"Ko tu gribi teikt - tā ir kaut kāda pārbaude, vai?"
Meja paraustīja plecus.
"Džeks tā uzskata."
Džūlija sarauca pieri. Viņa pagriezās pret Meju.
"Un kur Džeks šobrīd ir?"
"Nezinu. Pēdējo reizi cs viņu redzēju pie fermentācijas tvertnēm. Kur viņš ir šobrīd, es nezinu."
"Zini gan," Džūlija dzedri atcirta. "Tu lieliski zini, kur viņš ir."
"Nē, es nezinu. Viņš man nepateica."
"Pateica gan. Viņš tev saka visu," paziņoja Džūlija. "Patiesībā jūs abi kopā izdomājāt šo cirku, vai ne? Tu taču nedomāji, ka mēs tiešām dzersim to šļuru. Kur ir Džeks, Meja?"
"Es jau tev teicu - nezinu."
"Pārbaudi monitorus," Džūlija pavēlēja Bobijam. "Atrodi viņu!"
Viņa apgāja apkārt galdam.
"Un tātad, Meja," viņas balss bija mierīga, taču tajā bija jaušami klaji draudi. "Es vēlos, lai tu atbildi uz maniem jautājumiem. Un es vēlos, lai tu pasaki man patiesību."
Meja kāpās atpakaļ. Rikijs un Vinss tuvojās Mejai no abām pusēm. Meja ar muguru piespiedās pie sienas.
Džūlija lēni piegāja viņai klāt.
"Pastāsti man, Meja," viņa sacīja. "Būs daudz labāk, ja tu mums palīdzēsi."
Virtuves otrā galā ierunājās Bobijs:
"Es viņu atradu. Viņš iet pa galveno cehu. Izskatās, ka viņam rokā ir pudele ar to preteklību."
"Pasaki man, Meja," teica Džūlija, liekdamās pie Mejas. Viņa bija tik tuvu, ka viņu lūpas gandrīz saskārās. Meja aizmiedza acis un cieši saknieba lūpas. Viņas augums no bailēm sāka trīcēt. Džūlija noglāstīja viņai galvu. "Nebaidies! Nav, ko baidīties. Vienkārši pastāsti man, ko viņš taisās darīt ar to pudeli!"
Meja sāka histēriski šņukstēt.
"Es jau zināju, ka nekas neiznāks! Es viņam teicu, ka jūs visu uzzināsiet!"
"Protams, uzzināsim," Džūlija mierīgi atbildēja. "Protams, ka mēs visu uzzināsim. Stāsti vien!"
"Viņš ielēja pudelē vīrusus," teica Meja, "un tūlīt ielies to visu ugunsdzēsības sistēmas smidzinātājos."
"Ak tad tā?" Džūlija sacīja. "Ļoti gudri izdomāts. Paldies, mīļumiņ!"
Un viņa noskūpstīja Meju uz lūpām. Meja pūlējās izvairīties, taču viņai aiz muguras bija siena un Džūlija turēja viņas galvu. Beidzot atkāpusies, Džūlija sacīja:
"Pacenties neuztraukties! Tikai atceries vienu - tev nekas nenotiks, ja tu nemēģināsi turēties pretī."
Un viņa izgāja pa durvīm.
7. diena
6:12
Viss notika ātrāk, nekā es biju domājis. Izdzirdēju, ka viņi skrien pa gaiteni pie manis. Es žigli noslēpu pudeli, tad aizskrēju atpakaļ un turpināju ceļu pa ražošanas cehu. Tieši tad ari viņi man uzklupa. Es metos skriešus. Vinss aizlika man priekšā kāju, un cs nogāzos uz betona grīdas, sāpīgi sa- sizdamies. Rikijs uzreiz metās man virsū, un man aizžņaudzās elpa. Tad Vinss pāris reižu iespēra man pa ribām, un viņi kopīgiem spēkiem uzrāva mani kājās un nolika aci pret aci ar Džūliju.
"Sveiks, Džek," viņa smaidīdama sacīja. "Kā klājas?"
"Ir bijis arī labāk."
"Mēs tikko jauki patērzējām ar Meju," sacīja Džūlija. "Tāpēc nav jēgas runāt riņķī un apkārt." Viņa palūkojās apkārt. "Kur ir pudele?"
"Kāda pudele?"
"Džek!" Viņa skumji pašūpoja galvu. "Kāpēc tu spītējies? Kur ir pudele ar fagiem, ko tu grasījies ieliet ugunsdzēsības sistēmā?"
"Man nav nekādas pudeles."
Viņa piegāja man klāt. Manu seju aizskāra viņas elpa.
"Džek… Es pazīstu šo tavu sejas izteiksmi, Džek. Tu esi kaut ko izperinājis, vai ne? Un tagad pasaki man, kur ir pudele!"
"Kāda pudele?"
Viņas lūpas pieskārās manām. Es stāvēju, nekustīgs kā statuja.
"Džek, dārgumiņ," viņa čukstēja, "tu taču esi gana gudrs, lai nespēlētos ar bīstamām lietām. Es gribu dabūt šo pudeli."
Es tikai stāvēju.
"Džek… vienu skūpstu…" Viņa bija tuvu, viņa kārdināja.
"Izbeidz, Džūlij!" iejaucās Rikijs. "Viņš no tevis nebaidās. Viņš ir iedzēris vīrusu un domā, ka tas viņu pasargās."
"Un pasargās arī?" Džūlija jautāja un paspēra soli atpakaļ.
"Iespējams," atbildēja Rikijs, "bet varu derēt, ka no nāves viņš baidās."
Un tad viņi abi ar Vinsu sāka vilkt mani pa galveno cehu uz telpu, kurā bija spēcīgs magnētiskais lauks. Es sāku ķepuroties.
"Pareizi, pareizi," teica Rikijs. "Tu zini, kas tūlīt notiks, vai ne?"
Par to es nebiju iedomājies. Es nebiju to gaidījis, nezināju, ko lai tagad daru. Es izmisīgi pretojos, spārdījos un locījos, taču viņi abi bija neaptverami stipri. Viņi bez īpašām pūlēm vilka mani tālāk. Džūlija atvēra smagās tērauda durvis uz magnētu telpu. Tur es ieraudzīju apaļo magnētu, sešu pēdu diametrā.
Viņi rupji iegrūda mani pa durvīm. Es izstiepos garšļaukus uz grīdas, atsizdamies ar galvu pret tērauda aizsargrežģi. Durvis aizvērās, noklikšķēja atslēga.
Es piecēlos kājās.
Atskanēja rūkoņa - iedarbojās dzesēšanas sūkņi. Ar klikšķi ieslēdzās iekšējās saziņas sistēma. Es izdzirdēju Rikija balsi:
"Vai tev nav gadījies padomāt, kāpēc šīs sienas ir no tērauda, Džek? Impulsu magnēti ir ļoti bīstami. Ja tos darbina bez pārtraukuma, tie uzsprāgst. Tos pārplēš pušu viņu pašu ģenerētais magnētiskais lauks. Uzlādē ilgst vienu minūti. Tātad tev ir minūte laika visu pārdomāt."
Es jau biju bijis šai telpā, kad Rikijs izrādīja man rūpnīcu. Atcerējos, ka šeit ceļgalu augstumā ir panclītis, slēdzis, ar ko avārijas gadījumā var izslēgt magnētu. Es iezvēlu ar celi pa šo slēdzi.
"Nelīdzēs, Džek," lakoniski paziņoja Rikijs. "Es apmainīju pārslēgšanas polus. Tagad šī poga nevis izslēdz magnētu, bet gan ieslēdz. Man likās, ka tu vēlēsies to zināt."
Rūkoņa kļuva skaļāka. Telpa sāka viegli vibrēt. Gaiss kļuva manāmi vēsāks. Pēc neilga brīža mana izelpa kļuva redzama.
"Atvaino par neērtībām, tās ir tikai īslaicīgas," teica Rikijs. "Kad sāksies impulsi, uzreiz kļūst karsti. Uff, paskatīsimies. Četrdesmit septiņas sekundes."
Atskanēja žigli klak-klak-klak, izklausījās pēc klusināta atskaldāmā āmura blīkšķināšanas. Troksnis kļuva arvien skaļāks. Bija grūti sadzirdēt, ko Rikijs saka pa iekšējās saziņas sistēmu.
"Nu, Džek!" viņš skubināja. "Tev taču ir ģimene! Ģimene, kurai tu esi vajadzīgs! Tā ka labāk rūpīgi pārdomā, ko tu izvēlies."
"Gibu runāt ar Džūliju," es sacīju.
"Nē, Džek. Viņa šobrīd nevēlas ar tevi runāt. Viņa tevī ir ļoti vīlusies, Džek."
"Es gribu ar viņu runāt!"
"Džek, vai tu nedzirdēji, ko es teicu? Viņa runās ar tevi tikai tad, kad tu pateiksi, kur ir vīruss."
Klak-klak-klak. Kļuva karstāks. Es dzirdēju, kā caurulēs burbuļo dzesēšanas šķidrums. Es ar ceļgalu iezvēlu pa avārijas slēdzi.
"Es taču tev teicu, Džek! Ar to var tikai ieslēgt magnētu. Kas ir, tu mani slikti dzirdi?"
"Jā," es atkliedzu. "Slikti!"
"Ak vai," Rikijs atsaucās. "Cik žēl!"
Katrā ziņā man šķita, ka tieši to viņš atbildēja. Klakšķoņa piepildīja visu telpu, pat gaiss sāka vibrēt. Šie milzīgie sūkņi darbojās ar tādu troksni kā gigantisks MR aparāts. Man iesāpējās galva. Es skatījos uz magnētu, uz prāvajām skrūvēm, kas saturēja kopā magnēta serdeni. Drīz šīs skrūves pārvērtīsies par reaktīvajām raķetēm.
"Mēs nemuļķojamies, Džek," teica Rikijs. "Mums būs ļoti žēl tevi zaudēt. Divdesmit sekunžu!"
Uzlādēs laiks ir laiks, kas vajadzīgs, lai uzlādētos elektromagnēta kondensatori, lai uzkrātā enerģija varētu atbrīvoties milisekundi ilgos impulsos. Es prātoju, cik ilgs laiks pēc uzlādēs vajadzīgs, lai impulsi pārplēstu magnētu pušu. Droši vien dažas sekundes, ne vairāk. Tātad man vairs daudz nebija atlicis. Es nezināju, ko darīt. Viss bija sagājis grīstē. Un briesmīgākais bija tas, ka es biju zaudējis savu vienīgo priekšrocību, jo tagad viņi zināja, cik svarīgi ir vīrusi. Agrāk viņi neuztvēra tos kā draudus. Toties tagad viņi visu bija sapratuši un pieprasīja, lai es atdodu pudeli. Drīz viņiem ienāks prātā iznīcināt fermentācijas tvertni. Vīrusus viņi izdeldēs ārkārtīgi rūpīgi, par to es nešaubījos.