Viņu vilka prom - taču viņu nevilka neviens dzīvnieks.
"Varbūt izslēdz savu spuldzi," ierosināja Meja.
"Bet cs neredzu, kas to dara… Zem viņas ir kaut kāda ēna…"
"Tā nav ēna," sacīja Meja. "Tie ir viņi."
"Viņi ir tie vilcēji?"
Meja pamāja. "Izslēdz savu spuldzi."
Es izslēdzu lukturīti, kas bija man uz pieres. Mēs stāvējām tumsā.
"Man šķita, ka spietiem jaudas pietiek tikai trim stundām," es bildu.
"Tā apgalvoja Rikijs."
"Viņš atkal meloja?"
"Vai arī viņi, savā vaļā dzīvojot, ir pārvarējuši šo ierobežojumu."
Tam varēja būt nepatīkamas sekas. Ja spieti tagad var saglabāt enerģiju visu nakti, tad, iespējams, būs aktīvi ari tad, kad mēs nonāksim līdz viņu slēptuvei. Es biju domājis atrast viņus sabrukušus, daļiņas - izkaisītas pa zemi. Es biju grasījies, tā sakot, nogalināt viņus, kamēr viņi guļ. Nupat izskatījās, ka viņi neguļ.
Mēs stāvējām tumsā un aukstumā, visu pārdomādami. Visbeidzot Meja jautāja:
"Vai šie spieti nav modelēti pēc kukaiņu uzvedības parauga?"
"Ne gluži," es atbildēju. "Programmā tika veidots plēso- ņas-medījuma modelis. Bet, tā kā spiets ir mijiedarbīgu daļiņu kopums, tad līdz zināmai robežai tas uzvedīsies kā jebkurš mijiedarbīgu daļiņu, piemēram, kukaiņu kopums. Kāpēc tu jautā?"
"Kukaiņi spēj īstenot ieceres, kas pārsniedz vienas paaudzes mūža ilgumu. Tie spēj izveidot ligzdas, un tam ir vajadzīgas vairākas paaudzes. Tā ir taisnība?"
"Tā varētu būt…"
"Tāpēc varbūt kādu brīdi līķi nes viens spiets, un tad, iespējams, to pārņem cits. Varbūt to jau ir darījuši trīs vai četri spieti. Tā nevienam no viņiem naktī nav jāfunkcionē trīs stundas."
Arī šis variants mani nebūt neiepriecināja. "Tas nozīmē, ka spieti sadarbojas," es sacīju. "Tas nozīmē, ka tie ir koordinēti."
"Par to pagaidām nav šaubu."
"Vienīgais - tas nav iespējams," es viņai teicu. "Viņiem taču nav sazināšanās spēju."
"Tas nebija iespējams pirms vairākām paaudzēm," Meja iebilda. "Tagad tas ir iespējams. Atceries, pie tevis viņi lidoja, izkārtojušies V veidā? Viņi savstarpēji saskaņojās."
Taisnība. Es tikai to vēl nebiju aptvēris. Stāvēdams tur, tuksneša naktī, es domāju - ko vēl es neesmu aptvēris? Piemiedzis acis, ielūkojos tumsā, pūlēdamies kaut ko saskatīt.
"Uz kurieni tic viņu nes?" es jautāju.
Meja atvilka manas mugursomas rāvējslēdzēju un izņēma nakts redzamības brilles. "Uzliec!"
Es grasījos palīdzēt viņai sadabūt viņas brilles, taču viņa jau bija veikli noņēmusi mugursomu un izvilkusi savas brilles. Viņa kustējās ātri un pārliecināti.
Es uzmaucu brilles, sakārtoju elastīgo lenti un nolaidu lēcas pār acīm. Tās bija jaunās, ceturtās paaudzes brilles, kurās attēls bija redzams blāvās krāsās. Gandrīz uzreiz ieraudzīju tuksnesi Roziju. Viņas līķis nozuda aiz krūma, viņu nesa aizvien tālāk un tālāk.
"Ahā, tad uz kurieni tic viņu nes?" cs vēlreiz jautāju. Runādams es pacēlu brilles augstāk un uzreiz ieraudzīju, kurp tic viņu nes.
Iztālēm tas izskatījās pēc dabiska veidojuma - tumšas zemes uzkalns, apmēram piecpadsmit pēdu plats un sešas pēdas augsts. Erozija bija iegrebusi tajā dziļas, vertikālas spraugas, tāpēc uzkalns mazliet izskatījās pēc milzīga, uz sāna noguldīta zobrata. Šo veidojumu viegli varēja nepamanīt, noturot par kaut ko dabisku.
Taču tas nebija dabisks. Un nc jau erozija bija izveidojusi tā formu. Gluži otrādi - es skatījos uz mākslīgu būvi: līdzīgus pūžņus darina Āfrikas termīti un citi sabiedriski kukaiņi.
Uzlikusi brilles, Meja kādu bridi skatījās klusēdama, tad sacīja: "Vai tu gribi teikt, ka tas ir pašorganizējošas uzvedības rezultāts? Un uzvedība, kuras rezultātā to varēja uzbūvēt, ir vienkārši radusies pati no sevis?"
"Vispār jā," cs sacīju. "Tieši tā arī notika."
"Grūti noticēt."
"Saprotu."
Meja bija laba bioloģe, taču viņa nodarbojās ar primātiem. Viņa bija radusi pētīt mazas, ar augsti attīstītu saprātu apveltītu dzīvnieku populācijas, kurām bija varas hierarhijas un grupu vadoņi. Viņas izpratnē kompleksai uzvedībai bija jāsakņojas kompleksā intelektā. Un viņa tikai ar grūtībām aptvēra, kāds spēks piemīt pašorganizējošai uzvedībai ļoti lielā stulbu kustoņu populācijā.
Vispār jau tic bija dziļi cilvēciski aizspriedumi. Cilvēki domā, ka jebkurā organizācijā ir viena vadība. Valstīm ir pārvaldes. Korporācijām ir valdes. Skolām ir direktori. Armijām ir ģenerāļi. Cilvēki sliecas uzskatīt, ka bez vienas vadības organizācijā iestājas haoss un neko nozīmīgu paveikt nav iespējams.
Tā domājot, bija grūti noticēt, ka ārkārtīgi muļķīgas radības, kuru smadzenes nav lielākas par kniepadatas galviņu, spēj uzbūvēt celtnes, kas ir sarežģītākas par jebkuru cilvēku būvētu ēku. Taču tā desām ir.
Klasisks piemērs ir Āfrikas termīti. Šie kukaiņi no zemes veido pilīm līdzīgus paugurus, kuru diametrs var sasniegt simts pēdu un spirāles uzvijas divdsmit pēdu augstumā. Lai novērtētu šo veikumu, iztēlojieties, ka termīti ir cilvēku augumā - tad pauguri būtu jūdzi augsti debesskrāpji piecu jūdžu diametrā. Un, gluži tāpat kā debesskrāpjos, termītu paugurā ir sarežģīta iekšējā arhitektūra, lai nodrošinātu svaigu gaisu, izvadītu lieko ogļskābo gāzi un siltumu, un tā tālāk. Šajās būvēs ir dārzi ēdamā audzēšanai, mitekļi karaliskajai ģimenei un dzīves telpa vairāk nekā diviem miljoniem termītu. Nav divu pilnīgi vienādu termītu pūžņu; katrs ir būvēts individuāli, lai atbilstu konkrētās vietas prasībām un priekšrocībām.
Tas viss tiek paveikts bez arhitekta, bez brigadiera, bez galvenā pārrauga. Tāpat arī termītu gēnos nav iekodēts būves rasējums. Šie milzīgie veidojumi rodas, sekojot relatīvi vienkāršiem likumiem, kuriem atsevišķi termīti paklausa sadzīvē. (Piemēram, šādiem: "Ja tu saod, ka te ir bijis cits termīts, noliec šeit dubļu piciņu.") Taču iznākums neapšaubāmi bija sarežģītāks par jebkuru cilvēku celtu ēku.
Patlaban mēs skatījāmies uz jaunu būvi, ko bija uzcēlušas jaunas radības, un jau atkal bija grūti aptvert, kā tas ir noticis. Galu galā, kā spiets spēj sakraut kalnu? Tomēr es sāku apjēgt, ka šajā tuksnesī prašņāt, kā kaut kas noticis, ir veltīgi. Spieti mainījās ātri, gandrīz katru minūti. Dabiskā, cilvēciskā vēlme to izprast bija tukša laika šķiešana. Kad tu būsi to aptvēris, viss jau atkal būs citādi.
Bobijs pierūcināja ar savu visurgājēju un izslēdza lukturi. Mēs klusējot stāvējām zem zvaigžņotajām debesīm.
"Ko darīsim?" Bobijs jautāja.
"Sekosim Rozijai," es atbildēju.
"Rādās, ka Roziju velk uz to pauguru," viņš sacīja. "Tu gribi teikt, ka ari mēs līdīsim tur iekšā?"
"Jā," es sacīju.
Paklausot Mejas ierosinājumam, līdz uzkalnam mēs gājām kājām. Ar smagajām mugursomām uz pleciem bija vajadzīgas gandrīz desmit minūtes, līdz mēs nonācām paugura tuvumā. Apmēram piecdesmit pēdu attālumā mēs apstājāmies. Kaut kas šķebinoši smirdēja, nāsīs cirtās pretīga puvuma un trūdu dvaka. Tā bija tik spēcīga, ka man vēders sarāvās čokurā. No uzkalna iekšpuses it kā izsūcās arī blāvi zaļa blāzma.
"Tu tiešām gribi tur līst?" Bobijs čukstus jautāja.
"Ne uzreiz," čukstēja Meja. Viņa norādīja sānis. Rozijas līķis tika nests pa uzkalna nogāzi. Kad viņa nokļuva līdz tā malai, brīdi augšup slējās viņas stīvās kājas. Tad viņas līķis apgriezās otrādi un viņa nozuda uzkalna iekšienē. Taču tas nenotika uzreiz; vairākas sekundes virs malas rēgojās viņas galva un izstieptās rokas, it kā viņa ķertos pie tukša gaisa. Tad viņa lēni noslīdēja zemāk un izgaisa.