Bet vienu reizi viņu aptvert, viņu noskūpstīt, jā, to es gribēju. Vairāk nekā es nevēlējos. Tās divas dienas pagāja kā drudzī. Katra stunda, kura mani no Livijas šķīra, bija priekš manis kā lāsts. Naktī, tikko iemidzis, es atkal patrūkos un izbijies uzlēcu, vai tik es neesmu aizgulējies, vai tik viss jau nav par vēlu.
«Kas šodien par dienu?» es tēvam prasīju.
«Piektdiena!» viņš atteica.
«Vai tik tu tiešām to zini?»
«Kristītiem piektdiena, to es zinu, un žīdiem sestdiena!» tēvs jokoja.
Piektdienas vakarā manim tā bija ap sirdi, it kā kad rītvakar manim būtu jau jāguļ kapā. Galvā es jutu spiedienu. Ēstgribas pavisam nebija. Es gulēju gultā saģērbies, it kā gatavs uz visu.
Māte apsēdās uz manas gultas malas. Viņa saņēma manas rokas, tās aplūkoja un apglaudīja.
«Gluži, gluži izdilušas,» viņa teica, «tu jau, dēls, ziemas nepieredzēsi.»
«Māmulīt, kaut tā būtu!»
«Nerunā tā!» viņa raudāja.
«Māmulīt, neraudi! Vai nav labāki dusēt zem zemes nekā staigāt virs tās kā nabagiem? Ko tēte, ko tu, māmulīt, ko jūs abi šeit pasaulē esat panākuši! Un ko arī es šeit panākšu? Vai arī manim visas tās grūtās dienas, kuras jūs pārcietuši, būs jāmanto?»
«Nē, dēls! Tu nezini, cik laimīgi mēs ar tēti esam dzīvojuši- Kad mēs viens otru iemīlējām un sagājām kopā, tad nekas mums nebija par grūtu. Sos graustus mēs divi vien esam sanesuši kopā. Bija grūti, bet ne par daudz grūti. Mes visu pār- cietām. Mēs līksmojām kopā un kopā arī bēdājāmies. Nu jau, kur locekļi sāk pamirt, nav vairs ne lāga prieku, ne bēdu. Viss lā vienā laidā. Tas ir vecums. Bet jaunās dienās mēs bijām laimīgi. Desmit verstes mēs dzīvojām viens no otra tāļu, kad cerējāmies. Bet katru vakaru, lai darbs cik grūts bija, tēvs bija pie manis klāt. Aiz vārtiem, sila malā, mēs satikāmies, lai lija lietus vai zvaigznes spīdēja. Arvienu bija laimes diezgan. Un, kad mūs salaulāja, tad tēvs nerima manim glaudīt vaigus, nebeidza mani turēt mīļu, un es viņa tāpat ne! Kāzas bij nu tādas, bez augstiem viesiem, bez gardiem plāceņiem, bet bija. Pat alus bija izdarīts, jo tēvs kā namdaris gluži bez graša nebija. Uz piedarba bija uztaisīta mūsu kāzu gulta. Tā bija skaidra, bet vēsa rudens nakts. Mēs pirmo reizi pielīdām viens pie otra, tā ka manim bija bail, bet tēvs mani silti aptvēra. «Es tevi sildīšu,» viņš teica, «ja tev ir salt.» Bet mēs nebijām
radīti pārmērīgām mīlināšanām, mēs bijām radīti sūram darbam, un rītā mēs bijām pirmie augšā, un kāzenieki, kuri vēl bija palikuši, palīdzēja mums izkult rudzu riju. Un, kad tu piedzimi, tad nebija neviena daktera. Pēdējie sniegi kusa, kad tu nāci pasaulē. Tēvu paziņoja uz muižu gaitās. Es paliku viena. Divas reizes par dienu atnāca kaimiņu saimniece mani apraudzīt. Atnāca viena otra sieviņa. Es piecēlos. Un tu raudāji sveiks un vesels. Un cik naktis tad es nedabūju gulēt, bet rītā pie darba. Tomēr tēvs un es, mēs nekad viens otram nekā nepārmetām. Arvienu, joprojām mēs mīlējāmies, kamēr mūsu sirds apdzisa aiz vecuma un nespēka. Bet prasi, vai mūs abus varētu kas šķirt. Vai ir tāda bagātība, tāds spēks pasaulē, kurš mūs varētu aizvest uz vienu un otru pusi? Tas varētu notikt tikai ar varu. Un arī tad mēs domās paliktu viens pie otra. Bet tevim, mans dēls, trūkst spēka cīnīties, tevim trūkst spēka mīlēt, tāpēc tu jūties viens un paliec noskumis. Es saprotu un zinu, kas tevim kait. Tevim patīk kāda meitene, un tevim trūkst dūšas viņu iemantot. Tur nav ko kaunēties. Tas ir tāds dieva likums, izmeklēt sevim biedreni, kaut gan tu vēl esi par jaunu. Bet, ja esi to īsto atradis, tad neatlaidies. Saņem stingri grožus un turies arī pats stingri. To es tik tevim varu teikt.
" Bet nu jau ir citi laiki, citi cilvēki, cita dzīve. Jūs citādi mīlējāt, citādi runājiet. Bet tāpēc jums arī trūkst laimes. Stipra griba un vesela sirds, tas ir visas laimes pamats.»
«Jā, māmulīt, jūsu asinis ir to pareizo dzīves ce]u noritējušas. Jūs esat dzīvi izdzīvojuši, un mūsu asinis rit, dzītas no izmisuma un nepastāvības. Mums jātiek ar sevi pašiem galā, bez parauga, bez atkārtojumiem. Jūsu mīlestība varēja daudz uzvarēt, mūsu mīlestība kļūst bezspēcīga, tāpēc ka daudz vairāk grib celt un nest. Zemnieka dēlam kļūt par kungu nav viegli. Un tādam zemnieka dēlam iemīlēt prastu strādnieci ir grūti, pat neiespējami, ja arī viņš to gribētu. Grāmatas kārdina cilvēku vairāk nekā velns. Grāmatas ir pārvērtušas mūsu sirdis,
mūsu domas un jūtas. No grāmatām mēs sagaidām savu laimi un arī savu postu. Un pēc grāmatu zīmēm mēs arī meklējam savu mīlestību. Izlasījuši dažu grāmatu, mēs atrodam, ka tā tr jauki, kā tur stāv, jaukāki nekā vispāri redzamā dzīvē, un mēs vēlamies iekārtoties pēc šīs grāmatas. Mēs vairs nevaram tā izdeldēt, kas mūsos iespiežas 110 zinātnēm un mākslas. Tas mūs pārvērš, mūs pacilā, mums apsola, mūs pieviļ, un mēs nevaram aizmirst jauko dziesmu, debešķīgo ainu, lielo patiesību, ko mums zinātnes un māksla sludina. Mums jālien zem tumšu vārtu palodas, lai ieietu citā, jaunā dzīvē. Tāpēc mūsu no jums, vecākiem, nesaprastās ciešanas, tāpēc mūsu nepastāvīgā, nenoteiktā gaita, mūsu neskaidrā, nelaimīgā mīlestība. Bet, māmulīt, reiz viss noskaidrosies, viss kļūs saprotams un gaišs, ap ko tagad ļaudis kā tumsā grābstās ..
Tad mēs abi klusējām. Es skaidri redzēju, ka māte manis nesaprata, bet nojauda, ka manim bija savs iemesls tādam būt, kāds es biju.
Ar rūpju pilnu skatu viņa manī nolūkojās, apglaudīja manas rokas, nopūtās un izgāja.