa- kņupis sēdus, neizkustināms smagums uz grīdas. Es atskatījos uz priekškambari un redzēju, ka to piepilda melnas daļiņas, sākdamas gaisā veidot pelēcīgu miglu. Pelēcīgā migla ieplūda arī slūžās. Es sajutu ādā ieduramics pirmās adatiņas.
Palūkojos uz Bobiju un Meju stikla otrajā pusē. Viņi redzēja, kas notiek; viņi zināja, ka atlikušas tikai dažas sekundes. Viņi atkal māja ar rokām: pacel Cārliju! Es noliecos pār viņu, ieliku rokas viņam padusēs. Mēģināju uzvilkt viņu kājās, taču viņš pat nepakustējās.
"Cārlij, Dieva dēļ, palīdzi!"
Stenēdams mēģināju vēlreiz. Čārlijs atspērās ar kājām un atgrūdās ar rokām, un es pacēlu viņu dažas pēdas virs zemes. Tad viņš atšļuka atpakaļ. "Cārlij, nu, vēl reizīti…" Es vilku, cik jaudas, un šoreiz viņš krietni palīdzēja - mēs dabūjām viņa pēdas zem viņa un ar pēdējo rāvienu nostatījām viņu uz kājām. Es joprojām turēju viņu aiz padusēm; mēs bijām saķērušies tādā kā jukušu mīlētāju tvērienā. Čārlijs sēca. Es atskatījos uz stikla durvīm.
Durvis nevērās ciet.
Gaiss kļuva arvien melnāks. Palūkojos uz Meju un Bobi- ju, un viņi bija kā neprātīgi, cēla divus pirkstus un kradja tos manā virzienā. Es nesapratu.
"Jā, mēs šeit esam divi…"
Kas lēcies tām sasodītajām durvīm? Pēdīgi Meja noliecās un ļoti apņēmīgi norādīja ar abu roku rādītājpirkstiem uz abām savām kurpēm. Es redzēju viņas muti: "Divas kurpes!" Un viņa rādīja uz Čārliju.
"Jā, mums ir divas kurpes. Viņš stāv divās kurpēs."
Meja purināja galvai.
Viņa pacēla četrus pirkstus.
"Četras kurpes?"
Adatu dūrieni tracināja, traucēja domāt. Es jutu, kā manī iesūcas vecais apjukums. Smadzenes kļuva gausas. Kādas četras kurpes?
Slūžās satumsa. Bija arvien grūtāk saskaut Meju un Bo- biju. Viņi rādīja kaut ko citu, taču es neko nesapratu. Viņi kļuva arvien tālāki, tālāki un mazsvarīgāki. Man nebija spēka, un viss bija vienalga.
Divas kurpes, četras kurpes.
Un tad es apjēdzu. Pagriezis Cārlijam muguru, es atbalstījos pret viņu un teicu:
"Liec rokas man ap kaklu!"
Viņš paklausīja, un es, saķēris viņu aiz kājām, pacēlu viņa pēdas no grīdas.
Durvis acumirklī šņākdamas aizvērās. Ak tā, es nodomāju.
Gaisa pūtēji sāka laist pūsmu no augšas. Gaiss ātri tīrījās. Es pūlējos noturēt Cārliju un man tas izdevās, līdz es ieraudzīju, ka otras durvis paveras un aizslīd katra uz savu pusi. Slūžās ieskrēja Meja un Bobijs.
Un tad es vienkārši nokritu. Čārlijs uzgāzās man virsū. Šķiet, Bobijs novilka viņu no manis. Es īsti nezinu. No tā brīža es ļoti vāji kaut ko atceros.
PERĒKLIS
6. DIENA
18:18
Es pamodos savā gultā dzīvojamo telpu modulī. Gaisa apstrādes kameras rūca tik skaļi, ka sajūta bija kā lidostā. Aizmiglotām acīm aiztenterēju līdz durvīm. Durvis bija aizslēgtas.
Kādu bridi dauzījos, taču neviens neatsaucās, pat tad, kad es sāku bļaustīties. Piegāju pie datora, kas stāvēja uz galda, un to ieslēdzu. Uzradās izvēlne, un cs meklēju, vai nav pieejama kaut kāda iekšējās saziņas sistēma. Neko tamlīdzīgu nespēju atrast, tomēr kādu bridi pabakstījos pa saskarni. Laikam biju kaut ko iedarbinājis, jo atvērās logs un tajā parādījās Rikija smaidošā seja.
"Ahā, esi pamodies!" viņš sacīja. "Kā jūties?"
"Atslēdz tās sasodītās durvis."
"Vai tad tavas durvis ir aizslēgtas?"
"Atslēdz, velns parāvis!"
"Tas ir tikai tavas drošības labad."
"Rikij!" cs teicu. "Atslēdz tās draņķa durvis!"
"Jau atslēdzu. Tās ir vaļā, Džek."
Piegāju pie durvīm. Viņam bija taisnība, tās uzreiz atvērās. Palūkojos uz aizkritni. Tur bija viena lieka bulta, kaut kas līdzīgs tālvadības slēdzējmehānismam. Jāatceras nobloķēt to ar izolācijas lenti.
Rikijs monitorā sacīja:
"Tu droši vien vēlēsies noskaloties dušā."
"Jā, vēlēšos gan. Kāpēc tas gaiss tā rēc?"
"Mēs ieslēdzām tavā istabā pilnīgu ventilāciju," Rikijs atbildēja. "Gadījumam, ja nu kādas daļiņas būtu palikušas."
Parakņājos pa somu, meklēdams drēbes.
"Kur ir duša?"
"Varbūt tev palīdzēt?"
"Nē, man nevajag palīdzēt. Tikai pasaki, kur ir tā sasodītā duša."
"Izklausās, ka tu esi saniknots."
"Ej pupās, Rikij!"
Duša palīdzēja. Es stāvēju zem tās kādas divdesmit minūtes, ļaudams karstajam, kūpošajam ūdenim līt pār manu smeldzošo augumu. Izskatījās, ka man milzums skrambu - uz krūtim, uz gūžas -, taču es neatcerējos, kā biju tās ieguvis.
Iznācis es atradu Rikiju turpat, sēžam uz ķebļa.
"Džek, es esmu ļoti nobažījies."
"Kā klājas Čārlijam?"
"Izskatās, ka viss būs labi. Viņš guļ."
"Vai tu arī viņa istabu aizslēdzi?"
"Džek! Es zinu, ka tu esi pārcietis smagu pārbaudījumu, un vēlos, lai tu zini, ka mēs visi esam ļoti pateicīgi par to, ko tu izdarīji… es gribu teikt, uzņēmums ir pateicīgs, un…"
"Es uzspļauju uzņēmumam!"
"Džek, es saprotu, ka tu droši vien esi nikns…"
"Izbeidz gvelzt, Rikij! Sasodīts, es neesmu saņēmis pilnīgi nekādu palīdzību! Nc no tevis, nc arī no kāda cita."
"Jā, protams, tā varētu izskatīties…"
"Tā ir., Rikij. Ncpalīdzēšana ir nepalīdzēšana."
"Džek, Džek! Lūdzu! Es mēģinu tev pateikt, ka man ir žēl par visu notikušo. Es jūtos drausmīgi. Patiešām! Ja būtu kāda iespēja pagriezt visu atpakaļ un izmainīt, es to darītu, tici man!"
Es palūkojos viņam acīs.
"Es tev neticu, Rikij."
Viņš triumfējoši pasmaidīja, ar mutes kaktiņiem vien.
"Ceru, ka tas ar laiku mainīsies."
"Nemainīsies."
"Zini, es vienmēr esmu augstu vērtējis tavu draudzību, Džek. Tā vienmēr man ir bijusi ārkārtīgi svarīga."
Es tikai blenzu viņā. Rikijs vispār neklausījās. Viņam sejā joprojām bija tā pati muļķīgā izteiksme, kas pauda: smaidi, un viss būs brīnišķīgi! Varbūt viņš lieto narkotikas, es nodomāju. Viņš neapšaubāmi uzvedās ērmīgi.
"labi," viņš ievilka elpu un mainīja tēmu. "Šurp brauc Džūlija, tā ir labā ziņa. Viņa būs klāt kaut kad vakarā."
"Ahā. Kāpēc viņa šurp dodas?"
"Nu, bez šaubām, tāpēc, ka uztraucas par tiem aizbēgušajiem spietiem."