Bet saimniece mierināja Zuzīti.
«Gan atkal radīsies jēriņi. Izaudzinasi sev citu. Ko tu, Zuziņ, raudi par niekiem!»
Pēcpusdienā Andris Zuzīti vadāja gar saldumu bodēm un kliņģeru kastēm. Bet Zuzītei it nekas nebija pa garšai. Priekš mātes tā iesēja lakatiņā baltmaizi un rozīnes.
«Var būt, ka viņa tās ēdīs!» Zuzīte domāja.
* * *
Saule pašulaik riet. Zuzīte ar saimnieci brauc priekšējos ratos. Andris ar Līzi pakaļējos. Ālavīci ved atpakaļ uz māju. Aitas ir visas pārdotas. Zuzīte tura grožus, jo saimniecei klēpis un rokas ir pilnas ar visādām bļodiņām un krūzītēm. Zuzīte raugās skumji uz lielceļa malā esošo ezera līmeni.
«Cik labi būtu dusēt, aizmigt uz mūžību!» viņa doma un satrūkstas par savām domām. Priekšā pakalni brauc citi tirdzenieki. Rati un braucēji spīd sarkani. Viņu ēnas aizstiepjas gari un tāļi pār tīrumiem, pār pļavu. Zuzīte paskatās sāņus: viņa sēd saimniecei mazliet priekšā, ari viņas pašas ēna ir slaika. Un tas tēls tur ēnā nav vairs Zuzīte, bet kāda varoņa meita.
Jā, visi mūsu tēli, ainas, darbi, jūtas un domas atkarājas no viņas stāvokļa, no viņas spīduma . ..
Un Zuzīte paskatījās žēli, lūdzoši uz noejošo sauli . . .
Bija jau vēls vakars, kad Zuzīte zirgu pieturēja Vārnu birze. Augšā uz lielceļa krasta starp baltiem, mēnesnīcā spīdošiem bērziem gulēja tumšā, drūmā mājiņa. Šoreiz pat skurstenis nekūpēja. Bija tik klusi, šausmigi.
Zuzīte, izkāpjot iz ratiem, sajuta, ka tai notirpuse kaja. Klibodama tā uzkāpa krastā.
«Nepaliec vien ilgi, Zuziņ,» saimniece tai sauca pakaļ, «ir jau vēlu, jātiek mājā. Mēs pagaidīsim, bet nāc drīzi!»
Līdz durvīm ejot, Zuzīte atraisīja lakata stūri, izņēma trijnieku, lai to tūliņ atdotu māmiņai.
Durvis atverot, Zuzīti sagraba izbailes. Lampiņa dega uz galda netālu no mātes gultas un nevis kā agrāki uz krāsns stūra. Kačiņa sēdēja salīkusi uz ķeblīša līdzās gultai un kusti-
nāja klusi lūpas. Māmiņas galva dusēja augsti uz maisiņa ar paceltu žodu.
«Māmiņ!» Zuzīte iebrēcās un pieskrēja pie gultas.
«Nomira, meitiņ, šodien pēc pusdienas!» Kačiņa gauda. «Dārtiņa aizgāja pēc pagasta vecākā!»
Bet Zuzīte vairs nekā nedzirdēja. Viņas rokas sažņaudzās, tā ka trijnieks pārplīsa. Viņa gribēja vaimanāt, bet tai trūka spēka. It kā bez samaņas viņa saļima pie gultas uz ceļiem.
BRŪKLENĀJU VAINAGS
visi viņu iemīlēja, ari es. Viņa bija tikko izplaukuse savā jaunavas daiļumā. Dzelteni brūnās matu bizes, kuras spīdēja svaigas, bija pirmās,^ kas puišiem patika. Tad ari seja, acis, krūtis, rokas- Visa viņas gaita bija pievilcīga.
Un viņa iemīlēja visvājāko un nabadzīgāko — mani.
Tas bija manim neizprotami, neticami. Es nodrebeju aiz laimī- bas, es izdēdēju, kļuvu bals, es varēju dzīvot neēdis, tas viss aiz mīlestības uz viņu.
Bet es kļuvu nedrošs, tiklidz es viņas acīs lasīju, ka tā mani uzlūkoja ar to skatu, kurš skaidri saka: «Skūpsti mani,
es tevi gribu!»-
Es bēgu no viņas kā vien varēdams. Bet nobēgušam manim uznāca neizturamas ilgas viņu redzēt un dzirdēt. Atkal es meklēju būt viņas tuvumā, atkal es bēgu
Tādās mokās es pavadīju daudz dienu, novārgu, un tēvs ar māti par mani bēdājās.
Teikt viņi neteica neka, arī es klusēju. Un saldi drūmi bija tie vakari, kur mēs visi klusu sēdējām un circenis dziedāja neapnicis.
Simtām reižu es noņēmos: iet un viņai visu pateikt. Bet es baidījos, ka mani vārdi izjauks visu jauko sapni, mani vārdi, kuri taču nekā nespēja izteikt no visa tā, ko jutu.
Sen biju dzirdējis un lasījis daudz par mīlestību. Sen zināju, ka mīlestībai stājas daždažādi šķēršļi ceļā, ka tā cilvēku pārņem, moka un beidzot iznīkst, izput, un paliek tikai pārmetumi, vilšanās, paliek tukšībā — —
Es jutu, ka viss manī pārvērtās. Kas manim agraki patika, tas tagad kļuva vienaldzīgs, pat riebīgs. Un es meklēju pēc jaunas, citas apkārtnes, citi priekšmeti mani sāka valdzināt.
Agrāk es mīlēju puķes. Roze vai rezēda, katra puķe, kura tikai patīkami smaršoja, varēja palaisties uz manu draudzību. Bet nu es sāku šīs puķes nicināt, šīs nepastāvīgās, vājās puķes, kuras šodien zied un rītu vīst, kuras šodien greznojas kā valdnieces un rītu guļ samītas sētmalā. Pavisam ko citu es sāku meklēt. Visvairāk mani valdzināja brūklenāji, sīkie, mazie, visiem pazīstamie sila stādiņi — ar tumši zaļām, spīdošām lapiņām un balti sārtajām odziņām. Stundām es varēju sēdēt uz celma un aplūkot vai glaudit šos ogājus, kuru lapiņām tad pazibēja pelēkās apakšas, šis lapiņas, bija cietas un gludas, bet tās izturēja salnas, lietu un vētras, tās zaļoja un zaļoja.
Maz, maz ir pasaulē tādu stādiņu. Lūk, tāpēc es viņus iecienīju, tāpēc aizvien manim stāvēja prātā brūklenāji.
Ak, cik lielisks bija mana tēva mežs! Tur šalca priedes varenas dziesmas, tur putni dziedāja par patiesību, kura izdzīta no cilvēku dzīvokļiem un mājo mežā pie zvēriem un putniem. Tur lidoja taurenīši pa pāriem, tur vizēja zirnekļu tīkli, kā zaros aiztvērušies, notrūkuši meža meitu zīda mati, tur raibais dzenis droši klauvēja pie priedes krūts, lai tā dotu vietu, kur noslēpt oliņas perēšanai. Tur bija viss, par ko mēs labprāt dziedam, kad aizmirstam savu vārgo, nekrietno dzīvi.
Mans tēva mežs! Ir varbūt pārspīlēta mana vēlēšanās reiz dusēt nevis miroņu kapsētā, bet tavā vidū, zem dzīvajiem kokiem, kurus es tā mīlēju un saudzēju, neizlietādams pie tiem nekad mazo ciriti, kuru vectēvs manim dāvināja. Cik laimīga tur varētu būt dusa, kur es cietu savu pirmo mīlestību! Un čiekurīši kristu uz mana kapa, kristu pa saujiņai, zariņam, kamēr kaps izlīdzinātos ar zemi, kamēr ne zīmītes vairs nepaliktu, ka tur guļ aprakts cilvēks, un mani mīļie brūklenāji augtu un zaļotu virs maniem trūdiem.