Bobijs notrīcēja.
"Tā. Ejam!" nočukstēja Meja.
Viņa spēra pirmos soļus savā klusajā gaitā. Viņai sekodams, es pūlējos iespējami mazāk trokšņot. Bobijs iedams brīkšķinājās un būkšķinājās. Meja apstājās un uzmeta viņam bargu skatienu.
Bobijs pacēla rokas, kā sacīdams - ko cs varu darīt?
"Skaties, kur liec kājas!" Meja nočukstēja.
"Es jau skatos," viņš čukstus atbildēja.
"Neskaties vis."
"Te ir tumšs, es neredzu."
"Jagribēsi, redzēsi."
Neatcerējos, kad vēl būtu redzējis Meju izrādām aizkaitinājumu, tomēr šobrīd mēs visi izjutām spriedzi. Turklāt vēl šī drausmīgā smirdoņa. Meja pagriezās un atsāka klusītēm virzīties uz priekšu. Bobijs sekoja, trokšņodams tāpat kā pirmīt. Mēs bijām nogājuši tikai dažus soļus, kad Meja apstājās un pacēla roku, liekot, lai viņš paliek stāvam.
Bobijs papurināja galvu - nē. Viņš nepārprotami nevēlējās palikt viens.
Meja satvēra viņu aiz pleca, stingri pamāja uz zemi un nočukstēja: "Tu paliec šeit!" "Nē…."
"Tevis dēļ mēs visi būsim pagalam," viņa čukstēja.
"Es apsolu!" viņš čukstēja pretī.
Viņa papurināja galvu un rādīja zemē. Sēdi!
Pēdīgi Bobijs apsēdās.
Meja paraudzījās uz mani. Es palocīju galvu. Mēs atsākām iešanu. Nu jau mēs bijām divdesmit pēdu attālumā no uzkalna. Smaka bija kļuvusi gandrīz neizturama. Man vēders rāvās čokurā; baidījos, ka varu sākt vemt. Turklāt, atrazdamies tik tuvu, mēs atkal dzirdējām dobjo trinkšķoņu. Šīs skaņas, nevis visa pārējā dēļ, man sagribējās bēgt prom no šejienes. Taču Meja neapstājās.
Kāpjot pa uzkalna nogāzi, mēs pieliecāmies, pēc tam no- gūlāmies pie kraujas malas. Zaļajā atblāzmā, kas nāca no apakšas, es varēju saskatīt Mejas seju. Smirdoņa mani nezin kāpēc vairs neuztrauca. Droši vien biju pārāk nobijies.
Meja iebāza roku mugursomas sānkabatiņā un izvilka īkšķa lieluma kameru tievā izbīdāmā kātā. Viņa izņēma sīciņu šķidro kristālu ckrāniņu un nolika to mums pa vidu. Tad pār- slidināja kameru pāri malai.
Ekrānā bija redzamas zaļas, gludi viļņainas sienas. Nekur nekas nekustējās. Viņa pagrozīja kameru šurpu turpu. Rozija nebija manāma.
Meja palūkojās uz mani, norādīja uz savām acīm. "Gribi paskatīties?"
Es pamāju.
Mēs lēni jo lēni virzījāmies uz priekšu, līdz redzējām pāri malai.
Viss bija citādi, nekā es biju gaidījis.
Uzkalns vienkārši sašaurināja jau esošu alu, bija prāvs - vismaz divdesmit pēdu plats. Bija redzams nogruvums, kas sākās pie uzkalna kraujas un beidzās pie cauruma klintī, pa labi no mums. Zaļā atblāzma nāca no šī cauruma.
Manā priekšā bija ieeja ļoti lielā alā. Gulēdami uz kraujas malas, pašu alu mēs neredzējām, taču trinkšķoņa liecināja, ka iekšā ir rosība. Meja atvāza kameras saliecamo kātu līdz galam un piesardzīgi ieslidināja kameru caurumā. Drīz mēs varējām redzēt, kā izskatās tālāk. Ala bija neticami dabiska un milzīga: kādas astoņas pēdas augsta un desmit pēdu plata. Klints sienas bija palsi baltas, un šķita, ka tās klāj tā pati viela, ko mēs bijām redzējuši uz Rozijas līķa.
Un Rozijas līķis atradās pavisam netālu no ieejas. Mēs redzējām viņas roku, tā rēgojās pie līkuma klints sienā. Tomēr aiz līkuma nekas nebija saskatāms.
Meja ar zīmēm man jautāja - gribi kāpt lejā?
Es lēni palocīju galvu. Man šeit nepatika, man nepatika tas, ka man nav ne jausmas, kas gaida aiz līkuma. Taču īstenībā mums nebija izvēles.
Viņa pamāja atpakaļ, uz Bobija pusi. Pasaukt viņu?
Papurināju galvu - nē. No viņa šeit nebūs nekāda labuma.
Meja pamāja un sāka ļoti lēni slidināt no pleciem savas mugursomas lences. Viņa nesacēla ne mazāko troksnīti, bet te pēkšņi sastinga. Burtiski sastinga: viņai nekustējās nc muskulis.
Ieskatījos ekrāniņā. Tad ari es sastingu.
Alas gaitenī bija ienācis kāds stāvs, kas šobrīd modri stāvēja pie ieejas un lūkojās apkārt.
Tas bija Rikijs.
Viņš izturējās tā, it kā būtu kaut ko izdzirdējis vai arī cita iemesla dēļ kļuvis modrs. No uzkalna kores joprojām lejup karājās videokamera. Tā bija pavisam niecīga; es nezināju, vai viņš var to saskatīt.
Es saspringti raudzījos ekrāniņā.
Kameras izšķirtspēja nebija sevišķi laba, un ekrāns bija manas plaukstas lielumā, tomēr ari tāpat bija skaidrs, ka tur stāv Rikijs. Es nesapratu, ko viņš tur dara - un kā vispār viņš tur nokļuvis. Tad alas gaitenī iznāca vēl viens cilvēks.
Arī tas bija Rikijs.
Es žigli palūkojos uz Meju, taču viņa joprojām bija pilnīgi nekustīga, līdzīga statujai. Tikai viņas acis kustējās.
Es ar skatienu ieurbos ekrānā. Video izšķirtspējas ietvaros abi cilvēki izskatījās pavisam vienādi. Vienāds apģērbs, vienādas kustības, vienādi žesti un plecu raustīšana. Sejas īsti nevarēja saskatīt, tomēr man palika iespaids, ka tās ir rūpīgāk izzīmētas nekā pirmīt.
Šķita, ka viņi kameru nav pamanījuši.
Viņi palūkojās debesīs, tad bridi raudzījās uz nogruvumu un tad, pagriezuši mums muguru, atgriezās alas dzīlēs.
Meja joprojām nekustējās. Viņa bija sastingusi jau gandrīz minūti un šai laikā nebija nc acu pamirkšķinājusi. Tagad šie cilvēki bija nozuduši un…
Alas gaitenī iznāca vēl viens cilvēks. Tas bija Deivids Bruks. Viņš kustējās lempīgi, iesākumā - stīvi, taču drīz vien kļuva lunkanāks. Man šķita, ka es noskatos, kā leļļu teātra aktieris pilnveido kustības, lai viņa marionete kustētos iespējami ticami. Tad Dcivids kļuva par Rikiju. Pēc tam atkal par Deividu. Un šis Deivids pagriezās un aizgāja.
Meja joprojām nogaidīja. Viņa gaidīja veselas divas minūtes un tikai tad izvilka savu kameru. Viņa ar īkšķi norādīja, ka mums jāiet atpakaļ. Mēs kopā līdām prom no kraujas malas, prom no šī uzkalna, un klusi attālinājāmies pa naksnīgo tuksnesi.
Mēs sapulcējāmies simt jardu uz rietumiem, pie braucamajiem. Meja parakņājās pa mugursomu un izvilka rakstām- paliktni un flomāsteru. Iededzinājusi flomāstera spuldzīti, viņa sāka zīmēt.
"Skaties, kas tevi sagaida," viņa sacīja. "Alai ir šāda mute, to tu redzēji. Aiz tā līkuma ir liels caurums grīdā, un ala vītņveidā iet lejup, kādus simt jardus. Tad tu nonāc lielā telpā, kas ir apmēram simt pēdu augsta un pārsimt pēdu plata. Vienkārši liela telpa, tas arī viss. Tai nav citu izeju, vismaz cs nevienu nepamanīju."
"Nepamanīji?"
"Es esmu tur bijusi," viņa sacīja, palocīdama galvu.
"Kad?"
"Pirms pāris nedēļām. Kad mēs pirmo reizi sākām meklēt spietu paslēptuvi. Es atradu to alu un iegāju iekšā, bet bija diena. Toreiz es neatradu ne mazākās spietu pazīmes." Viņa paskaidroja, ka ala esot bijusi pilna ar sikspārņiem, tic esot itin kā noklājuši griestus, sablīvējušies sārtenā, ņudzošā masā no dziļumiem līdz pašai ieejai.
"Brr," sacīja Bobijs. "Nccicšu sikspārņus."
"Šonakt tur nebija manāms neviens pats sikspārnis."
"Tu domā, ka tic ir padzīti?"
"Drīzāk jau apēsti."
"Ak kungs, veči," galvu purinādams, izgrūda Bobijs. "Es esmu tikai programmētājs. Nedomāju, ka es to spēju. Nedomāju, ka es spēšu tur ieiet."
Meja nepievērsa viņam uzmanību. Viņa uzrunāja mani:
"Kad ieiesim iekšā, mums jāizliek termīts, un jāturpina to darīt līdz pašam lielajam kambarim. Neesmu pārliecināta, vai mums ir tik daudz termīta."
"Varbūt ari nav," cs atsaucos. Mani mocīja citas bažas. "Ja netiek iznīcināti visi spied un visi asembleri, kas tos ražo, tad mēs esam velti šķieduši laiku. Pareizi?"
Abi pamāja ar galvu.
"Es neesmu pārliecināts, ka tas ir iespējams," es sacīju. "Biju domājis, ka naktī spietiem aptrūkstas jaudas. Biju domājis, ka mēs varam tos iznīcināt uz zemes. Bet viņiem nav aptrūcics jaudas - katrā ziņā nc visiem. Un, ja tikai viens no viņiem izsprūk, ja tas izbēg no alas…" Es paraustīju plecus. "Tad tas viss ir bijis veltīga laika šķiešana."
"Pareizi," Bobijs sacīja, mādams ar galvu. "Pareizi. Tā būs veltīga laika šķiešana."
"Mums jāizdomā, kā ieslodzīt viņus tai alā," teica Meja.
"Tas nav iespējams," iebilda Bobijs. "Viņi taču var izlidot ārā, kad vien viņiem labpatīk."
"Varbūt tomēr ir iespējams," atsaucās Meja. Viņa atkal sāka rakņāties pa savu mugursomu. "Tikmēr būs labāk, ja sadalīsimies!"
"Kāpēc?" Bobijs satraucies vaicāja.
"Dariet tā," attrauca Meja. "Uz priekšu!"
Es savilku ciešāk mugursomu un sakārtoju lences, lai tā nekratītos. Uzstūmu nakts redzamības brilles pierē un sāku solot. Apmēram pusceļā pirms uzkalna ieraudzīju, ka nakts melnumā kustas tumšs stāvs.
Cik klusi vien spēdams, es nokritu pie zemes. Biju trīs pēdas augstu vībotņu biežņā, tātad itin labi noslēpies. Palūkojies pār plecu, neieraudzīju nc Meju, ne Bobiju: ari viņi bija pieplakuši pie zemes. Nezināju, vai viņi jau ir pašķīaišies. Piesardzīgi pastūmu malā to lakstu, kas auga tieši man priekšā, un palūkojos uz paugura pusi.
Nācēja kājas iezīmējās uz blāvi zaļā spīduma fona. Ķermeņa augšdaļa iepretim zvaigžņotajām debesīm bija tumša. Novilku zemāk brilles un, brīdi nogaidījis, līdz tās zilgani iekvēlojās, ieraudzīju attēlu.
Šoreiz tā bija Rozija. Viņa staigāja šurpu turpu un skatījās uz visām pusēm, viņas augums bija modrs un piesardzīgs. Vienīgais - viņa nekustējās kā Rozija, kustības viņai bija kā vīrietim. Pēc brīža siluets pārtapa par Rikiju. Tas arī kustējās kā Rikijs.
Stāvs pieliecās un it kā lūkojās pāri vībotņu galotnēm. Es prātoju, kas gan to paskubinājis iziet no uzkalna. Nebija ilgi jāgaida, lai to uzzinātu.
Aiz stāva pie apvāršņa rietumu pusē parādījās balta gaisma. Tā strauji kļuva spoža un drīz es izdzirdu helikoptera propellera griešanos. Droši vien no Ielejas šurp lido Džūlija, es nodomāju. Kāpēc gan viņa par spīti ārstu pavēlēm tā steigusies izrakstīties no slimnīcas, lai nakts vidū lidotu šurp?
Lidodams tuvāk, helikopters ieslēdza starmešus. Es vēroju zilbaltās gaismas loku, tas vilnīja pār zemi un tuvojās mums. Arī Rikija stāvs to vēroja, tad nozuda skatienam.
Un tad helikopters rēkdams pārlidoja man pāri, uz brīdi apžilbinādams acis ar halogēnstariem. Gandrīz tūdaļ tas strauji sasvērās uz sāniem un lokā virzījās atpakaļ.
Kas, ellē, tur notiek ?
Helikopters lēnā lokā pārlidoja pāri uzkalnam, taču neapstājās, tad palika gaisā karājamies tieši virs manas paslēptuves.
Biju notverts zilganajā blāzmā. Apvēlos uz muguras un māju helikopteram ar roku, atkal un atkal norādīdams uz laboratorijas pusi. Bez skaņas pavēlēju: "Prom!" un māju, lai tas lido.
Helikopters laidās zemāk, un man jau šķita, ka tas nolaidīsies tieši man blakus. Tad tas piepeši atkal sasvērās uz sāniem un devās prom zemā lidojumā uz dienvidiem, uz betona nolaišanās joslas pusi. Rūkoņa noklusa.
Es nospriedu, ka strauji jāmaina atrašanās vieta. Pierausos četrrāpus un, pieliecies sāniski, pavirzījos trīsdesmit jardu pa kreisi. Tad atkal pieplaku pie zemes.
Atskatījies uz pakalnu, ieraudzīju, ka no tā iznāk trīs… nē, četri stāvi. Tic virzījās savrupi, dodamies katrs uz savu pusi. Viņi visi izskatījās pēc Rikija. Es vēroju, kā viņi nokāpj pa nogāzi un ieiet krūmos. Sirds man krūtīs sāka strauji dunēt. Viens no stāviem nāca uz manu pusi. Kad tas pienāca tuvāk, es redzēju, ka tas pagriežas pa kreisi. Tas devās uz turieni, kur cs pirmīt biju gulējis. Nonācis manā iepriekšējā paslēptuvē, tas apstājās un grozījās uz visām pusēm.
Tas stāvēja itin tuvu. Ar brillēm cs redzēju, ka šim jaunajam Rikijam bija pabeigta seja un ari apģērbs bija daudz smalkāk izstrādāts. Turklāt šis stāvs kustējās tā, ka bija jaušams ķermeņa svars. Protams, tā varēja būt ilūzija, tomēr es lēsu, ka ir palielinājusies spieta masa, un šobrīd tas svēra savas piecdesmit mārciņas, varbūt vairāk. Varbūt divreiz vairāk, [a tā tiešām bija, tad šobrīd svaram pietika masas, lai dotu cilvēkam fiziski jūtamu grūdienu. Tas pat varēja notriekt tevi no kājām.
Ar brillēm cs redzēju, kā kustas un mirkšķinās šā cilvēka acis. Sejas virsmai bija ādas tekstūra. Mati bija it kā veidoti no atsevišķām šķipsnām. Mute kustējās, mēle nervozi aplaizīja lūpas. Visā visumā tas bija ļoti līdzīgs Rikijam - mulsinoši līdzīgs Rikijam. Kad tas pagrieza galvu uz manu pusi, man šķita, ka Rikijs skatās tieši man virsū.
Un domājams, tā ari bija, jo stāvs sāka virzīties taisni pie manis.
Es biju sprukās. Sirds man krūris smagi dauzījās. To cs nebiju paredzējis, man nebija nekādas aizsardzības, nekādu ieroču. Bez šaubām, es varēju piecelties un mesties bēgt, taču šeit nebija, kur patverties. Jūdžu jūdzēm apkārt pletās tuksnesis, un spieti mani noteikti panāks. Pēc īsa brīža es būšu…
Rēkdams atgriezās helikopters. Rikija stāvs palūkojās uz tā pusi un tad pagriezās un metās skriet, burtiski lidodams virs zemes, vairs nepapūlēdamies animēt kājas un pēdas. Noskatoties, kā šis cilvēka atdarinājums piepeši aizplanē pār tuksnesi, bija spokaina sajūta.
Taču skrēja ari trīs pārējie Rikiji. Skrēja no visa spēka, pārraidot nekļūdīgi pazīstamu paniku. Vai spieti baidās no helikoptera? Tā izskatījās. Un cs, uz tiem raudzīdamies, sapratu, kāpēc. Kaut ari spieti patlaban bija smagāki un vieliskāki, stipri vēji joprojām varēja tos izkaisīt. Helikopters atradās kā du simt pēdu augstumā, taču lejupejošā gaisa straume bija tik spēcīga, ka spēja izkropļot skrejošos stāvus, daļēji tos saplacināt. Izskatījās, it kā tic tiktu dauzīti ar veseri.
Stāvi nozuda uzkalnā.
Es atskatījos uz Meju. Viņa bija piecēlusies kājās un stāvēja izžuvušajā upē, pa rāciju sarunādamās ar helikopteru. Jā, tā rācija viņai bija vajadzīga. Viņa uzkliedza man: "Skrienam!" un metās skriešus uz manu pusi. Ar acs kaktiņu pamanīju Bobiju, kurš joza prom no uzkalna, atgriezdamies pie sava visurgājēja. Tomēr nebija laika par viņu uztraukties. Helikopters karājās gaisā tieši virs uzkalna. Uzvērpās putekļi, tic koda man acīs.
Tad Meja bija man blakus. Noņēmuši brilles, mēs uzvil- kām skābekļa maskas. Viņa pagrieza mani un parāva balona vārstu man aiz muguras. Es to pašu izdarīju ar viņas balonu.
Tad mēs atkal uzlikām nakts brilles. Šķita, ka man gar seju karājas un grab milzums daiktu. Viņa piestiprināja man pie jostas halogēnlukturiti, otru tādu pašu - sev. Pieliekusies man klāt, viņa kliedza: "Gatavs?"
"Jā!"
"Labi, skrienam!"
Domāt nebija laika. Tā ari bija labāk. Helikoptera lejupejošā gaisa strāva rēca man ausīs. Mēs kopā, drēbēm plivinoties, uzķepurojāmies uzkalnā. Pienācām pie kraujas malas, kas biezajā putekļu vērpetē gandrīz nebija saskatāma. Aiz šīs malas mēs neko neredzējām. Mēs neredzējām, kas ir apakšā.
Meja saņēma mani aiz rokas, un mēs lēcām.