— Un nav taču nekāda labuma, — Ajans turpināja,
— ja tiek izlietas asinis. Būs labāk, ja jūs izklīdīsiet. Nav vērts knikšķināt gaiļus. Jūs taču visi esat mani draugi, es vismaz tā domāju, ka man ienaidnieku nav. Es visu esmu pateicis, un vairāk man nav ko teikt.
Pusducis roku noslīga uz viņa pleca, jau tad, kad viņš vēl nebija beidzis runāt. Sis parupjais atzinības apliecinājums bija gandrīz vai patiess. Troksnis pa tam izvērtās šalkoņā. Redžs piegāja pie Harveja, it kā sarunai tematu meklēdams; Harvejs novērsās.
— Ajan, — iesāka Kristofs, kad visi bija norimuši,
— pēc pusgada tev augs ūsas, kā tu tad skatīsies?
— Taisni, — teica Ajans. — Jūra nepanes ķildas,— viņš piemetināja, — bet rīt viss būs galā.
— Aj, — ieteicās Sigbijs, — nudien tu esi neiedomājams vientiesis. Es tev varu apgalvot, ka ne viena vien lode iestrēgs dažam labam no mums mīkstumos, kamēr tu izdzirdēsi jaunā kapteiņa pavēli: «Sagatavot āķus!»
III
Vēl nebija nošķindējis ceturtās pusstundas sitiens, kad visi sastājās uz kvarterklāja. Atnesa Pedu; viņa ķermenis, cieši iešūts brezentā, izskatījās pēc milzīga sasieta roņa. Līķi novietoja uz dē|a, ko lietoja miroņu nogremdēšanai, atvēra bortu — un īpatnējais jūrnieku zārks klusi slīdēja pa klāju, ar kājām uz ūdens pusi. Dēlis, ko pieturēja trīs matroži, sašūpojās un apstājās; starp Peda kāju pēdām, cieši pie tām piesiets, melnēja svina klucis. Okeāns bija rāms; virs ūdens peldēja baltgalvji jūras ērgļi, turēdamies krasta tuvumā un ar spalgiem gari stieptiem kliedzieniem piepildīdami
tuksnesīgo zemes klusumu. Harvejs, cepuri noņēmis, piegāja pie līķa, un tūdaļ visu pavadītāju rokas tvēra pie galvas, atklājot saules svelmei ķieģeļsarkanos kaklus un pakaušus.
Harvejs nolasīja lūgšanu, izklaidīgi tālumā skatīdamies un pārteikdamies. Pēc tam viņa roka aizklāja jūru, viņš lūdza klausīties.
— Puiši, — viņš teica savā parastajā neizteiksmīgajā balsī, roku nenolaidis, — kamēr jūra vēl nav savu dzelmi pašķīrusi, Peds ir pie mums. Es neprotu skaisti runāt. Mēs kopā ar viņu esam kuģojuši, kopā karojuši. Daudzi no mums par savu dzīvību ir pateicību parādā viņam. Miers viņa pīšļiem.
— Miers! — kā atbalss atsaucās komanda, un visskarbākās sejas atmaiga, it kā degunā kāds būtu pakutinājis. Viens ieklepojās.
— Mēs tevi neaizmirsīsim, — turpināja Harvejs. — Tu no karātavām esi izsprucis, bet kā ar mums būs — kas to lai zina. Tomēr mēs dzīvosim, kā esam līdz šim dzīvojuši, kamēr mums pārkodīs rīkles. Amen.
Viņš deva mājienu, un dēlis ātri pārliecās pār malu. Līķis slīdēja lejup, nokrita un pazuda aiz klāja.
— Plunkš! — uzšļāca ūdens.
Visi piegāja pie borta, vērodami, kā uzvirpuļotie loki izkūst gan pie kuģa, gan nostāk no tā. Pagāja kādas desmit sekundes — un ūdens virsma visapkārt «Deglim uz pulvera» bija atkal rāma, kā bijusi.
Tad visi sāka rosīties, sarunāties, sejas atbrīvojās no saspringtības. Ar Pedu nu viss bija nodarīts.
— Puiši, — ierunājās Harvejs, — tas vēl nav viss. Kapteinis nav gribējis mirt kā pēdējais klaidonis — ir novēlējums. Tas bija ieslēgts kastītē, kurā viņš žāvēja tabaku.
To dzirdot, atplauka pat visdrūmākās sejas: šis novēlējums solījās būt interesants. Sigbijs piespraucās tuvāk par visiem — viņš nekad tādu joku nebija lasījis, lai gan viņa tēvs nomira pats uz savas zemes. Dzīve izšķir radiniekus.
Harveja rokās parādījās aploksne, un grūti bija pateikt, vai to šinī mirklī atvēra desmiti sasprindzinātu acu pāri vai stūrmaņa pirksti. Nočaukstēja savārtītā lapiņa. Bez tam vēl stūrmanis turēja kaut ko kreisajā rokā sažņaugtu, acīmredzot no aploksnes izņemtu.
Harvejs nepacēla acis uz pūli, kā to parasti dara tie, kam lasāms kaut kas svarīgs. Viņš lasīja ar zināmu piepūli, jo Peda skolas gadi bija aizritējuši, s sienot velkoņu mezgkis. Salasīt tomēr varēja.
«18.. .9. gada 11. jūlijā, — Harvejs izlasīja, priekšējās rindas sakustējās. — Es, Matisens Peds, varu nomirt. Ja tas notiktu, es negribētu ne no viena šķirties ar naidu, tādēļ novēlu:
1. Manu personīgo naudu, deviņi simti sešdesmit mārciņu zeltā, kas atrodas zem galdā kājas, pa kreisi sienas pusē, ja paceļ dēli, — visiem, bez izņēmuma, līdzīgi.»
Harvejs apstājās, izdarīdams ar roku asu, bet nenoteiktu žestu.
Pūlī atskanēja dūkoņa. Tagad bija nemierīgi tie, kas stāvēja aizmugurē, priekšējie bija klusāki nekā apglabāšanas brīdī.
— Otrais punkts, — teica stūrmanis. — «Visas mantas, izņemot trīs tepiķus, uz kuriem attēlotas medības ar vanagiem, dāvinu Harvejam. Tepiķus atdot Ajanam — zēnam patika tajos lūkoties.»
Daudzi pagriezās, ar acīm meklēdami Ajanu, kas stāvēja visiem aiz muguras. Viņš bija pilnīgi mierīgs.
— Tu uz tiem, Aj, varēsi gulēt, — teica drūmais Rikss, apskauzdams stūrmani, tādēļ ka Peda mantu vērtība nozīmēja krietnu summiņu.
— Klusāk! — iešņācās Redžs.
Harvejs turpināja:
— «Portretu, ko es ielieku aploksnē kopā ar šo papīru, lūdzu kādu no jums nogādāt pēc adreses. Tas ir mans galvenais un vienīgais lūgums jums.»
Tālāk sekoja dažas miglainas, saraustītas piezīmes, no kurām visskaidrākā laikam bija šī: «…sargājiet no mitruma, krāsa nav lakota.» Pēc tam kaut kas bija svītrots, un tad sekoja paraksts, kas izskatījās kā izbiruši makšķerāķi.
Nepacietības pilnajam satraukumam pievienojās ziņkārība, kas izpaudās pazoļu čīkstēšanā. Gandrīz visi stāvēja uz pirkstgaliem, kaklus izstiepuši. Sigbijs iesaucās:
— Velns parāvis, nu parādiet taču! Tas jums kreisajā plaukstā!
Harvejs bez kādas steigas nolika dokumentu.