«Nekas, ka es tikai dārzā tieku, tad ir viss labi. Arvienu e> mēdzu palikt ilgi dārzā. Dārznieka sievasmāsa mani ielaidīs.
Es viņai pieteicu, lai viņa uz manis gaida. Tā ir tā pate, kas tevim to vēstuli nonesa. Un nu ar labu vakaru, mīļais!»
Es pagāju gabalu nost uz ceļa un gaidīju, vai kāds Liviju ielaidīs pa vārtiem. Viņa pārsvieda akmentiņu pār sētu. Drīz pēc tam vārti atvērās, un Livija pazuda aiz tiem. Tā bija pēdējā reize, kur es to redzēju.
Pārgājis mājā, es, laimes pārņemts, ne sapņot nesapņoju, kas rentes muižā pa tam notika.
Rentes kungs, kad Livija mežkungam liedzās dot «jā» vārdu, prasīja cieši pēc iemesliem, kuru dēļ viņa labo partiju atraidīja.
«Es mīlu citu un precēšu tikai to!» viņa stingri atteica.
«Un kuru tad?»
Livijas patiesības mīlestība izpauda viņas tēvam manu vārdu. Un tas palika aiz dusmām vai ārprātīgs.
To visu manim vēlāk izstāstīja dārznieces māsa, kura pie rentes kunga izpildīja istabas meitas vietu. Bet, pirms es apķēros, ka tur būtu kas darāms, bija jau par vēlu.
Rentes kungs sarīkoja ceļojumu uz ārzemēm un paņēma Līviju līdz. Viņa visādi mēģinājuse uz kādu stundu izmukt, lai ar mani satiktos, bet tas viņai nebija izdevies. Kad rentes kungs pārbrauca, tad visi noskuma, ka Livija bija atstāta ārzemēs. Vēstules, kuras vecāki Līvijai rakstīja, pats rentes kungs noveda uz dzelzceļa staciju. Par tik svarigu viņš turēja savas meitas dzīves vietas slēpšanu. Tik daudz es izdabūju zināt, ka viņa atrodoties Ģenfē, kādā panzijā, zem stingras uzraudzības.
Ko es cerēju, tas piepildījās. Livija manim rakstīja. Bet vairāk vienkāršas vēstules bija jau rentes kungs noķēris pagasta nama pastā. Beidzot Livija bija apķērusēs un sūtījuse vēstuli kādai draudzenei, lai tā visādā ziņā piegādā manim privātā ceļa viņas vēstuli. To tad arī labā draudzene bija izpildījuse. Vēstule bija rakstīta no kāda Ģenfes pansionāta.
Labulīt!
Piedod, ka es tā aizbraucu bez ardievām. Ar varu mani piespieda. Es nevaru Tevis aizmirst, neaizmirsti Tu ari manis. Mīlestība, labulīt, ir taču tas augstākais pasaulē. Un, lai viņi visi dara to, kas tiem tīk, es klausīšu tikai viņai. Raksti manim un izstāsti, ko pa tam esi piedzīvojis. Vai iesāksi studēt jeb vai manis dēļ esi tā nobēdājies, ka ļauji visai cerībai zust. Ne- izmisi, esi vīrs. Es nākšu atpakaļ, tiklīdz manim tas būs iespējams un ja mani ar varu nepieķēdēs pie kāda laba vīra sāniem.
Es neraudu pastāvīgi, es reizām arī pasmejos. Vai zini ko, atsūti manim kādu brūkleņu lapiņu no Tava tēva meža, varbūt vienu no tam, kuras tā labi tuvu aug lielajai priedei, kur mēs to nakti sēdējām un sapņojām par nākotni. Sākumā es domāju, ka es k|ūšu vai ārprātīga. Bet tas pamazām pārgāja. Cilvēks beidzot pieron pie visa. Es tikai baidos, vai es neesmu ļauna, ka es tā visu tik viegli panesu?
Mīlulīt! Es, pēdējās dienās mājā esot, dzirdēju, ka mans tēvs no Tavējā atpircis Jūsu mājas rentes tiesibas. Tad jau Jums būs drīz vien jāizkravājas. Pirms Tu aizej no turienes, raksti manim, kur Tu paliksi un ko iesāksi. Uzraksti visu, visu pamatīgi, jo sirds manim deg zināt, kā Tevim klājas, ko Tu domā, vai neesi uz mani ļauns. Jā, mēs sievieši esam tomēr sliktāki, nekā es to agrāki domāju. Manim vajadzēja tiem acis izskrāpēt, kuri mani iecēla ratos līdzās tēvam, lai aizvestu projām no Tevis. Manim vajadzēja izlēkt no vagona, lai steigtos pie Tevis, bet, lūk. es atbraucu tēvam līdz uz Ģenfi, kur manim jāmācās franciski un smalkās manieres. Piedod, mīlulīt, ka es neesmu tāda varone, kā es to agrāki no sevis domāju. Es esmu vienkārša, ikdienišķiga meitene, kura nav Tevis cienīga. Bet mīlēt es Tevi mīlu joprojām, es vakaros par Tevi lūdzu dievu, par Oļģertu un par Tevi. Tēti un mammu es no savām lūgšanām esmu
izslēguse. Viņi izturējās pret mani sliktāki nekā pret noziedznieci. OJģerts turpreti briesmīgi raudāja, kad es braucu projām. Viņš apķērās manim tā apkārt, ka to ar varu vajadzēja atraut no manis. Tāpēc es arī lūdzu par Oļģertu dievu. Ir jau vēla nakts. Rakstu paslepšus šo vēstuli, tikai nezinu, kā to dabušu pasta kastītē, jo visām vēstulēm, ļaunām un labām, ir jāiet caur stingrās priekšnieces rokām. Naudas manim nav klāt ne feniņa, visa nauda deponēta pie priekšnieces. Arī pastmarkas nav. Bet, neskatoties uz visu to, es tomēr ceru šīs rindiņas nogādāt Tavās rokās. Es viņas pārrakstīšu vairāk eksemplāros, nosūtīšu Tevim vairākkārt, kamēr taču beidzot Tu kādu no manām vēstulēm saņemsi. Dzīvo laimīgs, mīlulīt, es Tevi skūpstu simtām reižu. Dzīvo sveiks!
Tava Livija.
Neviļus manim ritēja pa asarai uz Livijas rakstiena. Es viņai atbildēju, rakstīju vairākkārt, bet atbildes vairs nedabūju. Drīz pēc tam mani vecāki pārgāja dzīvot citur, es viņus atstāju, aiziedams uz Iekškrieviju par mājskolotāju.
* * *
Laiks izdziedē visas brūces, ja ne citādi, tad caur nāvi. Es paliku dzīvs, bet cik tukša ir mana dzīve!
Pēc divdesmit gadiem es biju atkal reiz savā dzimtenē. Rentes kungu tur vēl tikko atmina. Jau priekš desmit gadiem viņš aizgājis ar dzimtu svešumā. Manis vairs neviens neatce ■•ejās un nepazina. Amata darīšanās manim bija tur jābrauc garām. Bija jau nakts, kad pasta puisis svilpodams iebrauca taja silā, kuram es reiz gāju cauri, pavadīdams Liviju pirmo un pēdējo reizi uz māju.
«.Klusu,» es pasta puišam uzsaucu, «še tu nedrīksti svilpot, tas ir mana tēva sils.»
Viņš apklusa, un es padevos briesmīgi sāpīgām jūtām. Visas iekšas mani sāka karst, sirds sita kā āmurs, un galvā radās senais spiediens, kādu es sajutu priekš divdesmit gadiem.
«Pieturi!» es uzsaucu, kad bijām piebraukuši pie tilta, zem kura es bērnībā ar baltiem o|iom biju spēlejies.
«Palienē manim tavu lukturīti,» es pasta puišam prasīju.
Viņš iededzināja sveci lukturi un manim to pasniedza. Pukstošu sirdi es gāju silā iekšā, turēdamies arvienu upītes krasta tuvumā. Te sirds uzreiz vai apstājās pukstēt. Tur stāvēja vēl vecā, lielā priede. Es piegāju tai klāt un aplūkoju vietu, kur es toreiz, jaunībā, iegriezu divus krustus. Tie bija gluži izdiluši, tikko vēl sazīmējami. Asaras manim sāka līt aumaļām. Es nokritu ceļos pie priedes, kā muļķis, kā bērns es runāju: «Kur tu esi, mana mīļā?» Un manim likās, ka viņas miļais stāvs manim noliektos līdzās ceļos . . .