Te piepeši čabēja soļi. Cilvēka soļiem savāds troksnis, tas pamodina katru no visdziļākās nodabas. Zuzīte pagriezās un ieraudzīja saimnieci. Viņa nāca pārsegusēs ar biezu vilnaini, ar adīkļa kulīti uz kreisās rokas un garu rīksti labajā rokā.
«Nu, Zuziņ, tev jau labu labā dzīve!» saimniece pasmējās, bet tad tūliņ pieņēma nopietnu seju.
«Kur tad tu, Pēter-māt?»
«Nu es par ganu, tev jāpaliek par saimnieci!»
Zuzīte neticīgi pasmējās.
«Vai sēņot biji, Pēter-māt?»
«Biju i sēņot. Biju jau i mājā …»
«Dabūji daudz?»
«Vilnīšus … ir pāris rudmiesiņas … tārpu izēdas …»
Abas brīdi klusēja. Zuzīte adīja tāļāk un nepacēla ne acu.
«Zuziņ,» saimniece iesaucās, tā ka Zuzīte satrūkās, «tava māmiņa gluži slima. Es, garām ejot, pie viņas piegāju. Nevar no gultas vairs piecelties. Aizej nu tūliņ pie viņas… Es paganīšu vēl to brītiņu lopus. Nav jau vairs ilgi līdz mājās dziņai …»
«Pēter-māt! Vai māmiņa ir patiesi slima?» Zuzīte izbijusēs prasīja. Viņas mutīte drebēja.
«Ir gluži, gluži nespēcīga.»
«Es iešu, Pēter-māt.» Viņa gribēja tūliņ steigties uz lielceļa pusi.
«Pārauj, Zuziņ, mājā kājiņas! Kā ta' tu nu tā iesi … Kājiņas, bruncīši slapji . ..»
Un Zuzīte drebēdama steidzās uz māju.
«Tad māmiņa laikam mirs!» Zuzīte domāja.
Viņa vairāk tecēja nekā gāja.
Līduma galā viņa satikās ar Piksi, kurš kaunīgi nodūra galvu un asti luncināja. Piksis bija liels nelietis, pavisam samaitāts suns. Tikai vēlā vakarā viņš mēdza pie sava gana ierasties. Visu cauru cēlienu tas gan blandījās ap kaimiņu suņiem, gan dzenāja vārnas vai citus putnus. īpaši vārnas dzenāt, kuras labi zemu laidās un arvien ieķērcās, bija nelieša Pikša vislielākais prieks.
«Ej!» Zuzīte raudādama iesaucās, suni atbīdīdama, kurš viņai klāt slējās.
Viņa skrēja, kamēr tai karsti metās. Pie mājas aploka vārtiem viņa jutās pilnīgi noguruse. Asaras viņai lija kā pupas pār vaigiem.
*
Mazais skurstenis Vārnu birzē atkal kūp, bet lēni, tikko var pamanīt zilpelēkos dūmus. Gar sila malu briest pamazām vakars. Arī bālajā Vārnu birzē jau ieradusēs krēsla.
Zuzīte pukstošu sirdi, pakalnē kāpdama, paceļ bailīgi acis uz augšu. Mazais skurstenis kūp lēni… Nabagi vāra savu azaidu. Celiņš no lielceļa augšup uz drūmo mājiņu ir glums. Zuzītei vairāk reižu izslīd kājas. Beidzot viņa nokļūst pie nabagu malkas grēdas. Arī malka še izliekas tāda kropļaina, niecīga, šūnaina un slimīga. Ir sakrauti arī celmi cits uz cita kā ķēmi. To saknes izskatas ka pelēkdzelteni ragi, bet šie ragi ir sapraulējuši, tie drūp, līdz ko tiem uzsit stiprāki. Zuzīte ir tik piekususe, ka nevar tāļāku. Viņa noslīgst uz kāda no celmiem bez spēka. Ari viņa jūtas kā nabadzīte, kurai te mazajā namiņā īstais miteklis. Viņa žago un asarainām acim lūkojas uz drūmo mājiņu. Miglainais valgums uz skaidu jumta robainās malas sabiezē par retiem pilieniem. Tie krīt smagi kā asaras lejup. Un skurstenītis kūp tik bēdīgi bēdīgi . ..
Pēdīgi Zuzīte saņemas un ieiet nabagu mājā. Istabā slikts gaiss, pūstoši tvani. Visi priekšmeti dziļas krēslas segti. Bet Zuzīte instinktīvi sameklē mātes guļu vietu.
«Kas tur?» māmiņa vaid, bet tik nespēcīgi, kā to Zuzīte vēl nekad nav dzirdējuse.
«Es!» Zuzīte tikko dzirdoši dveš. «Kas tev, māmiņ, kaiš?»
«Kas nu kaiš? Sāp, meitiņ, visi kauli. Grūti, grūti . ..»
«Nemirsti, māmiņ,» Zuzīte šņukst.
«Labāk ir, kad nabadziņš aiziet pie dieviņa .. . Nav nekāda prieka pasaulē dzīvot . . .»
«Nemirsti, māmiņ, nemirsti! . . .»
Brīdi abas klusē. Māmiņa grūti elpo. Vecā Dārtiņa savā kaktā skaita dziesmas. Leitietes kambaris kluss kā kaps. Idiots guļ. Leitiete pate varbūt klejo apkārt, varbūt krogā.
«Zuziņ-meitiņ …»
«Jā, māmiņ, vai tev ka vajaga?»
«Redz, tāpat pārdomāju,» māmiņa, grūti elpodama, runa, «var būt, ka tas Aizupes dakters līdzētu. . . To jau visi teic.. . Tak jau arī tiem dakteriem ir sava zināšana … Redz', meitiņ, bet dakteram ir jamaksa par zalein. Man nav nevienas kapeiciņas. Divas kapeikas bija, tās atdevu par špickām . ..»
Tad viņa atkal klusēja.
«Man ir piecpadsmit kapeikas. Andris man tās zāļu vakarā dāvināja . . .»
«Ko nu, meitiņ, ar piecpadsmit kapeikām!… Dārtiņa jau bija aizvakar pie daktera. Viņa tās pašas kājas dēļ. Ierunājusēs arī par mani. Dakters licis ēst stipru zupu, dzert pienu un vīnu… Bet kas to dos! Mēs jau smejamies: kur nu nabags to ņemsi? Kas ir, meitiņ, pārdod aveniņu . . . Kas zin, pa ziemu grūti izturēt, var ari nobeigties. Parit Ramkā tirgus. Tak jau savu rublīti dabūsi! .. .»
«Es, māmiņ, par rubli savu aveniņu? Nekad nē! Cik viņš brangs, kaut tu to zinātu!» Zuzite izsaucās. Viņai metās žēl, kad tā iedomāja, ka aveniņš būtu jāpārdod.
Dārtiņa iededza lampiņu un uzlika to uz krāsns stūra. Vāja gaismā Zuzīte ieraudzīja mātes bāli-dzelteno seju, kura pavisam bija sakritusēs. Zuzīte apsēdās gultai kājgalā, savilka kājas zem klēpja un skumji raudzījās uz izdēdējušo māti.
«Mīļais dievs!» Zuzīte domāja. «Vai tu neredzi manu māmiņu, vai nejūti, cik viņai ir grūti?…»
Ilgi Zuzīte sēdēja kājgalā un vērās mātes sejā. Māmiņa šad tad ievaidējās un beidzot apklusa.
«Viņa āizmiguse … guļ …»
Zuzīte izkāpa iz gultas, pielika ausi cieši pie mātes galvas un klausījās.
«Vai tik nav jau nomiruse? …»