Zirgi zviedza uz lielceļa, un es ātri piecēlos, saplūcu visapkārt labi daudz brūklenāju un iesēju tos kabatas drānā. Tad, vēlreiz metis skatu uz mīļo vietu, es aši devos atpakaļ uz ratiem.
«Brauc!» es uzsaucu. «Brauc tik ātri, cik vari!»
Nezinu pats, kāpēc to tā teicu. Tikko biju ratos, kad zirgi aizšāvās ar lielu ātrumu uz priekšu. Bet manim likās, it kā kad kāds sauktu manim pakaļ. Rokās es turēju savu dārgo aizsai- nīti ar brūklenājiem no tēva sila . . .
No šiem brūklenājiem es, savā tagadējā dzīves vietā nonācis, noviju glītu vaiņagu un piekāru to pie sienas pār manu gultu. Viņš gaida uz līgavu, kura reiz atgriezīsies. Varbūt viņa vēl nāks, veca un grumbaina, bet es to mīļi apkampšu.
«Vai redzi, Livija.» cs teikšu, «tas vaiņags ir no brūklena iiem, kuri auguši pie lielās priedes mana tēva silā, kur mēs saderinājāmies un zvērējām viens otram mūžīgu mīlestību. Liec viņu galvā, mīlulīte! »
Noputējis, sakaltis viņš tur stāv. Es esmu slims, vārgs un nelaikā vecs kļuvis. Nepanesamas ir manas bezmiega naktis. Piepeši pamodies, es skatos uz brūklenāju vaiņagu pie sienas. Nakts tumsā tas, liekas, ir iededzies liesmās un kvēlo.
Tāļu tāļu šalc dzimtenes sils. Es klausos, kā viņš šalc: es tik dzīvi atminos. Un, liekas, iz šīs šalkoņas mani sauc. Jā, jā, es nākšu drīz!
SIRDSŠĶĪSTI ĻAUDIS
1.
Bērinieki pārbrauca no kapsētas un izklīda pa bēru mājas pagalmu un dārzu. Daži nosēdās dārzā, klēts priekšā uz mauriņa, citi uz klēts kāptuvitēm, dzēra alu vai šņabi un uzkoda, kamēr istabā gatavoja beru mielastu.
Es jutos noguris un, savrup nogājis, atlaidos dārza stūri uz balta linu audekla, kurš tur bija izstiepts balināšanai.
Metās jau krēsla. Vēsmiņa vicgii aizskāra man vaigus.
Savādas jūlas mani aizgrāba, pusžēlabas par nupat apglabāto krusttēvu, puspašapziņa — prieks, ka drīkstu redzēt vareno pasauli, raudzīties zilajās debesīs un — vēl dzīvot…
Iedomājos, ka pagājušā vasarā mēs abi ar krusttēvu šepat sēdējām un sarunājāmies. Un tagad? — Tagad viņš ir šķirts uz mūžību!
It kā snaudiens mani apņēma, kad piepeži aiz jāņogulāja izdzirdu šņukstošu bērna balsi.
«Neraudi, meitiņ! Novilksim zābaciņus!» kāda vecāka, drusku dreboša, bet vīrišķa balss meiteni likās mierinām. «Novilksim, tad kājiņas vairs nesāpēs!»
Es pacēlu galvu un ieraudzīju pie lecekļa mazu meitiņu, kura sēdēja zālē, un vecāku, gandriz jau sirmu vīrieti, kurš, ceļos nometies, pūlējās meitenītei novilkt zābaciņus.
Šo pašu vīrieti es jau šodien kapsētā biju ievērojis. Viņš man uzkrita ar savādo izturēšanos, bez tam viņa acis spīdēja tik laipni, mīlīgi, it kā gribētu citus apburt. No pirmā acu uzmetiena es nomanīju, ka šis cilvēks pieder pie tiem ļaudim, kuru lūpas savilktas aiz svešām dvēseles sāpēm, bet kuru acis tomēr izverd kaut ko laimīgu.
Kas šis cilvēks bija?
Mans krusttēvs, kurš svešā pusē pirka māju — novērodams asprātīgi pēdējās stāvokli, uzcēla pēc tam dzirnavas. Es reti turpu nobraucu un, kad nobraucu, tad tik uz kādām pāra dienām. Šādās reizēs es gan ar vienu vai otru krusttēva draugu vai kaimiņu biju iepazinies, kuri pa lielākai daļai arī tagad uz bērēm bija ieradušies, — bet šā savādnieka es vēl nebiju pamanījis.
«Meitiņai laikam zābaciņi spiež?» es, pie lecekļa piegājis, it kā runas gribēdams, jautāju.
Vīrietis paskatījās uz mani caur pieri — tomēr laipni. Meitene it kā sabijās un liptin pielipa pie tēva — par ko es šo vīrieti turēju — krūts.
«Nelāga kurpītes … te, lūk, bērēm šuva, bet par knapām! Meitiņai kājiņas gluži jēlas …» vīrietis pie tam nopūtās, glaudīja meitenes matus.
«Tēt, brauksim uz māju!» viņa lūdzās un apķērās tēvam ap kaklu.
«Brauksim gan, Anniņ, brauksim gan! Pagaidi nu vēl kādu bridi. Dzirnavu krustmāte jau mūs lūdza palikt uz vakariņām… tad jau tā nevar aizbraukt!» Viņš apsēdās uz lecekļa malas un paņēma meitenīti uz klēpja.
Es jutos no šā savādnieka vilktin pievilkts. Bet kā lai iesāku valodu? Vispirms es klusēju. Mans kaimiņš arī klusēja un raudzījās domīgi uz dzirnavu pusi. Es pa tam viņu tuvāk aplūkoju.
Gari, pelēki, mugurā šķērēti svārki sedza viņa izkaltušās miesas. Ap kaklu tam bij apsiets balts lakatiņš, kājās nodiluši, veci zābaki. Kreiso roku viņš arvien turēja svārku kabatā, aizvien izvilkdams mutes autiņu, noslaucīdams augsto pieri, pie kam tas allaž viegli nopūtās. Galva bija puskaila; pasirmi mati sedza to plāni, vainaga veidigi. Reta, pagara bārda apslēpa iegareno zodu. Seja bija izkaltuse, patumša.
«Bēdu vīrs!» es neviļot domāju, viņu uzlūkodams.
Mazā Anniņa nolēca no klēpja, saplūca puķes un sāka no tām kaut ko vainagam līdzīgu vīt.
Man palika savādi ap sirdi. Šādā stāvoklī, sastopot savādu, neikdienišķu cilvēku, kura seja stāstīt stāsta, ir pavisam grūti mierīgi izturēties. Kaut kas pie tam apspiež sirdi: it kā noslēpumi, kuri ar varu grib atslēgti kļūt, lai atklātība par viņiem spriestu .. .
«Vai jums tāļu mājas?» es iesāku, pret lecekli atspiedies. Mans kaimiņš uz mani stīvi paskatījās un brītiņu vēl klusēja.